TAGADĒJAIS LAIKMETS
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA
© Volfgangs Vāgners
Oriģināls: Wolfgang Wagner,
Das gegenwärtige Zeitalter - Die Offenbarung des Johannes -
manuskripts.
No vācu
valodas tulkojusi: Rita Juse-Čirkše
Es ticu...
... uz Jēzu Kristu, ...
uzkāpis debesīs;
sēdies pie Dieva,
Visuvaldītāja Tēva labās rokas;
no turienes Viņš atnāks
tiesāt dzīvos un mirušos. ...
(No Apustuļu Ticības Apliecības, ap 170. g.)
Viņš ... trešajā dienā augšāmcēlies pēc Svētajiem Rakstiem
un ir uzņemts debesīs
un sēž pie Tēva labās rokas
un godībā atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Viņa valstībai nebūs gala. ...
(No Nīkajas Ticības Apliecības, 325. g.)
SATURS
1.1.
SVĒTLAIMĪGI LASĪTĀJI UN KLAUSĪTĀJI
1.2. NOTIKUMU
HRONOLOĢISKAIS IETVARS - PĒDĒJĀS DIENAS
2.1. JAUNA
DERĪBA - JAUNA TAUTA
2.2. JAUNS
SPĒKU SAMĒRS UZ ZEMES
4. PAR
VALSTĪBU, PAR BĒDĀM UN IZTURĒŠANU LĪDZ GALAM
7. JĒZUS
SKATĪJUMS UZ DRAUDZI PASAULĒ
7.1. JĒZUS
DRAUDZE - PASAULES GAISMA
7.3. PATIESĪBA
BEZ MĪLESTĪBAS - EFEZA
7.5. MALDU
MĀCĪBU PACIEŠANA - PERGAMA
7.6. MORĀLES
KOMPROMISI - TIATĪRA
7.8. VĀRDA
PASARGĀŠANA - FILADELFIJA
8. JĒZUS
ATKLĀJAS KĀ VĒSTURES KUNGS
8.1. VĒSTURES
ATKLĀŠANAS PIETEIKUMS
8.2.2. Troņa
apkārtne - Divdesmit četri vecaji
8.2.3. Troņa
apkārtne - Pielūgšana
8.3. VĒSTURES
ATKLĀŠANA - RAKSTU TĪSTOKLIS
8.3.1. Vēstures
Kungs - Jūdas lauva - Šilo, Valdnieks
8.3.2. Vēstures
Kungs - Dieva Jērs
9. TAGADĒJĀ
LAIMETA PAZĪMES (1) - SABIEDRĪBA UN POLITIKA
9.3.
SADĀRDZINĀŠANĀS, SLĪGŠANA NABADZĪBĀ, SOCIĀLI KONFLIKTI
9.5. SAUCIENS
PĒC PĒDĒJĀS TIESAS
10. LAIKMETA
BEIGAS - LIELĀ DUSMU DIENA
11. DRAUDZES
ĪPAŠAIS STĀVOKLIS
11.2. DRAUDZE
JĒRA TROŅA PRIEKŠĀ
12. TAGADĒJĀ
LAIKMETA PAZĪMES (2) - DABA
12.4. IZMAIŅAS
PIE DEBESS ĶEMEŅIEM
13. TAGADĒJĀ
LAIKMETA PAZĪMES (3) - GARĪGĀ JOMA
15. LAIKMETA
GALS UN PASAULES VALSTĪBU GALS.
16. JĒZUS
VALDĪŠANA UN TĀS PRIEKŠVĒSTURE.
16.1.
ATGRIEŠANĀS DEBESĪS - JĒZUS VALDĪŠANAS SĀKUMS
16.2. DERĪBAS
ŠĶIRSTA PARĀDĪŠANA
16.3. JĒZUS
PIRMĀ IENĀKŠANA ŠAJĀ PASAULĒ
17. SĀTANA
PALĪGI (1) - ANTIKRISTĪGAS POLITISKAS SISTĒMAS
17.2. ZVĒRS TOP
REDZAMS (1) - IMPERATORS NĒRONS.
17.4. ZVĒRA
UZBRUKUMS DRAUDZEI
18. SĀTANA
PALĪGI (2) - RELIĢIJAS, IDEOLOĢIJAS, GLĀBIŅU SOLOŠAS MĀCĪBAS
18.2. ZVĒRS TOP
REDZAMS (2) - IMPERATORU DIEVIŠĶOŠANA
19. JĒZUS UN
144 000 UZ CIĀNAS KALNA
20.2. TIESA -
DIEVA DUSMU VĪNA SPAIDS
21.1.
UZVARĒTĀJI - PAR DRAUDZES IEKŠĒJO STĀVOKLI
21.2. TIESAS
IZEJAS PUNKTS - DEBESU TEMPLIS.
21.4.1.
Politikas dēmonizācija
21.4.2.
Ienaidnieku iznīcināšana (1) - Harmagedona
22. SĀTANA
PALĪGI (3) - EKONOMISKĀS UN KULTŪRAS SISTĒMAS
22.1. KULTŪRAS,
MĀKSLAS UN POLITIKAS SAVIENĪBA..
22.2. ZVĒRS TOP
REDZAMS (3) - IMPERATORS DOMICIĀNS
25.1. IELŪGUMS
UZ DIEVA MIELASTU
25.2.
IENAIDNIEKU IZNĪCINĀŠANA (2)
26. SĀTANA
LIKTENIS TAGADĒJĀ LAIKMETĀ
27. SĀTANA
SASAISTĪŠANAS SEKAS - PIRMĀ AUGŠĀMCELŠANĀS UN AUGŠĀMCELTO DRAUDZE
28. IENAIDNIEKU
IZNĪCINĀŠANA (3) - GOGS UN MAGOGS
30. ATJAUNOŠANA
- JAUNAS DEBESIS - JAUNA ZEME
A. PIELIKUMS:
ATKLĀSMES SKAIDROJUMI
1.
VĒSTURISKOJOŠIE SKAIDROJUMI
1.1. UZ VISU
VĒSTURI KOPUMĀ BALSTĪTIE SKAIDROJUMI
1.2. UZ
ATKLĀSMES PIERAKSTĪŠANAS LAIKU BALSTĪTIE SKAIDROJUMI (PRETĒRISMS)
1.3.
ESHATOLOĢISKIE SKAIDROJUMI (FUTŪRISMS, PREMILENIĀRISMS, PREMILENIĀLISMS)
1.3.1. Mācība par svētības periodiem,
dispensacionālisms
2. GARĪGI SIMBOLISKAIS SKAIDROJUMS
B. PIELIKUMS:
DĀRBIJS, SKOFĪLDS UN DISPENSIONĀLISMS
SAIRUSS
INGERSONS SCOFĪLDS UN THE SCOFIELD REFERENCE BIBLE
DĀRBIJA -
SKOFĪLDA DISPENSACIONĀLISMS
C. PIELIKUMS:
ISRĒLAS UN DRAUDZE - APSOLĪJUMS UN PIEPILDĪJUMS
PASKAIDROJOŠO ATKĀPJU SARAKSTS
Atklāsmes grāmatas septiņi svētības
vārdi
Draudzēm adresēto vēstuļu uzbūves shēma
<1>
Jēzus septiņu draudzēm adresēto vēstuļu
ievadā
Kurš ir jūds? - Jūda definīcija Jaunajā
Derībā
Jūdu gaidītā valdīšana un Jēzus valdīšana
Kas dzīvo uz zemesJašma un sardijs
Valodas, ciltis, tautas, nācijas
Dieva ķēnišķīgie priesteri un kā
tie valda
Vecās Derības Israēla 12 ciltis -
vēsturiskā skatījumā
42 mēneši, 3½ gadi, 1260 dienas
Jēzus Kristus un Draudzes vienotība
Dzīvnieku simbolika Daniēla grāmatā
Nērons Klaudijs Cēzars Augusts Germāniks
Modrība - Kad Jēzus nāks atkal?
Tūkstoš gadi un tā sauktā Tūkstošgadu valsts
Vissvētākā vieta Sālamana templī
PRIEKŠVĀRDS
Šajā apskatā,
meklējot atbildi uz vienu noteiktu jautājumu, Atklāsmes grāmatā ietvertā
informācija ir izklāstīta veidā, kas principā saskan ar visā Jēzus Kristus
Baznīcā pagājušo 2000 gadu gaitā pastāvējušās mācības kodolu.
Jautājums skan
sekojoši: Vai Atklāsme kopumā ir grāmata vienīgi vienam vai vairākiem Jēzus
Kristus Baznīcas jeb Draudzes[1] vēstures laika posmiem vai
arī tās vēstījums tāpat kā citās Jaunās Derības grāmatās ietvertā vēsts ir
domāta Jēzus Kristus Draudzei visos
gadsimtos un visās vietās?
Vairāk nekā
pusotru gadu tūkstoti Baznīcā valdīja uzskats, ka Atklāsmes grāmata atspoguļo
laika periodu starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu, kā arī tagadējā laikmeta
beigas.
Līdz ar to tiek arī atmesta kopš apmēram 150 gadiem izplatītā mācība, ka Atklāsme pēc būtības esot tā saukto pēdējo laiku notikumu secīgs izklāsts, kas sākoties ar 1. gadsimta otrās puses draudzēm un soli pa solim aizvedot līdz Jēzus otrajai atnākšanai, Pastarai tiesai un jaunas kārtības izveidošanai dabā un sabiedrībā. Šī interpretācija lielā mērā balstās uz bijušā anglikāņu mācītāja Džona Nelsona Dārbija (John Nelson Darby) (1800. - 1882.) uzskatiem[2]. Šo priekšstatu par Atklāsmi kā kristīgu zinātniskās fantastikas grāmatu, kas pašlaik plašās aprindās tiek uzskatīta par standartinterpretāciju, vienīgi lielā izplatība pasargā no tā, ka tiek saskatīts, kas tā ir patiesībā: sektantiska maldu mācība.
Apskatot Atklāsmes grāmatas uzbūvi, kļūst skaidrs, ka nevar runāt par laika starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu secīgu izklāstu. Tā, piemēram, tagadējā laikmeta beigas, lielā dusmu diena, pirmo reizi tiek attēlota pie 6. zīmoga atvēršanas, tātad 6. nodaļā, un, proti, kā dabas katastrofa. Ja izklāsts būtu secīgs, tad sākot no šīs vietas vajadzētu atklāt vienīgi beigu un tām sekojošā jaunā sākuma notikumus. Taču tas nenotiek. Atskanot pirmajām četrām no septiņām bazūnēm, kas attēlots aiznākošajā nodaļā (8:7 ff), tiek atspoguļota daļēja dabas izpostīšana, tātad, notikumi, par kuriem nākas domāt kā par tādiem, kas notiek pirms beigām.
16. nodaļā tiek atspoguļota Dieva dusmu kausu izliešana. Pirmie četri kausi attiecas uz dabas izpostīšanu, tātad, uz kaut ko, kas jau vienreiz tika parādīts, atverot 6. zīmogu ... - Tātad: nevar apgalvot, ka tiek atklāti secīgi notikumi.
Sekojošais nekomentētais Atklāsmes grāmatas struktūras atspoguļojums ir domāts pārskatam un balstās uz Ērla Veslija Morija (Earl Wesley Morey)[3] sniegto: Starp prologu un epilogu ir izvietotas septiņas daļas, kas katra sastāv no ievada un septiņām sadaļām, kā arī dažiem iespraudumiem.
|
Atklāsmes grāmatas pamatstruktūra |
||
|
Prologs |
1:1-8 |
|
|
(1) Septiņas
vēstules draudzēm |
Ievads (setting) (1:9-20) Vēstules (2:1
- 3:22) |
Kāds līdzīgs
Cilvēka Dēlam 1. Efeza 2. Smirna 3. Pergama 4. Tiatīra 5. Sardi 6.
Filadelfija 7. Lāodikeja |
|
(2) Septiņi
zīmogi |
Ievads
(4:1-5:14) Zīmogi
(6:1-8:1) |
Dieva goda
krēsls (4:1-11) Jērs un
grāmata (5:1-14) 1. Baltais
zirgs 2. Sarkanais zirgs 3. Melnais
zirgs 4. Pelēkais
zirgs 5. Mocekļi zem
altāra 6. Lielā dusmu
diena - dabas katastrofa
7. Klusums
debesīs |
|
(3) Septiņas
bazūnes |
Ievads
(8:2-6) Bazūnes
(8:7-11:18) |
Zelta
altāris 1. Zeme 2. Jūra 3. Saldūdens 4. Saule 5. Pirmais
"vai" - dēmoni 6. Otrais
"vai" -
Mazā
grāmatiņa
7. Trešais "vai" - Dusmu diena |
|
(4) Septiņas
zīmes |
Ievads
(11:19) Zīmes
(12:1-15:4) |
Derības
šķirsts 1. Sieva,
bērns, pūķis Miķelis 2. Zvērs no jūras 3. Zvērs no zemes 4. Jērs un
144000 5. Četri
pasludinājumi 6. Pēdējā raža 7. Septiņi
eņģeļi un Jēra dziesma |
|
(5) Septiņi
kausi |
Ievads
(15:5-16:1) Kausi
(16:2-21) |
Liecības
telts 1. Zeme 2. Jūra 3. Upes 4. Saule 5. Zvēra tronis 6. Eifrata
7. Ir noticis! |
|
(6) Septiņas
parādības |
Ievads
(17:1-3) Parādības
(17:3-20:3) |
Tuksnesī 1. Sieva uz
sarkanā zvēra 2. Sievas un
zvēra noslēpums 3. Septiņas
balsis: Kritusi Bābele! 4. Ķēniņu
Ķēniņš un kungu Kungs 5. Dieva
mielasts 6. Karš 7. Sātana
sasiešana |
|
(7) Septiņi
beigu redzējumi |
Ievads
(20:4-10) Redzējumi
(20:11-22:5) |
Dzīvošana un
valdīšana ar Kristu (20:4-6) Sātans
atbrīvots, lai pieviltu (20:7-10) 1. Lielais
baltais goda krēsls 2. Pastarā
tiesa 3. Jaunas
debesis un jauna zeme 4. Jaunā
Jeruzaleme 5. Jēra līgava 6. Dieva
klātnības gaisma 7. Paradīzes
jaunradīšana |
|
Epilogs |
22:6-21 |
|
1.1.
SVĒTLAIMĪGI LASĪTĀJI UN KLAUSĪTĀJI
Atklāsmes grāmata fascinē, redzot prieku un tā izpausmes, kas to caurauž un kurās bez grūtībām ir iespējams piedalīties. Vienlaikus tā atstāj svešādu iespaidu, jo tā ir pilna ar grūti saprotamu, neskaidru simboliku. Tā liek justies lepnam par to suverenitāti, ar kuru Jēzus beigās realizē pie krusta gūto uzvaru; taču tā dziļi skar lasītāju arī daudzo biedējošo notikumu dēļ, kuri piemeklēs cilvēkus un pasauli, un visbeidzot arī pašreizējās pasaules sistēmas bojāejas attēlojuma dēļ. Ticīgajam šī grāmata ir spēcinoša un uzmundrinoša, tomēr tā droši vien ir arī tā Jaunās Derības grāmata, kas draudzēs tiek vismazāk lasīta.
Bet Dieva nodoms ar šo grāmatu taču ir tik pozitīvs: Lai lasītāji un dzirdētāji kļūtu laimīgi.
1:1 Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim, 1:2 kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis.
1:3 Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.*
Nevienā citā Jaunās Derības grāmatā nav atrodams šis tiešais svētlaimes apsolījums abiem, tam, kurš to analfabētisma situācijā, kas ir plaši izplatīts ne tikai vecajā pasaulē, lasa (priekšā), un tam, kurš (priekšā) izlasīto tur.
Šajā svētības apsolījumā ir jābūt ietvertai vēl kādai citai patiesībai: Atklāsmes grāmatas vēstījumam ir jābūt saprotamam klausītājiem. Šim vēstījumam ir jābūt tiešām svarīgam un ļoti nozīmīgam tai apziņai, ar kuru cilvēks dzīvo savu ikdienas dzīvi. Šķiet, ka Dievs vēlas, lai lasītājs vai klausītājs savā ikdienas dzīvē ir to patiesību caurstrāvots, kuras ir atrodamas šajā grāmatā.
Atklāsmes grāmata kopumā satur septiņus svētības vārdus. Bet divas no tām attiecas uz pašas grāmatas pazīšanu (1:3 un 22:7).
Atklāsmes grāmatas septiņi svētības vārdi
Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts. (1:3)
Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada. (14:13)
Svētīgs, kas ir nomodā un kas tur savas drēbes gatavībā, lai tam nebūtu jāstaigā kailam un nebūtu redzams viņa kauns. (16:15)
Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā! (19:9)
Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas; bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadu. (20:6)
Svētīgs, kas tur šīs grāmatas pravietojuma vārdus. (22:7)
Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. (22:14)
Vēsti par grāmatu, kas dara laimīgu, vēl ir nepieciešams precizēt: ne visi lasītāji vai klausītāji no tās iegūs labumu un kļūs laimīgi, bet gan vienīgi likumīgie adresāti: Viņa kalpi. Ar šo formulējumu tiek apzīmēti tie, kuru Kungs ir Jēzus Kristus, tie, kas pieder pie Viņa saimes.
Pie tiem pieder arī pirmais saņēmējs, māceklis Jānis, kurš pats sevi nosauc par Viņa [=Jēzus] kalpu Jāni. Viņš saņem atklāsmi no kāda eņģeļa, kurš to bija saņēmis no Jēzus, un tas - no Dieva.
Šādi Atklāsmes grāmatā vienmēr tiek saukta Jēzus draudze (19:5; 19:10; 22:3.6.9).
Dieva kalpi tiek nepārprotami nosaukti par Atklāsmes adresātiem (1:1; 22:6).
Draudze vienlaikus ir Dieva Israēls (Gal. 6:16), kas sastāv no indivīdiem, kas ir nākuši no jūdiem un no nejūdiem.
1.2. NOTIKUMU HRONOLOĢISKAIS IETVARS - PĒDĒJĀS DIENAS
Domājams, ka Jānis atklāsmi ir saņēmis un pierakstījis 68./69. gadā[4]. Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu. Tādēļ rodas jautājums: Ko nozīmē apgalvojums, ka atklātais notiks drīz, un ka laiks, par kuru ir runa šajā grāmatā, esot tuvu?
izrādās svarīgs vārds, lai saprastu Atklāsmi. Šis vārds tajā tiek lietots sekojoši:
divreiz, lai liktu saprast, ka viss, kas Atklāsmē tiek atklāts, notiks tuvākajā laikā (1:1; 22:6);
četrreiz, lai norādītu uz to, ka Jēzus otrreizējā atnākšana
notikšot drīz (3:11; 22:7.12.20);
vienu reizi, lai pieteiktu karu Pergamas draudzei, ja tā
neatgriezīsies no savām maldu mācībām (2:16);
vienu reizi, lai pateiktu, ka pēc tam, kad ir atklājies
otrais vai!, trešais tiks parādīts drīz (11:14).
Ciktāl drīz attiecas uz visu vēstījumu kopumā(1:1; 22:6), tad notikumi, kas tiek atklāti, var notikt jebkurā laikā; faktiski tie pa daļai jau ir notikuši, un dažas lietas tik un tā notiks tikai beigās. Tas attiecas arī uz vēstījumu draudzei Pergamā, kas vēl jāparāda. Atklātie notikumi ir raksturīgi laikam pēc Jēzus atgriešanās debesīs līdz beigām, neatkarīgi no tā, cik ilgs šis laika periods varētu būt. Tās tik un tā ir pēdējās dienas (Ap.d. 2:17).
Ciktāl tiek runāts par Jēzus otrreizējo atnākšanu un notikumiem, kas ar to saistīti, proti, tieši pirms tam notiekošajām katastrofām (2), formulējums drīz izraisa problēmu, kā par kādu notikumu var sacīt drīz, kurš tā arī vēl nav noticis, kaut arī pagājuši ir jau turpat vai 2000 gadu, tātad atbilstoši pierastajai šī vārda izpratnei tas nekādā ziņā nav noticis drīz.
Lai to saprastu, ir jāvadās no pestīšanas vēstures (heilsgeschichtlich) faktiem: Kristus otrreizējā atnākšana ir tas notikums, kas noslēdz pašreizējo laikmetu, kurš sākās ar nāvi, augšāmcelšanos un atgriešanos debesīs. Šis notikums var norisināties jebkurā mirklī. Jau no pirmā gadsimta kristiešiem Jēzus sagaidīja, lai viņiem būtu (sa-) gaidoša attieksme, tā ka Viņa otrreizējā atnākšana būtu viņu gaidīšanas piepildījums un nevis liels pārsteigums.
Te varētu noderēt kāda analoģija: Līdz ar Jēzus nākšanu ir iestājusies Dieva valstība un līdz ar to pienācis šīs pasaules valstību gals; pašlaik šīs abas sistēmas vēl pastāv viena otrai blakus. Salīdzinot ar Dieva valstības mūžīgo pastāvēšanu, pasaules valstību gals pienāks drīz. Pašreizējais laikmets ir laiks starp tiesu un sprieduma izpildīšanu.
Atšķirīgie skaidrošanas tipi[5] šos izteikumus saprot atšķirīgi. Historizējošas izpratnes piekritēji šeit saskata notikumus, kas, raugoties no pirmā gadsimta pēc Kristus otrās puses, notikšot drīz, tā ka vairums tolaik dzīvojošo draudzes locekļu tos vēl varēja piedzīvot. Ja tas būtu tā, tad faktiski piedzīvotie notikumi nākošajām Draudzes paaudzēm būtu vienīgi liecības, bet ne vairs pravietiski izteikumi, kuri būtu nozīmīgi sekojošo gadu tūkstošu kristiešiem visās šīs pasaules vietās.
Citi, futūristi un no tiem jo sevišķi dispensacionālisti[6], pieņem, ka runa esot par notikumiem, kas notikšot tagadējā laikmeta beigās. Šajā gadījumā kristieši gan, sākoties trešajam gadu tūkstotim pēc Kristus, visādā ziņā būtu pienākuši tiem tuvāk, taču pirmā gadsimta Draudze ar daudzām vietām no Atklāsmes grāmatas, jo īpaši ar 4. līdz 19. nodaļu, neko nebūtu varējusi iesākt un tai būtu varējis šķist, ka Dievs pret to neizturas godīgi. Viņi drīzāk būtu bijuši pieviltie, nevis laimīgie. Visumā Atklāsmei tad tik un tā būtu maza vērtība, ja nu vienīgi būtu bijis iespējams identificēt pēdējos mirkļus.
No tā viedokļa, kas tiek pārstāvēts šeit, vairumā gadījumu runa ir par notikumiem, kas pasaka kaut ko būtisku par pašreizējo laikmetu, tātad par laika intervālu starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu, pie kam notikumi no pieredzes pasaules īsi pirms 70. gada pēc Kr. kalpo kā paraugs, uzskates materiāls un pielietošanas piemērs, kas salīdzināma ar to pieredzes pasauli, no kuras ir rakstīti evaņģēliji un Jaunās Derības vēstules. Ja tas ir tā - un šis skatījums šķiet visdrīzāk iespējamais -, tad Atklāsme atklāj mūsdienu laikmeta struktūras ļoti būtiskus aspektus un ir grāmata, kas ir noderīga visām Jēzus Kristus draudzēm visās vietās un visos laikos.
Viens no Jaunajā Derībā lietotajiem pamatformulējumiem par raksturu, kāds piemīt laikam pēc Vasarsvētkiem, ir, ka tās ir pēdējās dienas. Kopš gandrīz diviem gadu tūkstošiem mēs dzīvojam pēdējās dienās.
Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības. 2 Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu. 3 Es parādīšu brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes: asinis un uguni, un dūmu mākoņus; 4 saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un briesmīgā diena. 5 Tad notiks, ka izglābs sevi [vācu tekstā: tiks izglābts] ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis. (Joēla 3:1 ff)
Šo apsolījumu Pēteris redz piepildījušos, kad viņš runā savu Vasarsvētku sprediķi:
Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; 15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. 18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. 19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. 20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. - (Ap.d. 2:14 ff)
Tātad pēdējās dienas ir pienākušas; pierādījums ir Svētā Gara izliešana, iespēja katram tikt izglābtam; pēdējās dienas beidzas ar tiesas dienu.
Secinājums ir vienkāršs: Pēdējais laiks ilgst nu jau gandrīz 2000 gadus.
Laiks, kurā glābšana (Heil) vēl ir priekšā, ir pagājis līdz ar Jēzus pirmo atnākšanu; ir atnācis tāds laika posms, kas, vai tas būtu īss vai garš, tiek saukts par pēdējām dienām. Ir noderīgi šo terminu, kuram ir izveidojusies raiba personiskā dzīve, paturēt prātā tādā nozīmē, kāda tam ir Jaunajā Derībā, lai spētu saprast, ka drīz attiecas uz pēdējām dienām kopumā, un, kā Pēteris pasludina Vasarsvētkos, tās ir sākušās (Ap.d. 2:17) un, raugoties no otrā gadu tūkstoša beigu perspektīvas, turpinās vēl joprojām.
Atklāsmes saturs ir viss laiks starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu; tagadējais laikmets.
1.3. JĒZUS, LAIKMETA KUNGS
1:1 Jēzus Kristus atklāsme ...
Kas tiek
saukts par "Atklāsmi" ("Offenbarung"),
ir Jēzus Kristus atklāsmes grāmata.
Tā sākas nevis ar adresātu, bet gan ar galveno personu, ap kuru koncentrējas
visa grāmata: Jēzu Kristu.
Taču vienlaikus tiek arī pateikts, kurš Jēzus Kristus personas aspekts tiek izvirzīts priekšplānā. It kā tagad tiktu radīta pretruna, kā saturs tiek nosaukts tas, kam drīz jānotiek. Šķietamā pretruna atrisinās, kad kļūst redzams, ka notikumi, kuriem drīz jānotiek, ir tieši saistīti ar Jēzu un Viņa funkciju pēc atgriešanās debesīs.
Jau šeit tas vedina uz domu, ka arī atklājamie notikumi ir kaut kā saistīti ar tā laika vēsturi, kas seko pēc Jēzus atgriešanās debesīs, ka ir jāparāda Dieva tālākais plāns attiecībā uz cilvēkiem. Tad grāmatas galvenā tēma būtu nevis Jēzus - mūžīgā - pagātne, arī ne Viņa dzīve un darbība uz šīs zemes, drīzāk tā būtu Viņa valdīšana, sēžot uz Dieva troņa. Ko Viņš dara tur un kādu ietekmi tas atstāj uz cilvēkiem šajā pasaulē, tik un tā var tikt darīts zināms vienīgi atklāsmes ceļā.
Dievam ir svarīgi, lai tie, kas pieder pie Viņa saimes, zinātu, kāda veida laikmetā viņi dzīvo un kuri ir šī laika perioda īpašie konflikti; vēl viņiem ir jāzina, kā viņiem ir jāizturas un kas ir sagaidāms beigās.
2. JĒZUS UN JAUNAIS LAIKS
Vispārīgi runājot, Atklāsmes saturs ir Jēzus persona. Tad nu tas ir tas Viņa dzīves laika posms, kas sākas ar Viņa nākšanu pie varas un beidzas ar Viņa otro nākšanu, tiesu un pasaules jaunradīšanu.
Vecās Derības taisno gaidīts, Jēzus kā Kristus ieradās šajā pasaulē un nodzīvoja apmēram trīs gadu desmitus savu vecāku mājā vai vismaz Nācaretē. Tad viņš tika pievests kristībai caur Jāni un uzsāka savu publisko darbību. Galvenokārt tā bija sludināšana, ka ir atnākusi Dieva valstība un līdz ar to varas atņemšana sātanam. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš radīja cilvēkiem iespēju tikt pestītiem. Šī pestīšana tagad varēja visur tikt sludināta kā vēsturisks fakts, un cilvēki, kas dzirdēja šo vēsti, varēja to personiski pieņemt. Kopš tā laika pastāv iespēja kļūt par jaunu cilvēku.
40 dienās starp Viņa augšāmcelšanos un atgriešanos debesīs Jēzum bija viens uzdevums: mācekļu apmācība Dieva valstības lietās. Viņa sastapšanās ar mācekļiem ceļā uz Emavu parāda, ka tiem vēl joprojām bija maldīgs, proti, nacionāli jūdisks priekšstats par nākamo valstību (Lk. 24:21) un ka viņi neizprata Dieva valstību, kas nav no šīs pasaules (Jņ. 18:36; Lk. 18:20 f). Bet kad bija atnākusi valstība, tad bija ne tikai kļuvis iespējams jauns cilvēks, bet gan arī bija iestājies jauns laiks. Līdz ar to bija radusies nepieciešamība zināt un izplatīt informāciju par to, kas tad bija šī jaunā laika, pēdējo dienu, (Ap. d. 2:17) būtība.
Ir trīs aspekti, kas var tikt uzskatīti par fundamentāliem papildus Jaunā Cilvēka realitātei:
jauna Dieva
derība (Bund),
jauna Dieva
tauta,
jauni spēku
samēri uz zemes.
2.1.
JAUNA DERĪBA - JAUNA TAUTA
Dievs apsola,
jo īpaši caur Jeremiju un Ecehiēlu, jaunu derību ar jauniem, citādiem
cilvēkiem:
31 "Redzi, nāks dienas," saka Tas Kungs, "kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, 32 ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. 33 Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. 34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! - jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!" (Jer. 31:31 ff)
Tas ir pieteikums kaut kam pilnīgi jaunam, derībai, kas nomainīšot Veco Derību. Šeit ir nosauktas sekojošas Jaunās Derības pazīmes:
Dieva likums šīs derības cilvēkiem vairs netiks izteikts kā
prasība no ārpuses, bet gan atrodas viņos pašos un pieder pie viņu būtības;
šīs derības cilvēki ir Dieva
tauta;
šajā derībā Dievatziņa vairs nerodas pamācīšanas ceļā no
ārpuses, bet gan Dieva personas iepazīšanas
ceļā, kontaktējoties personiski, individuāli;
šajā derībā tiešām pastāv vainas piedošana, ne tikai tās
apklāšana.
Par šo vietu Vēstules ebrejiem rakstītājs izsakās 8. nodaļā:
7 Jo, ja pirmā [derība] būtu bijusi bez trūkuma, tad nemeklētu vietu otrai. 8 Jo, tos norādams, Viņš saka: redzi, nāk dienas, Tas Kungs saka, kad Es celšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, 9 ne pēc tās derības parauga, ko Es esmu cēlis [vācu tekstā: noslēdzis ar] viņu tēviem tai dienā, kad Es viņu rokas satvēru, lai viņus izvestu no Ēģiptes zemes, jo viņi paši nav palikuši Manā derībā, un Es esmu viņus pametis [vācu tekstā: nerūpējos par viņiem], saka Tas Kungs. 10 Šī ir tā derība, ko Es celšu Israēla namam [vācu tekstā: noslēgšu ar Israēla manu] pēc šīm dienām, saka Tas Kungs, Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu. 11 Un viņi nemācīs katrs savu tuvāko un brālis brāli, sacīdami: atzīsti To Kungu, - jo visi Mani pazīs no mazā līdz lielajam viņu starpā. 12 Jo Es būšu žēlīgs viņu netaisnībām un viņu grēkus vairs nepieminēšu. - 13 Sacīdams "jauns", Viņš pirmo [derību] ir atzinis par vecu. Bet, kas kļūst vecs un noveco, tas ir tuvu iznīkšanai. (Ebr. 8:7 ff)
Radot jaunu tautu, Jaunās Derības draudzi, kas sastāv no savā iekšējā būtībā izmainītiem cilvēkiem, tiek no jauna izvērtēta caur Mozu slēgtā Vecā Derība ar Israēla tautu:
jaunās derības apsolīšana
Jer. 31 ietver sevī domu par vecās derības nepilnību;
no Jaunās Derības viedokļa vecā derība ir veca un pārdzīvojusi; tāpēc Dievs to pasludina par novecojušu;
Jaunā Derība (Bund,
Testament) nomaina veco derību (Bund).
Raugoties no pestīšanas vēstures viedokļa, Vecā Derība tika pasludināta par nobeigtu līdz ar Jaunās Derības iestādīšanu Jēzus pēdējā vakarēdiena laikā. Līdz ar to beidzas no tautu kopības izredzētas dabiskas, bioloģiski atvasināmas tautas laiks. Dieva vecās derības tauta bija specifiski iesaistīta Tuvo Austrumu vēstures procesos; tai tur nācās dzīvot, ievērojamā mērā norobežojoties no citām tautām, pat konfrontācijas stāvoklī ar tām.
Jaunajai tautai ir citas pazīmes. Tā sastāv no ikvienas bioloģiskās vai nacionālās izcelsmes cilvēkiem, kurus apvieno viņos mītošais un viņus vadošais Svētais Gars. Tā nav ģeogrāfiski ierobežota, un politiski vēsturiskajās norisēs tā ir iesaistīta tikai nosacīti. To nav iespējams aprakstīt ar kādas valsts teorijas palīdzību.
2.2. JAUNS SPĒKU SAMĒRS UZ ZEMES
Līdz ar Dieva valstības nodibināšanu arī attiecībā uz varas samēru šajā pasaulē ir iestājusies jauna vēsturiska situācija.
Jēzus Kristus ir ne tikai ienesis šajā pasaulē jaunu tautu, bet gan arī pārkārtojis varas samēru šajā pasaulē, un, proti, neatkarīgi no tā, vai tas ir skaidri saskatāms vai nē.
Kad pēc Jēzus
piedzimšanas eņģeļi kopā ar debesu pulkiem parādās ganiem, viņi paziņo, kurš ir
piedzimis: Pestītājs, ... Dāvida pilsētā,
... Kristus, Tas Kungs (Lk. 2:11).
Dievbijīgajam
Sīmeanam Dievs bija darījis zināmu, ka viņš vēl pirms savas nāves redzēšot Tā Kunga Svaidīto (Lk. 2:25 ff).
Turēdams rokās jaundzimušo Jēzu, viņš apliecina un pravieto:
... manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ... gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm. (Lk. 2:30 ff)
Sākoties Jēzus publiskajai darbībai, vara ir sātana rokās:
Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. 6 Un velns Viņam sacīja: "Es Tev došu [vācu tekstā: es gribu Tev dot] visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot [vācu tekstā: dodu]. 7 Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs." (Lk. 4:5 ff)
Pieņēmumam, ka sātans šeit nemeloja vai, ja meloja, tad tikai daļēji, piemīt zināma loģika. Katrā ziņā viņš nosauc un apliecina sevi par pasaules valdnieku, par to, kuram ir nodota visa šīs zemes vara un godība.
Dažus gadus vēlāk, starp savu nāvi un augšāmcelšanos, no vienas puses, un atgriešanos debesīs, no otras puses, Jēzus izsakās šādi:
Man
ir dota visa vara debesīs un virs zemes ... (Mt. 28:18)
Sātanam ir atņemta vara. Jēzus darbība, jo īpaši Viņa nāve un augšāmcelšanās, ir atnesusi šo jauno vēsturisko situāciju: Patiesais varas samērs ir ticis pilnīgi izmainīts. Jēzus ir Kungs arī uz zemes. Tas ietekmē Viņa tautu, Viņa ienaidniekus un pasaules turpmāko vēsturi.
Tad pienāk diena, kad Jēzus atgriežas debesīs, pārceļas neredzamajā pasaulē un saņem vietu uz troņa, t.i., valdībā, līdzās savam Tēvam. Mācekļi saņem uzdevumu Jeruzalemē gaidīt Svēto Garu. Viņi arī zina, ka viņi pa visu pasauli sludinās vēsti par jauno cilvēku un jauno laiku. Tomēr ir kaut kas, ko viņi vēl nezina.
2.3. ATKLĀSMES SATURS
Tad nu Atklāsme ir tā grāmata, kas sniedz informāciju par to, kas ir noticis pēc Jēzus atgriešanās debesīs un kas ir raksturīgs laikam starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu. Tagad Jēzum ir cits statuss nekā laikā, kad Viņš uzturējās uz zemes. Un tādējādi ir saprotams, ka Atklāsmes grāmatā Jēzus savā jaunajā lomā kā ķēniņš un valdnieks tiek stādīts priekšā salīdzinoši diferencēti.
Ar to atklāsme ieņem īpašu vietu starp Jaunās Derības kanona grāmatām: Kā grāmata, kura ir veltīta laikam starp Jēzus pirmo un otro nākšanu, tā ir galvenā vēsturiskā grāmata par Jēzus Draudzes laiku Jaunajā Derībā.
Ir saprotams, ka šim laikam ir noteiktas tēmas, par kurām tiek runāts visvairāk:
Jēzus,
Valdnieks un viņa valdīšana,
Valdnieka
tauta,
Valdnieka
ienaidnieks un tā sabiedrotie,
Valdnieka
tiesa,
vēstures
beigas un jauns sākums.
3. JĒZUS STATUSS
1:4 Jānis septiņām draudzēm Āzijā! Žēlastība jums un miers no Tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no tiem septiņiem gariem, kas Viņa goda krēsla priekšā, 1:5 un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks.
Viņam, kas mūs mīlējis [vācu tekstā: mīl], kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis [vācu tekstā: mazgājis] no mūsu grēkiem 1:6 un kas mūs darījis par ķēniņiem [vācu tekstā: ķēniņa valsti], par priesteriem Dievam, Savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen!
1:7 Redzi, Viņš nāk uz [vācu tekstā: ar] padebešiem; Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši; par Viņu vaimanās visas zemes ciltis. Jā! Āmen!
1:8 "Es esmu Alfa un Omega" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
Jēzus šeit pirmo reizi Atklāsmē tiek stādīts priekšā savā jaunajā statusā. Laika kategorijā, kategorijā, kas arī virza uz priekšu vēsturi, Viņš ir
mūžīgi Esošais (2. Mozus 3:14), kurš eksistē pašlaik, bija
pagātnē un kurš nākotnē nāks (4:8); Viņš eksistē visos mums piedzīvojamajos
laika izpratnes veidos;
Alfa un Omega; ar grieķu alfabēta pirmo un pēdējo burtu tiek
izteikts tas, ka Viņš jau eksistēja sākumā un beigās vēl joprojām eksistēs (8);
Tas, kurš nāk; un proti tas, kurš nāk mākoņos; Viņa nākšana
būs atklāta (7).
Attiecībā uz savu statusu Viņš tiek raksturots kā
mirušo pirmdzimtais, ar ko tiek pateikts, ka Viņš ir
pirmais, kas ir augšāmcēlies no nāves;
zemes ķēniņu valdnieks; tituls, kas raksturo Viņa tagadējo
lomu attiecībā uz šo pasauli;
tas, kura troņa priekšā ir septiņi gari, ar ko tiek parādīts
kā piepildījies Jesajas pravietojums (11:1 ff): Svētais Gars savā
daudzveidīgajā izpausmes un darbības veidā dus uz apsolītā Kristus: kā Tā Kunga
Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga
bijības gars.
Uzsvērti tiek trīs Viņa darbības rakstura aspekti: Viņš ir
uzticamais liecinieks, kas attiecas uz Viņa darbošanos viņa
zemes dzīves laikā;
atbrīvotājs (Erlöser),
kurš mūs mīl un ir mazgājis mūs no mūsu grēkiem;
tas, kurš atbrīvotos ir apvienojis savā ķēniņvalstī un
padarījis par priesteriem.
Viņš ir Atbrīvotājs-Ķēniņš, pirmais cilvēks kopš Ādama tiešā Dieva, pat Viņa troņa tuvumā, mūžīgas valsts pamatlicējs.
4. PAR VALSTĪBU, PAR BĒDĀM UN IZTURĒŠANU LĪDZ GALAM
Pirms Jānis turpina rakstīt par to, kas viņam tika atklāts, viņš sniedz detaļas attiecībā uz savu situāciju:
1:9 Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks [vācu tekstā: līdzdalībnieks] bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās [vācu tekstā: izturēšanā līdz galam Jēzū], biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ.
Viņš sevi nosauc par
līdzdalībnieku
bēdās,
līdzdalībnieku
valstībā,
līdzdalībnieku
izturēšanā līdz galam Jēzū.
Nosaucot sevi par līdzdalībnieku (Mitgenosse), viņš norāda uz faktu, ka to, ko viņš ir piedzīvojis Patmas salā, piedzīvos arī grāmatas adresāti. To var pateikt arī tā: tie, kas pieder pie Jēzus draudzes, visur piedzīvo bēdas, kaut arī vai arī tāpēc ka viņi pieder pie Jēzus ķēniņvalsts, un ieņem izturēšanas līdz galam nostāju. Jānim neklājas sliktāk kā citiem Draudzes locekļiem: bēdas un nepieciešamība izturēt līdz galam nav tik ļoti specifiski raksturīgi viņa situācijai Patmas salā, bet gan Draudzes locekļu situācijai visur. Un ja šī ir grāmata, kas vēršas pie Jēzus Draudzes visos laikos visās vietās, tad arī tās locekļi ir līdzdalībnieki, un kas raksturīgs Jāņa situācijai, tas raksturo arī Draudzes situāciju vispār: tā nepieder pie pārmantotajām sistēmām.
Trīs lietas tiek nosauktas kā raksturīgas Jāņa situācijai: divi stāvokļi pastāv vienlaikus un prasa noteiktu attieksmi. No vienas puses, Draudze dzīvo bēdās, no otras puses, tanī pat laikā Dieva valstībā.
kaut arī ikviens Jāņa līdzbiedrs dzīvo bēdās (!), viņš dzīvo arī Dieva valstībā un ir līdzdalīgs Jēzus
ķēniņvalstī. Kaut arī ikviens Jāņa līdzbiedrs dzīvo Dieva valstībā un ir
līdzdalīgs Jēzus ķēniņvalstī, viņš dzīvo bēdās!
Ķēniņvalsts un bēdas ir tādi kā pastāvīgi Jēzus Draudzes
dzīves apstākļi šeit uz šīs zemes tagadējā laikmetā. Viens nav atdalāms no
otra. Dzīvojot Dieva valstībā, Draudze šeit cieš bēdas; un, dzīvojot bēdās, tā
vienlaikus ir Dieva valstības līdzdalībniece.
No tā izrietošā attieksme ir izturēšana līdz galam, un izturēšana līdz galam vienmēr paredz cerības esamību, proti, cerības uz to, ka beigsies laiks, kurā nākas izturēt līdz galam, ka pienāks galējā atbrīvošana. Tas nozīmē kultivēt pacietību, uzticību, vēlēšanos izturēt un noliedz aizbēgšanu, sacelšanos vai revolūciju. Izturēšana ir attieksme, kas ir raksturīga nevis labklājības un publiskās atzinības periodiem, bet gan tad, kad tiek piedzīvots trūkums, vajāšanas un visādi nelaimes gadījumi ticības dēļ.
Tāpēc Jānis bija Patmas salā, kurā auga tikai nedaudzi koki un kuru romieši izmantoja kā soda koloniju: viņš bija sludinājis Dieva vārdu un apliecinājis Jēzu.
Jānis gan definē savu tāpat kā savas grāmatas adresātu situāciju kā bēdas, bet kādas tieši ir šīs bēdas, viņš pasaka nevis šeit, bet gan vēlāk. Atklāsmes lasītāji un klausītāji tad arī zinās, vai viņi ir Jāņa līdzbiedri ne tikai valstībā, bet arī bēdās.
Kas padara Atklāsmes grāmatu vēl grūtāk saprotamu, ir valoda, kurā tiek darīti zināmi atsevišķie vēstījumi.
1:10 Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam: 1:11 "To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā.
Jānim tiek sacīts, ka ir kaut kas, ko redzēt; tas viņam ir jāuzraksta, nevis jāuzzīmē vai jāuzglezno. Tas piesaka, ka Atklāsmes grāmata ir formāli viengabalaina salīdzinājumā ar citām Jaunās Derības grāmatām; tā ir bilžu grāmata. Ainas, kuras viņš redzēs, viņam ir dotas verbālai nodošanai tālāk, nevis mākslinieciskai. Ainu verbāla atstāstīšana, vai tā būtu atdarinoša vai fikcionāla, ir dzejas būtība. Tā no savas puses rada valodu, kas pilna ar gleznām, valodas gleznām, metaforām, salīdzinājumiem.
Atkl. 1:16 par Jēzu tiek sacīts: no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass. Ja mēs šo detaļu gribētu uztvert kā aprakstu, kas atspoguļo vienu no Viņa ārējā izskata aspektiem, tātad iztēloties Jēzu kā personu, kurai no mutes nāk ārā zobens, mēs izdarītu smagu kļūdu. Jēzus tā neizskatās.
Drīzāk ir runa par Bībeles izteiksmes veidu, kam ir nepieciešams skaidrojums. Šeit ir gribēts pateikt, ka Jēzus vārdi ir ārkārtīgi precīzi, ka tie nošķir patiesību no meliem, ka Viņa vārdiem piemīt tiesneša vara, kurš izšķir starp dzīvību un nāvi, un vēl daudz kas cits tamlīdzīgs. Lai izprastu Atklāsmi, daudz kas ir atkarīgs no tā, ka Bībeles valoda tiek rūpīgi un adekvāti skaidrota un pārtulkota tā, ka mēs to spējam saprast.
Valodas tēli, kam piemīt viena noteikta struktūra, parasti apzīmē ar terminu metafora. Metafora, ja tā ir svaiga un nenolietota, ir valodas frāze, kas pārsteidz klausītāju vai lasītāju, retoriska figūra, kurā tiek apvienoti vārdi no divām dažādām priekšstatu jomām, lai izteiktu kaut ko, ko citādi būtu ļoti grūti vai pat vispār nebūtu iespējams izteikt. Ļoti vienkārša metafora ir, piemēram, vārdkopa zelta pilsēta, balstoties uz 21:18. Mums nevajadzētu obligāti sagaidīt, ka pilsēta, debesu Jeruzaleme, ir izgatavota no zelta. Mūsu dzīves telpā uz zemes mums nav pazīstamas zelta pilsētas. Tās būtu neiedomājami dārgas, materiāla nepietiktu, un, ja kāds tiešām uzbūvētu zelta pilsētu, tā visīsākajā laikā tiktu izlaupīta. Taču mēs pazīstam zeltu kā ļoti dārgu cēlmetālu ar noteiktām augstu vērtētām īpašībām. Metafora zelta pilsēta rada mūsu iztēles pasaulē priekšstatu par pilsētu, kas ir neticami dārga. Šo tēlu mēs saprotam tikai tad, kad to pārdomājam un tam atrodam skaidrojumu.
Vieglāk saprotami ir salīdzinājumi, tādi kā izteiciens: Viņa acis <ir> kā uguns liesmas (1:14). Šeit mums ir salīdzināmais vārds - kā - , kas neatstāj nekādas šaubas par to, ka Jēzus acis nevis ir uguns liesmas, bet gan ka tām piemīt īpašība, kuru var aprakstīt ar uguns liesmām.
Jānim atsevišķās Atklāsmes parādības droši vien būs tikušas parādītas tādā secībā, kādā viņš tās ir pierakstījis. Neredzamajā pasaulē valdošo Jēzu Jānis ierauga ļoti drīz:
1:12 Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus, 1:13 lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam [vācu tekstā: cilvēka dēlam] līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. 1:14 Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, 1:15 Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam [vācu tekstā: spīdīgam varam, it kā tās kvēlotu krāsnī], un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss. 1:16 Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.
1:17 Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. 1:18 Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles [vācu tekstā: mirušo valstības] atslēgas.
Jānis
pagriežas, lai redzētu balsi, tas ir,
to, kas bija runājis. Un viņš redz tādu kā apli, ko veido septiņi lukturi, kura
vidū atrodas kāds cilvēkveidīgs tēls, kas ir tik neparasts, ka tas nevar būt
tikai cilvēks. Bet viņš vēl nepazīst, kas ir šī persona.
Nav šaubu, ka runa ir par Jēzu. Tomēr šķiet, ka Jānis to tā nesaskata, drīzāk viņš ir sajūsmas pilns par neparasto ārējo izskatu. Jēzus viņam šeit parādās citāds nekā savas zemes dzīves laikā.
Jēzus šeit parādās savā jaunajā, soteroloģiski svarīgajā lomā: Viņš ir vienlaikus cilvēcisks un dievišķs tiesnesis. Jēzus attēlojums ir simbolisks; aprakstītās detaļas norāda uz būtiskām Viņa personas un Viņa statusa īpašībām:
Viņš ir tērpts kā ķēnišķīgs priesteris;
baltie mati norāda uz izskatu, kādā Dievs parādās Danielam
(Dan. 7:9), un kopā ar liesmojošajām acīm ļauj saskatīt to, ka šī parādība ir
saistīta ar Dievu,
varš norāda uz izturību un spēku,
balss, kas izklausās kā daudzu ūdeņu troksnim, parāda
potenciālu, ar kādu Jēzus var panākt, ka tiek uzklausīts un paklausīts,
septiņas zvaigznes Viņa labajā rokā jeb uz Viņa labās rokas
20. p. tiek atšifrētas kā draudžu eņģeļi;
tās varētu būt eņģeļveidīgas būtnes, kas ir īpaši Draudzes/draudžu sargātājas.
Cits priekšstats izriet no norādēm katras vēstules sākumā (2. un 3. nod.); tur
tiek rakstīts ... draudzes eņģelim. Tātad
eņģeļi ir kā pie Jēzus, tā arī vēstuļu adresāti, kuriem tās jānodod tālāk.
- Tie bieži vien tiek uzskatīti arī par cilvēkiem - eņģeļiem, cilvēkiem - vēstniekiem, cilvēkiem - vēstnešiem, kas atbilst šī vārda nozīmei, kas Draudzei tiek doti gandrīz tā kā Dieva nodomu paziņotāji, sava veida pravietiski mācītāji.
Parādības atstātais iespaids ir tik spēcīgs, ka Jānis, kurš pirms vairākiem gadu desmitiem bija atdusējies pie Jēzus krūtīm, tagad, baiļu pārņemts, nokrīt pie Viņa kājām.
Tomēr Jēzus pieskaras viņam, un tagad Jānis zina: Tas ir augšāmcēlies KUNGS. Viņš - septiņkārtīgi - stādās priekšā kā
Pirmais (Alfa,
sākums),
Pēdējais
(Omega, gals, nākotne),
Dzīvais (tas,
kurš ir dzīvs),
tas, kurš bija miris (kurš ir nomiris pie krusta),
tas, kurš ir
dzīvs mūžu mūžam, dzīvo jeb būs,
tas, kuram ir
nāves atslēga (tātad vara pār nāvi),
tas, kuram ir
mirušo valstības atslēga.
Kā pēc izskata, tā pēc vārdiem, kurus Viņš pasaka, Jēzus parādās kā tas, kuram ir visa vara, vispirmām kārtām, tā vara, kas pārsniedz cilvēku spējas: vara pār nāvi un nāves valstību. Vēl Jēzus saka, ka Viņš ir Kungs pār laiku un Viņa dzīvība un valdīšana nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem.
Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. (Mt. 28:18)
<Lai Viņš dod jums> apgaismota gara acis [vācu tekstā: Lai Viņš apgaismo jūsu sirds acis], lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, 19 un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, 20 kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, 21 augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. 22 Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, 23 kas ir Viņa miesa, pilnība, kas [vācu tekstā: tā pilnība, kurš] visu visur piepilda. (Ef. 1:18 ff)
Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, 10 lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē 11 un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Fil. 2:9ff)
... kas [= Jēzus] ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš
uzkāpis debesīs un Viņam kļuvuši paklausīgi [vācu tekstā: ir pakļauti] eņģeļi,
varas un spēki. (1. Pēt. 3:22)
6.1.
TAGADNE UN NĀKOTNE
1:19
Tad nu
[vācu tekstā: tagad] raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks
turpmāk
[vācu tekstā: pēc tam].
11. pantā Jēzus bija devis norādījumu Jānim, lai viņš pieraksta to, kas viņam tiks rādīts. Tagad Jēzus saka, ka tam jānotiekot tagad. Pie tam esot jāpieraksta gan tas, ko Jānis jau ir redzējis, gan arī tas, ko viņš tieši tagad redz un piedzīvo, kā arī tas, kas vēl notikšot un līdz ar to tikšot parādīts.
Jānis ir redzējis Jēzu Viņa valdnieka statusā pēc atgriešanās debesīs. Tas, ko viņš redzēs, ir tā rezultātā radušies jaunie apstākļi un notikumi, kas ir raksturīgi jaunajam laikmetam un pabeigs to.
7. JĒZUS SKATĪJUMS UZ DRAUDZI PASAULĒ
7.1.
JĒZUS DRAUDZE - PASAULES GAISMA
1:20
Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par
septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un
septiņi lukturi ir septiņas draudzes.
Jēzus par sevi
ir teicis, ka Viņš ir pasaules gaisma
(Jņ. 8:12) un dzīvība Viņā ir cilvēku
gaisma (Jņ. 1:4).
Šķiet, ka Atklāsmes sākumā Jānis acīm redzami nav sapratis septiņu zvaigžņu un septiņu zelta lukturu parādību. Tādēļ Jēzus pats viņam to izskaidro. Ciktāl runa ir par lukturiem, tie ir draudžu simboli; to kopums, izteikts ar skaitli septiņi, simbolizē visu Draudzi. Tie ir simboli, kuri satur pavisam konkrētu vēstījumu: draudzes ir gaismas nesējas šajā pasaulē, Mateja valodā: Jūs esat pasaules gaišums. (Mt. 5:14)
Dievs un Draudze ir gaisma.
Saistībā ar šo rakstu vietu ir jāapskata kāds cits jēdziens. Proti, šīs septiņas zvaigznes un septiņi lukturi tiek nosaukti par noslēpumu. Šim Atklāsmē vairākkārt sastopamajam vārdam Jaunās Derības kontekstā ir pavisam konkrēta pamatnozīme.
Bībelē vārds "noslēpums" parādās vienīgi Jaunajā Derībā.
Ikdienas lietojumā noslēpums parasti ir kaut kas, kas nav zināms. Toties tam, kas Jaunajā Derībā tiek nosaukts par noslēpumu, ir paredzēts nevis palikt apslēptam, bet gan tieši kļūt saprotamam. Skaidrojumu, sapratni gan ir spējams iegūt nevis domāšanas, racionālas izprašanas, bet gan vienīgi atklāsmes ceļā. Kā tas notiek, kļūst skaidrs no šī panta: Septiņu zvaigžņu noslēpums tiek parādīts, un tiek dots arī skaidrojums. Tas notiek arī attiecībā uz citiem Atklāsmes noslēpumiem:
Dieva noslēpums, kas tiek piepildīts, kad septītais eņģelis pūš bazūni, nav nekas jauns, jo Dievs to ir pavēstījis saviem kalpiem, praviešiem, kā priecīgo vēsti, tātad tas ir zināms jau kopš Atklāsmes pierakstīšanas laika, līdz ar to, raugoties no šodienas perspektīvas, jau divtūkstoš gadus. (10:7)
Sievas noslēpums, kas jāj uz sarkanā zvēra, tāpat tiek nekavējoties atklāts. Ar vārdu, kas tai ir uz pieres - lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte - Jānis vēl nevar neko lielu iesākt, un viņš ir ļoti izbrīnījies (17:5 f.). Pēc tam eņģelis viņam ļoti sīki paskaidro, kāds ir sievas noslēpums. (17:7 ff.)
Tādējādi ir skaidrs: Noslēpumu saprot ne kurš katrs; skaidrojums, no savas puses, ir atklāsmes lieta, un tās priekšnoteikums ir garīga sapratne (1. Kor. 2:15). Tas attiecas uz visiem noslēpumiem, par kuriem ir runa Jaunajā Derībā: Nevienam kristietim tiem nevajadzētu palikt nesaprotamiem. Toties nekristiešiem tie paliek noslēpumi.
7.2. DRAUDŽU DAŽĀDĪBA
Septiņās
atsevišķās vēstulēs septiņām izvēlētām vietējām draudzēm Mazāzijā Jēzus parāda,
kā Viņš redz savu Draudzi šajā pasaulē. Visām vēstulēm ir viena noteikta forma:
Draudzēm
adresēto vēstuļu uzbūves shēma <1>
(1) rīkojums
rakstīt kādas noteiktas draudzes eņģelim;
(2) Jēzus
stādīšanās priekšā ar noteiktu īpašību;
(3) specifiska
uzslava (izņēmumi: Sardi, Lāodikeja);
(4) specifisks
rājiens (izņēmums: Filadelfija);
(5) specifisks
uzaicinājums laboties;
(6) aicinājums
paklausīt (vienmēr identisks);
(7) specifisks
apsolījums atsevišķajiem, kas uzvar
(sākot ar 4. vēstuli apsolījums atrodas pirms aicinājuma paklausīt).
Atsevišķās draudzes ievērojami atšķiras savā starpā: pārsvarā tajās atrodas gan kaut kas slavējams, gan kritizējams, tomēr ne vienādā veidā un arī ne vienlaikus. Pozitīvi aspekti ir: pretošanās ļaunumam, pacietība, izturēšana līdz galam, uzticība, augšana. Vienai draudzei, Lāodikejā, nav nevienas pozitīvas iezīmes; citā, Sardos, uzslavēts tiek tikai kāds mazākums draudzē. Kritizējamas iezīmes ir: pirmās mīlestības atstāšana, graujošu maldu mācību paciešana, morāles trūkuma un elku pielūgšanas paciešana, garīgas dzīvības un izlēmības trūkums.
Ja divām draudzēm, Smirnā, Filadelfijā, netiek izteikta kritika un Lāodikeja nesaņem nevienu uzslavu, tad četras no septiņām draudzēm, tātad vairākums, ir gan slavējamas, gan kritizējamas.
Tātad nevar runāt par Mazāzijas draudžu vienotu veidolu tajā laikā, kad Jānis redz šīs vīzijas; un tāpat to nevar, ja aplūko Jēzus Draudzes visu līdzšinējo vēsturi tās lokālajā un reģionālajā dažādībā. Arī tādēļ šķiet loģiski vēstulēs draudzēm saskatīt kopēju attēlu, kas atspoguļo Jēzus Draudzi pasaulē.
Jēzus Kristus vietējo draudžu atšķirīgās pazīmes, neatkarīgi no laika un vietas, tad būtu:
atšķirības garīgā stāvokļa ziņā, attieksmes ziņā pret Jēzu
Kristu;
atšķirības izturēšanās ziņā pret - pa daļai ļoti naidīgo -
pasauli ārpus draudzes;
atšķirības tajā ziņā, kas draudzē ir labi attīstīts un kas
sagādā grūtības;
personu atšķirības vienas draudzes ietvaros; garīga dzīvība
un garīga nāve vienas draudzes ietvaros var atrasties līdzās.
Vēstuļu satura apkopojums to parāda pārskatāmā veidā:
|
Draudzei adresēto vēstuļu uzbūves
shēma <2> Saturs |
|||||
|
|
Uzslava par |
Kritika par |
Pamācība |
Sods (event.) |
Apsolījumi uzvarētā-jiem |
|
Efeza (2:1-7) |
pūles; pastāvība; pacietība; ļaunuma, Nikolaītu atvairīšana;
neīsto apustuļu pārbaudīšana |
pirmās mīlestības uz Jēzu atstāšana |
"pārdomāt"; atgriezties;
darīt pirmos darbus |
luktura nostumšana |
daļa pie dzīvības koka |
|
Smirna (2:8-11) |
pastāvēšana grūtumos, nabadzībā un
jūdu zaimos |
- |
Nebaidies! uzticība līdz nāvei |
- |
dzīvības vainags; neskars otrā nāve |
|
Pergama (2:12-17) |
uzticība ticībai uz Jēzu Kristu |
Bileāma mācības
un Nikolaītu paciešana |
atgriezties |
karš pret Bileamītiem un Nikolaītiem |
apslēptā manna; baltais akmens |
|
Tiatīra (2:18-29) |
pieaugšana mīlestībā, ticībā,
kalpošanā, pastāvība |
netiklības un elku kalpošanas
paciešana (sieviete Jezebele) |
turēties pie ticības |
slimība un nāve tiem, kas nevēlas
nožēlot grēkus |
vara pār tautām un rīta zvaigznes saņemšana |
|
Sardi (3:1-6) |
tikai nedaudzi, kas turas pie ticības |
draudze mirušā stāvoklī |
atgriezties; pamosties; stiprināt
mirstošo |
Jēzus nāks kā zaglis |
baltas drēbes uzticīgajiem; viņu
vārds paliek dzīvības grāmatā |
|
Filadelfija (3:7-13) |
Vārda turēšana un uzticama (ticības)
apliecināšana |
- |
Turi, kas
tev ir! |
- |
pasargāšana pārbaudīšanas stundā;
vieta un vārds jaunajā Jeruzalemē |
|
Lāodikeja (3:14-22) |
- |
remdenība |
atgriezties |
nošķiršana no Jēzus (...izspļaušu) |
vieta uz Jēzus troņa |
Atbilstoši
draudzes situācijai Jēzus atklājas atšķirīgā veidā. Izvēlētais atsevišķais
aspekts atbilst katras atsevišķās draudzes pozitīvajai vai negatīvajai iezīmei;
apkopojot izveidojas kopaina: Draudze vairumā gadījumu ir kaujas lauks, kur
notiek Jēzus Kristus valstības cīņas ar pretinieka ietekmi.
Jēzus septiņu draudzēm adresēto vēstuļu ievadā
1. tas, kurš tur labajā rokā septiņas zvaigznes, kurš staigā septiņu lukturu vidū,
2. Pirmais un
Pēdējais, kas bija miris un tapis dzīvs,
3. kam ir abās
pusēs ass zobens,
4. Dieva Dēls,
kam acis kā uguns liesma, kam kājas līdzīgas spīdīgam varam,
5. tas, kam
septiņi Dieva gari un kam septiņas zvaigznes,
6. Svētais,
Patiesais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz,
un neviens neatver,
7. >Āmen<,
uzticīgais un patiesais liecinieks, Dieva radības sākums.
7.3.
PATIESĪBA BEZ MĪLESTĪBAS - EFEZA
2:1
Efezas draudzes eņģelim [vācu tekstā: draudzes
eņģelim Efezā]
raksti: tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un kas
staigā septiņu zelta lukturu vidū:
2:2 Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. 2:3 Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.
2:4
Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.
2:5 Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. 2:6 Bet tas tev ir, ka tu ienīsti Nikolaītu darbus, ko arī Es ienīstu.
2:7 Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm: tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.
Efeza, kopš mūsu ēras 133. g. Romas impērijas Āzijas provinces galvaspilsēta, bija viena no svarīgākajām un nozīmīgākajām Mazāzijas pilsētām. Tajā Dieva valstības un sekulārās pasaules sadursme notiek augstā līmenī.
324. g. pr. Kr., Aleksandra Lielā miršanas gadā, pabeigtais grieķu auglības dievietes Artemidas (lat. Diana) templis - pirmais 365. g. Aleksandra dzimšanas dienā nodega - tika uzskatīts par vislielāko un visskaistāko senajā pasaulē un bija viens no senās pasaules brīnumiem. Par Artemidas attēlu tika stāstīts, ka tas esot nonācis no debesīm (Ap.d. 19:35). Ik gadus pavasarī notika lieli svētceļojumi uz Efezu.
29. g. pr. Kr. Artemidas templī tika uzstādīts altāris Genius Romae godināšanai.
Pāvils Efezā bija nodzīvojis trīs gadus un nodibinājis vienu no Mazāzijas lielajām draudzēm. Viņa kalpošana bija bijusi tik efektīva, ka teātrī, kurš varēja uzņemt 24.000 cilvēku, notika sacelšanās Demetrija vadībā (Ap.d. 19:14 ff).
Pāvila pēctecis bija Timotejs; vēlāk tur līdz savai nāvei dzīvoja Jānis.
Draudze šajā pilsētā tiek uzslavēta un pelta. Jēzus uzslava attiecas uz draudzes darbiem, tās pūlēm, pacietību (izcelta divreiz), uz faktu, ka tā nespēj paciest ļauno un šķietamus apustuļus pārbaudot ir atzinusi par viltus apustuļiem un meļiem, uz spēju panest daudz ko Jēzus Vārda dēļ, kā arī uz faktu, ka draudze nav pagurusi.
Draudze Efezā ir stipra mācībā, viņai ir solīda dogmatika un sapratne, kas balstās Dieva vārdā; ar spiedienu no ārpuses tā tiek galā ar pacietību un ar spiedienu no iekšpuses - ar pārbaudīšanas palīdzību.
Un tomēr Jēzus izsaka kritiku: Draudze ir atstājusi pirmo mīlestību. Šķiet, ka tā būs kļuvusi par draudzi, kurā valda patiesība bez mīlestības.
Aicinot laboties, Jēzus šo draudzi aicina atcerēties pirmās mīlestības laiku uz Jēzu un citiem kristiešiem; Jēzus sagaida, ka ilgas pēc bijušā stāvokļa novedīs pie atgriešanās pie pirmajiem darbiem.
Gadījumam, ja nekas nenotiktu, Jēzus paziņo, ka nostums draudzes lukturi no tā vietas, kas nozīmē izslēgšanu no septiņu lukturu loka, no kopējās Draudzes un līdz ar to no Jēzus klātnības. Šķiet, ka uz zināmu laiku šī pamācība deva augļus, bet apmēram 500 gadus vēlāk šī draudze beidz pastāvēt.
7. pants, kurš satur pamudinājumu, apsolījumu un tā nosacījumus, liek saprast kaut ko svarīgu: Ja iepriekšējais tiek sacīts draudzei, tad pēdējie teikumi vēršas pie indivīdiem draudzē. Kurš kā indivīds pastāvīgi, dienu no dienas uzvar, tas dabū ēst no dzīvības koka Dieva paradīzē. Viss ir atkarīgs no indivīda dzīves ar Jēzu, kā vispār jaunā derība balstās uz indivīda, nevis ģimenes, klana, tautas lēmumiem.
Apsolīta tiek piekļūšana dzīvības kokam un Dieva paradīzei.
pirms grēkā krišanas stāvēja Ēdenes dārzā (1. Mozus 2:8 f.). Ēst no tā cilvēkiem bija atļauts un iespējams, faktiski pat pavēlēts; taču viņi labprātāk izvēlējās ēst no laba un ļauna atzīšanas koka, kā rezultātā viņiem un viņu pēcnācējiem tika liegts piekļūt dzīvības kokam (1. Mozus 3:22).
Dzīvības koks saistībā ar laba un ļauna atzīšanas koku norāda nevis uz pārbaudes situāciju, ar kuras palīdzību Dievs būtu gribējis pārbaudīt cilvēku paklausību, bet gan uz izvēles situāciju. Cilvēkiem bija izvēle
starp autonomiju un paklausību,
līdz ar to starp sātanu un Dievu,
līdz ar to starp nāvi un dzīvību.
Cilvēki izvēlējās autonomiju un pazaudēja dzīvību.
Atklāsmē trīs reizes tiek norādīts uz dzīvības koku; bez jau minētās vietas (2:7) tās vēl ir Atkl. 22:2 un 14:
Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. 2 Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa [vācu tekstā: nes] augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija [vācu tekstā: ir] tautām par dziedināšanu. (Atkl. 22:1f)
Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa [vācu tekstā: tiesības uz daļu] pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. (Atkl. 22:14)
7.4. UZTICĪBA CIEŠANĀS
2:8 Un Smirnas draudzes eņģelim [vācu tekstā: draudzes eņģelim Smirnā] raksti: tā saka Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un [vācu tekstā: un atkal] tapis dzīvs:
2:9 Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga.
2:10 Nebīsties par to, ka [vācu tekstā: no tā, kas] tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.
2:11 Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm. To, kas uzvar, neievainos otrā nāve.
Draudzei Smirnā Jēzus parādās kā Pirmais un Pēdējais, kā tas, kurš bija miris un ir atkal tapis dzīvs. Ar to Viņš piemin savu nomiršanu pie krusta un augšāmcelšanos, lai dzīvotu. Acīm redzot, šai draudzei ir nepieciešams atbilstošs uzmundrinājums.
Hellēnisma laikā, laikā pēc Aleksandra Lielā nāves (323. g. Babilonā) un viņa valsts sabrukuma, Smirna bija kultūras un reliģiskās dzīves centrs, kā arī svarīga tirgošanās vieta. Viens no pirmajiem altāriem Genium Romae 195. g. pr. Kr. tika uzcelts šeit; vēl tur bija liels Zeva (lat. Jupitera) un Demetras templis. 26. g. p. Kr. īsi pirms Kristus publiskās darbības sākuma, tika ierīkots templis imperatora Tiberija kultam.
Kaut arī Smirna Atklāsmes pierakstīšanas laikā ir pārtikusi pilsēta, kristieši tur dzīvo lielā nabadzībā. Varbūt tā ir situācija, kāda tā aprakstīta Atkl. 13:16 ff: Nabadzība atteikšanās dēļ pakļauties valsts, sabiedriskajai un reliģiskajai sistēmai, jo tas prasa noliegt Jēzus valdīšanu.
Tā nu Jēzus saka, ka Viņš zinot grūtumus, nabadzību un zaimus no to puses, kas saucas par jūdiem un tādi nav.
Varētu domāt, ka draudzes grūtumi un zaimi no jūdu puses ir savstarpēji saistīti. Kā tas bija draudzes pastāvēšanas sākuma periodā, tā tas ir arī tagad: jūdi ir faktiskie kristiešu vajātāji.
Atklāsmes grāmatā mēs šajā vietā pirmo reizi sastopam apgalvojumu, ka ir jūdi, kas tomēr tādi nav, tātad, ka jūdi, neskatoties uz savu izcelsmi, vairs par tādiem nevar tikt uzskatīti. Kas tad tādā gadījumā ir jūds?
Kurš ir jūds? - Jūda definīcija Jaunajā Derībā
Jēzus ciltsraksti Mateja (1:1 ff.) un Lūkas (3:23 ff.) evaņģēlijos satur zināmu devu humora. Tie kalpo par pierādījumu, ka Jēzus ir Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba un Dāvida pēctecis. Jēzus bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls (Lk. 3:23), un tā ciltsraksti Mateja evaņģēlijā noved pie Jēzus pa Jāzepa līniju (Mt. 1:16; Lk. 3:23).
Bet faktiski Jāzeps nav Jēzus bioloģiskais tēvs (Lk. 1:35; Mt. 1:18.20), un Jēzus pa tēva līniju nemaz nav Dāvida pēcnācējs. Šie ciltsraksti, lai cik arī svarīgi neliktos, šajā formā ir pilnīgi bez jebkādas nozīmes! Bioloģiskā izcelsme ir nebūtiska. (Par Jēzus ciltsrakstu problemātiku es ieteiktu ieskatīties atbilstošās rokasgrāmatās un komentāros. - Kopš Lutera izplatītais pieņēmums, ka Lūkas evaņģēlijā atspoguļotais ciltskoks attiecas uz Mariju, nepārliecina.)
Arī Jēzus Jņ. 8:37 ff. pasludina, ka asinsradniecīgai piederībai pie Israēla cilts nav būtiskas nozīmes priekš attiecībām ar Dievu.
"...37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas. 38 Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava Tēva." 39 Tie Viņam atbildēja: "Mūsu tēvs ir Ābrahāms." Jēzus viņiem saka: "Ja jūs esat [vācu tekstā: būtu] Ābrahāma bērni, darait [ vācu tekstā: tad jūs darītu] Ābrahāma darbus! 40 Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. 41 Jūs darāt sava tēva darbus!" Tie sacīja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs." 42 Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. 43 Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. 44 Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. ..."
Jēzus šeit atšķir Ābrahāma bioloģiskos pēcnācējus no Ābrahāma bērniem. Bioloģiskā izcelsme no Ābrahāma ne vienmēr nozīmē būt bērnam. Spriežot pēc konteksta, par bērnu tiek uzskatīts tas, kurš dzīvo ar Ābrahāma attieksmi: to pašu ticību, to pašu attieksmi pret Dievu kā Ābrahāmam. Kurš šajās lietās nav kā Ābrahāms, tā tēvs esot nevis Ābrahāms, bet gan sātans. Izcelsme un identitāte šeit tiek tvertas garīgi, kā ticības radītas attiecības pēc Ābrahāma parauga, Ābrahāma bērni kā ticīgie, nevis pēc bioloģiskās izcelsmes.
Atklāsmē Jēzus to sapulci, kuri saka, ka esot jūdi, bet tādi nav, konsekventi sauc par sātana sinagogu (2:9; 3:9). Tas pievieno vēl vienu aspektu: Arī viņu reliģiozitāte ir nevis tā, kas piemita Ābrahāmam, bet gan no sātana un pēc savas būtības sātaniska.
Par viņu reliģiozitāti Pāvils izsakās tā:
17 Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. 18 Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; 19 tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, 20 audzinātājs tiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs [vācu tekstā: iemiesojums], 21 citus tu māci - un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, to pats zodz? 22 Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? 23 Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. 24 Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā! 25 Apgraizīšanai ir nozīme, ja tu pildi bauslību. Bet, ja esi bauslības pārkāpējs, tava apgraizīšana kļuvusi par neapgraizīšanu. 26 Un tālāk - ja neapgraizītie pilda bauslības prasības, vai viņu neapgraizīšana netiks pielīdzināta apgraizīšanai? 27 Tad tie, kas pēc dabas ir neapgraizīti un pilda bauslību, spriedīs tiesu pār tevi, kas ar savu bauslības burtu un apgraizīšanu esi bauslības pārkāpējs. 28 Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas. 29 Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā ... (Rm. 2:17 ff)
... ne visi, kas
cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. 7 Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies
no Ābrahāma, visi ir viņa bērni [vācu tekstā: visi ir bērni]. Nē!
"Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts." 8 Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet
apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu [vācu tekstā: par
pēcnācējiem]. 9 Jo tie ir
apsolījuma vārdi: ap šo pašu laiku Es nākšu - tad Sārai būs dēls. 10 Bet tas
nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu
ciltstēva, 11 vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko
labu vai ļaunu [vācu tekstā: - lai
piepildītos Dieva brīvi izdarītais nodoms, nevis darbu dēļ, bet tā dēļ, kurš
aicina -], 12 tā saņēma šādu
apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps, - 13 kā ir rakstīts: Jēkabu Es mīlēju
un Ēsavu Es ienīdu. (Rm. 9:6 ff)
Līdz ar to jūds ir tas,
kurš ir
saņēmis iekšējo apgraizīšanu, sirds apgraizīšanu garā; tā tiek izteikta doma
par jaunpiedzimšanu kā jaunās derības draudzes loceklim;
kurš ir "apsolījuma bērns", "Dieva
bērns", nevis "miesas (Fleisch)
bērns", kas šeit nozīmē: pēc bioloģiskās izcelsmes; apsolījuma bērni
vienlaikus ir arī jaunākie, un vecākie tiem kalpos. Ir pilnīgi skaidrs, kuri ir
vecākie un kuri - jaunākie.
Ņemot vērā nabadzību, grūtumus un zaimošanu no jūdu puses, draudze saņem mierinājuma vārdus: Nebīsties no tā, ko tev nākas paciest! Tātad ciešanas nav beigušās. Un arī tas tiek pieteikts: Dažiem nāksies iet cietumā, un grūtumi ilgs desmit dienas, tātad, salīdzinoši īsu laiku (un nevis burtiski desmit dienas).
Ņemot vērā to visu, Jēzus viņus aicina palikt uzticīgiem visu mūžu līdz pat nāvei, pie kam tā var būt arī mocekļa nāve, ar kuru beidzas zemes dzīve. Tas, kurš paliek uzticīgs, saņem divus apsolījumus:
dzīvības
vainagu;
ar to tiek iezīmēts, ka cīņa ir galā un ir pienācis prieka un svinēšanas laiks;
taču uzvaras vainags šeit izsaka vēl vairāk: ar to ir
saistīta dzīvība. Tātad uzvarētājam tiek apsolīts, ka viņam nenāksies mirt otrajā nāvē.
Atkl. 2:10; 3:11; 4:4 un 14:14 sastopamais grieķu vārds (stephanos), kas latviešu valodā ir pārtulkots kā "vainags", apzīmē uzvaras vainagu, kāds tika pasniegts sacensību uzvarētājam vai uzvarējušās armijas virspavēlniekam. Šāds uzvaras vainags bija izgatavots no dabīgām vai metāla lapām un nozīmēja lielu pagodinājumu.
Kristiešiem par viņu uzvarošo dzīvi ticībā ir apsolīti uzvaras vainagi. (skat. arī 1. Kor. 9:25; 2. Tim. 4:8; 1. Pēt. 5:4; Jēk. 1:12)
Trīs reizes Atklāsmes grāmatā ir minēts īsts kronis (atbilstošais grieķu vārds ir ietverts mūsu svešvārdā "diadēma"), Atkl. 12:3; 13:1 un 19:12. Šeit kronis raksturo tā īpašnieku kā suverēnas varas un autoritātes nesēju. Tas nevis tiek pasniegts par kādu sasniegumu, bet gan ir saistīts ar stāvokli.
7.5. MALDU MĀCĪBU PACIEŠANA - PERGAMA
2:12 Un Pergamas draudzes eņģelim [vācu tekstā: draudzes eņģelim Pergamā] raksti: tā saka Tas, kam zobens abās pusēs ass:
2:13 Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz [vācu tekstā: neesi noliegusi] Manu ticību, arī Mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo.
2:14 Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama [vācu tekstā: Bileama] mācības turētāji, kas [vācu teksta: kurš] mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū [vācu tekstā: izlikt lamatas Israēla dēlu priekšā], ēst [vācu tekstā: lai tie ēstu] elku upurus un piekopt netiklību. 2:15 Tev tur ir arī [vācu tekstā: arī tev tur ir] daži Nikolaītu mācības cienītāji.
2:16 Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu.
2:17 Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.
Pergama bija Āzijas provinces galvaspilsēta un reliģisks centrs ar vienu no tā laika lielākajiem Zeva tempļiem. Zeva altāris vispār bija vismonumentālākais grieķu altāris un antīkajā pasaulē tika pieskaitīts pasaules brīnumiem.
Vēl pilsēta bija pazīstama kā medicīnas centrs un tai bija viena no lielākajām seno laiku bibliotēkām ar 200 000 pergamenta tīstokļiem.
Kāpēc šī pilsēta tiek saukta par sātana troni, nav zināms.[7] Taču tas izskaidro, kāpēc Jēzus šeit atklājas ar divpus griezīgo aso zobenu, kas iziet no Viņa mutes: šai draudzei ir jāzina, ka Viņš ir tas, kuram piemīt vara kā uzvarētājam un tiesātājam.
Uzslava Pergamai attiecas uz turēšanos pie Jēzus Vārda un ticības nenoliegšanu.
Nopēlums attiecas uz Bileama un Nikolaītu mācībām, kas bija guvušas atbalstu šajā draudzē.
ir ietverta ieteikumā sagraut Vecās Derības Israēlu no iekšienes,
kas ir pierakstīts 4. Mozus 25.
Balaka aicināts, lai nolādētu Israēlu, Bileams to nespēj izdarīt, jo Dievs to nepieļauj (4. Mozus 22 ff.). Taču viņš midianiešiem dod padomu samaitāt Israēlu un novērst no Dieva ar seksuālas pavedināšanas palīdzību. Šim nolūkam viņiem vajadzēja uzaicināt Israēliešus piedalīties midianiešu reliģiskajos svētkos un ar to saistītajā svinēšanā:
Un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. 2 Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuru mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā. 3 Kad nu Israēls sapinās ar Baalu Peoru, tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu. ... (4. Mozus 25:1ff.)
Pēc uzvaras pār midianiešiem (4. Mozus 31:1ff) tiek nogalināti visi vīrieši, bet ne sievietes.
Un Mozus apskaitās uz karapulku pavēlniekiem, uz tiem, kuri bija virsnieki pār tūkstošiem, un uz tiem virsniekiem, kuri bija pār simtiem, uz visiem, kas atgriezās no karagājiena. 15 Un Mozus tiem sacīja: "Kā tas nākas, ka jūs esat atstājuši visas sievas dzīvas? 16 Redzi, viņas bija pēc Bileāma padoma kļuvušas par iemeslu tam, ka Israēla bērni sacēlās pret To Kungu Peora dēļ, tādēļ nāca mocība pār Tā Kunga draudzi. 17 Bet tagad nokaujiet visus bērnus, kas ir vīriešu kārtas, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir pazinušas un pie vīra gulējušas ..." (4. Mozus 31:14ff)
Jaunās Derības kontekstā Bileama mācība kalpo draudzes sagraušanai no iekšpuses.
Kungs pārmet, ka daži Pergamas draudzē ēd upuru gaļu un nododas netiklībai.
Citi turas pie nikolaītu mācības. Nav zināms, kāds ir šīs graujošās mācības saturs.
Attiecībā uz Efezas draudzi Jēzus saka, ka Viņš ienīst nikolaītu darbus, un uzslavē draudzi, ka tā tos arī ienīst. Pergamas draudzē ir ielauzusies nikolaītu mācība.
Iespējams, ka tā ir cēlusies no kāda vīra vārdā Nikolajs, par kuru nav zināms nekas drošs. Tomēr vārds - Tautas Uzvarētājs - ir novedis pie pieņēmuma, ka šo mācību draudzē varētu būt ienesusi viena atsevišķa persona.
Šī mācība ir tik nelāga, ka tā tiek nosaukta cieši kopā ar Bileama mācību. No 15. p. nav iespējams izdarīt secinājumu, ka abas šīs mācības ir identiskas, tomēr var saprast, ka draudzes locekļi, kas pie tās turas, dara to tādā pat veidā, kā citi to dara ar Bileama mācību.
Aicinājums atgriezties ir saistīts ar norādījumu, ka citādi Jēzus drīz nāks un tiesās draudzi. Šeit ir domāta nevis Jēzus otrā atnākšana laiku beigās, bet gan Viņa iejaukšanās, lai atjaunotu pareizo mācību vietējā draudzē.
Apsolījumā tiem, kas uzvar, Jēzus apsola, ka došot tiem apslēpto mannu un balstu akmeni ar jaunu vārdu.
Derības šķirstā atradās
bauslības galdiņi,
Ārona zizlis un
zelta krūka ar mannu.
Derības šķirsta un tā satura liktenis nav zināms. Visbiežāk tiek pieņemts, ka 586. g. pr. Kr., babiloniešiem ieņemot Jeruzalemi, tas ir ticis iznīcināts.
Taču no judaistu puses tiek pārstāvēts arī cits uzskats. Tam par pamatu kalpo leģenda 2. Makabeju 2:1ff. Saskaņā ar to Jeremija Derības šķirstu ir paņēmis līdzi ceļā uz Ēģipti un paslēpis:
1 Rakstos arī ir atrodams, ka Jeremija, pravietis, ir licis
tiem, kas bija aizvesti, ņemt no uguns, kā iepriekš norādīts, 2 un devis viņiem
līdzi bauslību un pavēlējis, lai viņi taču neaizmirst Kunga baušļus un neļautos
pavedināties, kad redzēšot zelta un sudraba elkus un to rotas; 3 un drīzāk
pavēlēja tiem, lai tie neizlaiž bauslību no savām sirdīm. 4 Tā tas bija
rakstīts arī tajā grāmatā, ka pravietis pēc Dieva pavēles ir licis viņiem ņemt
līdzi liecības telti un šķirstu. 5 Kad viņi tad nu nonāca kalnos, kuros bija
bijis Mozus un redzējis Tā Kunga mantojuma zemi, Jeremija atrada alu; tajā viņš
paslēpa telti un šķirstu un kvēpināmā upura altāri un alu aizdarīja. 6 Bet
daži, kas arī gāja līdzi, gribēja iegaumēt un iezīmēt, kur ala atrodas; bet
nevarēja to atrast. 7 Tā kā to uzzināja Jeremija, viņš tos sodīja un sacīja: Šo
vietu nedrīkst neviens cilvēks ne atrast, ne zināt, līdz Tas Kungs atkal
atvedīs atpakaļ savu tautu un būs tai žēlīgs. 8 Tad Tas Kungs viņiem to atklās;
un tad Tā Kunga godība būs redzama mākonī, kā tā parādījās Mozus laikos, un kā
Sālamans lūdza, lai Viņš šo vietu svētītu. (Tulkots no Luther: Apokryphen zum Alten und Neuen Testament. Hg. A. Schindler,
Zürich (Manesse) 1998)
Tas gan diezin
vai atbilst patiesībai, jo Jeremija izsaka sekojošu pravietojumu:
16 Kad jūs vairosities un piepildīsit zemi tanīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nesacīs: redzi, Tā Kunga derības šķirsts! - Un tas vairs nevienam nenāks prātā, un to arī vairs nepieminēs un nemeklēs un arī nekad vairs no jauna nedarinās. 17 Tanī laikā sauks Jeruzālemi par Tā Kunga troni, un tur saplūdīs visas tautas Tā Kunga Vārda dēļ un nestaigās vairs pēc savas ietiepīgās un ļaunās sirds domām. (Jer. 3:16-17)
Ja nu Jēzus tagad saka, ka pastāv un var tikt ēsta apslēptā manna, Viņš izmanto leģendā izteikto domu: Nevis zelta krūka ar mannu ir dzīvības maize, bet gan Viņš pats.
To pasaka arī
šī vieta:
30 Tad tie sacīja Viņam: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? 31 Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm." 32 Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: 33 jo Dieva maize ir tā, kas [vācu tekstā: tas, kurš] nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību." 34 Tie Viņam sacīja: "Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!" 35 Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." (Jņ. 3:30-36)
Nav zināms, ko tieši nozīmē šis akmens.
Katrā ziņā 1. gadsimtā tiesu procesos tika izmantoti balti un melni akmeņi, melni, lai balsotu "vainīgs", balti, lai balsotu "nevainīgs". Jēzus šajā gadījumā pasaka, ka Viņš dod akmeni, kas nozīmē nevainību.
Varētu būt domāts arī akmens, uz kura ir rakstīts jauns vārds, proti Jēzus Kristus vārds (Name). Nozīme tad būtu, ka tiek izteikta piederība Jēzus saimei un uzvarētājam tiek piešķirts Jēzus raksturs. Citiem vārdiem: Ja personvārds senebreju tradīcijā raksturo dzīves programmu, vārds uz akmens varētu nozīmēt jaunu dzīvi ar jaunu aicinājumu.
7.6. MORĀLES KOMPROMISI - TIATĪRA
2:18 Un Tiatīras draudzes eņģelim raksti: tā saka Dieva Dēls, kam acis kā uguns liesmas, kam kājas līdzīgas mirdzošam varam:
2:19 Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie.
2:20: Bet Man ir pret tevi tas, ka tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei [vācu tekstā: Izebelei], kas saucas par pravieti, mācīt un pievilt Manus kalpus, piekopt netiklību un ēst elku upurus. 2:21 Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib atgriezties no savas netiklības. 2:22 Redzi, Es metīšu viņu slimības gultā un tos, kas ar viņu piekopuši netiklību [vācu tekstā: pārkāpj laulību], lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no viņas darbiem. 2:23 Viņas bērnus Es nonāvēšu [vācu tekstā: ar mēri]. Visas draudzes atzīs, ka Es tas esmu, kas pārbauda īkstis [vācu tekstā: nieres] un sirdis. Es došu jums katram pēc jūsu darbiem.
2:24 Bet Es saku jums visiem, kas esat Tiatīrā, kas neturas pie šīs mācības, kas nav atzinuši sātana dziļumus, kā viņi saka: 2:25 Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet, kas jums ir, to turiet, kamēr Es nākšu. 2:26 Un tam, kas uzvar, kas dara [vācu tekstā: uzglabā] Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām. 2:27 Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. 2:28 Un es došu viņam rīta zvaigzni.
2:28
Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Tiatīra bija
pazīstama ar saviem vilnas izstrādājumiem un tirdzniecību ar purpura audumu.
Jēzum ir daudz kas labs sakāms par šo draudzi; Viņš uzslavē tās darbus, tās mīlestību, tas ticību, tās kalpošanu un tas pastāvību, kas liek domāt par grūtībām. Turklāt draudzes locekļu darbi kļūst aizvien labāki.
Pārmetums attiecas uz to, ka tiek paciesta kāda sieviete, kas tiek saukta sieviete Izebele, kas arī uzdodas par pravieti un ar savu mācību pavedina draudzes locekļus. Vadoties no Izebeles tēla, kāds tas ir atspoguļots Vecajā Derībā, var saprast, ka draudzes problēma ir: pavedināšana uz amoralitāti, mācības sludināšana, ka esot jākrīt maksimāli visos grēkos, arī visļaunākajos - sātana dziļumos -, varbūt tāpēc, lai tad labāk spētu novērtēt Dieva žēlastību.
Un arī Omrija dēls Ahabs darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, vēl vairāk nekā visi, kas bija bijuši pirms viņa. 31 Un [vācu tekstā: notika - vai nepietika ar to, ka viņš dzīvoja Jerobeama, Nebata dēla grēkos? - ka] viņš paņēma sev par sievu Sidonas ķēniņa Etbaala meitu Izebeli, un viņš pats arī gāja un kalpoja Baalam un pielūdza viņu. 32 Un viņš uzcēla altāri Baalam Baala namā, ko tas uzcēla Samarijā. 33 Ahabs lika darināt arī Ašēru un darīja tādas lietas, kas izaicināja To Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši. (1. Ķēn. 16:33f)
Israēla ķēniņš Ahabs, acīm redzami apzinādamies, kas viņu sagaida, apprec sidoniešu ķēniņa meitu, spēcīgas gribas sievieti. Viņa propagandēja kanaāniešu kultus un ievieš tos Israēlā, elku kalpošanas, kas regulāri beidzās ar seksuālu izvirtību.
Par Ziemeļu valsts bojāejas cēloni var uzskatīt šo atkrišanu no Dieva:
7 Un notika, ka [vācu tekstā: tas notika tāpēc, ka] Israēla
bērni bija grēkojuši pret To Kungu, savu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes
un atsvabinājis no faraona, Ēģiptes ķēniņa, rokas, un tie bija godājuši citus
dievus 8 un darījuši pēc citu tautu paražām, kuras Tas Kungs bija izdzinis,
Israēla bērniem ienākot, un pēc Israēla ķēniņu paražām, kā tie bija darījuši.
... 18 Tad Tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos atstūma no
Sava vaiga. (2. Kēn. 17:7 f. un 18)
Jūdas ķēniņš Jorāms apprecēja Ahaba un Izebeles meitu un izplatīja kanaāniešu kultus arī Dienvidu valstī. Tas, ka arī Dienvidu valsts netika iznīcināta, ir saistīts ar Dieva apsolījumu Dāvidam:
Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā. 17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. 18 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 19 Bet Tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt Sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš tam bija apsolījis dot kādu gaismekli viņam un viņa dēliem mūžīgi. (2. Kēn. 8:16 ff)
Atkl. 2:21 teikts, ka aicinājums atgriezties šai sievietei, kas tiek saukta par Izebeli, jau ir ticis izteikts, bet viņa nav gribējusi atgriezties. Tā nu Jēzus piesaka tiesu, ja netiks uzklausīts vēl viens aicinājums atgriezties: Slimību, tā ka viņa tiks iemesta gultā, kur vairumā gadījumu droši vien būs tikusi piekopta arī netiklība; lielas bēdas, kas netiek tuvāk aprakstītas; viņas bērnu nāve, ar ko, iespējams ir domāti ne tikai - vai vispār nemaz - viņas bērni, bet gan viņas sekotāji (sekotājas).
Šīs tiesas ārējais rezultāts būšot atziņa, ka no Dieva neko neesot iespējams noslēpt.
Tie, kas draudzes ietvaros neseko šai mācībai, saņem apsolījumu: viņiem nebūs jānes nekāds smagums un viņiem ir jāturas pie tā, kas tiem ir.
Ikvienam uzvarētājam tiek apsolīta līdzdalība pie Jēzus valdīšanas pār tautām, kas tiek ganītas ar dzelzs zizli un sadauzītas kā māla trauki. Tas ir apsolījuma piepildījums.
Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja:
"Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis. 8 Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. 9 Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi!" (Ps. 2:7-9)
Šis apsolījums attiecas uz Jēzu. Bet Viņš uzvarētājiem ļauj piedalīties savā valdīšanā, un pie tam tagadnē. Jo pēc Pastarās tiesas vairs nebūs tautu, kas ir jāsadauza. Valdīšana, par kuru tiek runāts, ir Jēzus pašreizējā valdīšana.
Rīta zvaigzne ir jaunas dienas sākuma zīme, šeit tas ir kas vairāk, jauna laikmeta sākuma zīme. Atkl. 22:16 tiek paskaidrots, ka Jēzus pats ir rīta zvaigzne. Viņš ir jaunā laikmeta sākums un Kungs.
7.7. MIRUSI DRAUDZE - SARDI
Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. 3:2 Uzmosties un stiprini tos, kas taisās [vācu tekstā: taisījās] mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! 3:3 Atceries tāpēc, ko [vācu tekstā: kā] tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi.
3:4 Tev ir maz Sardos tādu [vācu tekstā: bet tev Sardos ir daži nedaudzi vārdi], kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi. 3:5 Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.
3:6
Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Sardi bija pārtikusi pilsēta, orientēta uz luksusu un amorāla. Arī šeit 26. gadā p.Kr. tika uzbūvēts Genius Romae kulta templis.
Sardu draudze netiek slavēta, tā ir mirusi. Tādēļ tas, kā Jēzus atklājas, parāda, ka vienīgi Viņš var dot garīgu dzīvību, ja ir iestājusies garīga nāve.
Katrā ziņā šī draudze izturas tā, it kā dzīvotu. Var pieņemt, ka notiek sapulces, dievkalpojumi, tiek veikta sociālā aprūpe, notiek draudzes dzīve, bet trūkst garīgās dzīvības. Acīm redzot tā kā līķis ir skaisti izgreznota. Tādēļ arī ir saprotams, ka netiek pieminēti nekādi uzbrukumi ne no ārpuses, ne no iekšpuses. Kāpēc gan sātanam vajadzētu cīnīties pret garīgu līķi?
Aicinājums
laboties skan:
Uzmosties!
Stiprini tos,
kas gatavojas garīgi mirt, lai tie atkal atgrieztos dzīvē!
Atceries to,
ko tu esi saņēmusi (Dieva dāvanas) un dzirdējusi (daudzos sprediķus un
mācības)!
Pasargā
saņemto un dzirdēto!
Atgriezies!
Gadījumā, ja nenotiks atgriešanās, Jēzus piesaka pēkšņu nākšanu un spīdekļa nostumšanu. Ar to atkal ir domāta nevis Viņa otrā atnākšana, bet gan Viņa iejaukšanās, lai tiesātu šo draudzi.
Arī Sardos ir tādi, kam ir garīgā dzīvība, kaut arī viņi nav raksturīgi šai draudzei. Tiem Jēzus vispirms apsola baltas drēbes - taisnotības simbolus -, jo nedaudzie uzvarētāji ir tie, kas nav notraipījuši savas drēbes, kas izsaka to, ka viņi ir turējušies tīri, neraugoties uz bezdievību draudzē. Vēl viņu vārdi netikšot izdzēsti no dzīvības grāmatas, un Jēzus tos apliecinās sava Tēva priekšā.
Vairumā no septiņām draudzēm, kurām ir adresētas vēstules, ir locekļi, kas ir atkrituši vai garīgi slimi, Sardu gadījumā tas, droši vien, ir nomācošais vairākums. Ne katrs, kurš formāli pieder pie kādas vietējās Jēzu Kristus draudzes, ir ierakstīts dzīvības grāmatā.
Arī Vecās Derības laikā nekādā ziņā nebija tā, ka uz derības pamata, kas tika noslēgta pie Sinaja kalna, ikviena israēlieša vārds būtu ierakstīts dzīvības grāmatā.
Otrā rītā Mozus teica tautai: "Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu." 31 Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: "Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. 32 Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis." 33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas. 34 Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus." 35 Un Tas Kungs sita tautu [ar nelaimi], tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis. (2. Mozus 32:30 ff.)
Tā ir pirmā vieta Bībelē, kur tiek runāts par grāmatu, kurā ir ierakstīti tie, kas ir bez grēka. Jau šeit, tātad, īsi pēc derības noslēgšanas, kļūst skaidrs, ka ne visi, kas pieder pie Israēla tautas, jau tāpēc vien ir ierakstīti dzīvības grāmatā; drīzāk to vārdi var tikt izsvītroti no tās.
Tanī dienā Tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu un zemes auglis par lepnumu un jaukumu Israēla izglābtajiem. 3 Tad Ciānā pāri palikušie un Jeruzālemē savu dzīvību paglābušie tiks nosaukti: Viņa svētie, visi, kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti. (Jes. 4:2 f.)
Šeit ir domāta
situācija pēc Jēzus, Tā Kunga atvases, pirmās nākšanas. Izglābtie, tātad, atlikums,
būs ierakstīti dzīvības grāmatā, citi nē. (skat arī Ciāna un Jeruzaleme:
Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies - visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā. 2 Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. (Dan. 12:1 f.)
Šeit ir pateikts arī, ka aprakstītajā laikā tiks izglābta nevis visa vecās derības Israēla tauta, bet gan tikai atsevišķi cilvēki no tās, kas ierakstīti grāmatā. Nav grūti saprast, ka runa atkal ir par dzīvības grāmatu. [Par Mihaēla darbību skat. Atkl. 12:7-9]
Dzīvības grāmata ir to saraksts, kas ir izglābti žēlastībā caur ticību, vienalga, vai tie piederētu pie vecās vai jaunās derības.
7.8. VĀRDA PASARGĀŠANA - FILADELFIJA
3:6 Un Filadelfijas draudzes eņģelim [vācu tekstā: un draudzes eņģelim Filadelfijā] raksti: 3:7 tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver.
3:8 Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. 3:8 Redzi, es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis.
3:10 Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.
3:11 Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.
3:12 To, kas uzvar, es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu.
3:13
Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Filadelfija bija zemestrīču apdraudēta pilsēta, kas bieži tika sagrauta un atkal un atkal uzcelta no jauna. Tās vienīgais nozīmīgais ražojums bija vīns; un līdz ar to arī Bakhs bija tās patrons.
Jēzus šeit stādās priekšā kā Svētais, kuru Dievs ir pilnībā nošķīris no pasaules, Patiesīgais jeb Uzticamais un tas, kuram ir Dāvida atslēga; tas izsaka autoritāti, kurai nekas nevar tikt padarīts nepieejams un kuras priekšā nepieejamais nespēj saglabāt savu nepieejamību.
Uzslava attiecas uz to, ka draudzei gan piemīt tikai mazs spēks, taču tā ir saglabājusi Jēzus vārdu un sekojusi tam un nav noliegusi Viņa Vārdu.
Īpaši nozīmīgi šai draudzei atkal ir vecās derības jūdi. Šķiet, ka tie ir izraisījuši draudzes vajāšanu, tā ka tā ir guvusi gluži praktisku pacietības pieredzi.
Kādas konkrētas grūtības radīja sātana sinagoga, to ir iespējams atvasināt no 9. panta: vecās derības jūdi, acīm redzot, pieprasīja pakļaušanos savai mācībai - bauslībai un tās skaidrojumiem - un savam dzīves veidam. Kurš apgalvoja, ka jūdu rakstos apsolītais Mesija esot Jēzus, kuru jūdu vadītāji tikko bija nodevuši nāvē, un šis Jēzus tagad esot pie Dieva un vācot kopā tautu valstībā, kas nebija jūdu impērija cerētajā nozīmē - to jūdu elitei vajadzēja visur vajāt.
Taču Jēzus šai draudzei apsola pretējo: Viņš panākšot, ka jūdi pakļaušoties šai draudzei. Līdz ar to jūdi darītu tieši to, ko tie paši sagaidīja no šīs draudzes: pakļautos.
Jūdu gaidītā valdīšana un Jēzus valdīšana
Apsolījums Atkl. 3:9, ka tie, kas saucas jūdi, bet tādi nav, nāks un zemosies kristiešu draudzes priekšā, atspoguļo nozīmi, kāda Jaunajā Derībā ir atbilstošiem Vecās Derības apsolījumiem, ko jūdi interpretēja tā, ka viņi valdīs pār pasauli. Šeit daži šādi izteikumi:
Tā saka Tas Kungs: "Ēģiptes bagātība un Etiopijas un sabiešu, liela auguma vīru, peļņa plūdīs pāri pie tevis un tev piederēs; viņi vilksies tev pakaļ, viņi nāks pie tevis važās saistīti, zemosies tavā priekšā un lūgsies tevi, sacīdami: tikai ar tevi ir Dievs, un nav cita Dieva!" (Jes. 45:14)
Tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es pacelšu Savu roku
pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz
rokām un tavas meitas uz pleciem. 23 Un ķēniņi būs tavu bērnu kopēji un viņu
ķēnišķīgās laulātās draudzenes tavu bērnu zīdītājas; tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes un laizīs tavu kāju
pīšļus. Tad tu atzīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu tas, kurā nevilsies tie, kas
paļaujas uz Mani." (Jes. 49:22 f.)
Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec [vācu tekstā: ir uzlēkusi] pār tevi. 2 Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. 3 Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. ... 14 Tavu agrāko spaidītāju dēli nāks pazemīgi pie tevis, un visi tavi nopēlēji zemosies tev pie kājām un sauks tevi par Tā Kunga pilsētu, par Israēla Svētā Ciānu. (Jes. 60:1-3.14)
Tā saka Tas Kungs Cebaots [vācu tekstā: Debespulku Kungs]: vēlāk nāks vēl daudzas tautas un daudzu pilsētu iedzīvotāji, 21 un vienas pilsētas iedzīvotāji griezīsies pie kādas citas pilsētas iedzīvotājiem un teiks: iesim pielūgt To Kungu un meklēt To Kungu Cebaotu [vācu tekstā: Debespulku Kungu]; es arī iešu! 22 Tā lieliem pulkiem nāks daudz ļaužu, daudzas tautas meklēs To Kungu Cebaotu [vācu tekstā: Debespulku Kungu] Jeruzālemē un pielūgs To Kungu. 23 Tā saka Tas Kungs Cebaots [vācu tekstā: Debespulku Kungs]: tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums." (Cah. 8:20 ff.)
Kad ir atnākusi apsolītā gaisma, un šī pasaules gaisma (Jņ. 8:12) ir Jēzus, tautas nāk pie Viņa - pie Jēzus. Arī Jēzus un Viņa Draudzes apspiedēji un zaimotāji nāks un metīsies zemē Viņa priekšā. Atkl. 3:9 tie ir jūdi. Līdz ar to viņu pretenzijas uz varu, kuras mērķis ir pasaulīgas valstības izveidošana, ir noliegtas, un pie tam uz visiem laikiem. Draudze, Jaunās Derības Tā Kunga pilsēta un Israēla Svētā Ciāna, ir šīs lomas nesēja, tai bija paredzēta šī loma - līdz pat šai dienai tā ir smaga vēsts vecās derības jūdiem un priecīga vēsts Draudzei.
Pasargāšana pārbaudīšanas stundā nav pasargāšana no grūtībām, bet gan aizsardzības apsolījums pārbaudīšanas stundā, kuru Dievs sūtīs pār zemi.
Pārbaudīti tiks tie, kas dzīvo uz zemes. Šī vārdkopa šeit parādās pirmo reizi un ar to visā Atklāsmē ir apzīmēta to piederība, kuri nepieder pie Dieva valstības, debesu valstības, kuri ir mājās nevis debesīs, bet gan uz zemes.
Šī cilvēku
grupa tiek definēta Atkl. 13:8: tie ir tie, kuru vārdi nav ierakstīti dzīvības
grāmatā; viņiem nav dzīvības un tie ir garīgi miruši, tātad viņi nepieder pie
tiem, kas dzīvo debesīs (13:6).
Līdz ar to ir loģiski, ka viņi pielūdz arī zvēru. Viņus uz to pamudina viltus pravietis, zvērs no zemes: Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kuru vārdi nav rakstīti kopš pasaules radīšanas nokautā Jēra dzīvības grāmatā. (13:8)
Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta. (13:12)
Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt zvēra priekšā; tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce un kas tomēr palicis dzīvs. (13:14)
Protams, tie arī ir tie, kas priecājas par divu praviešu nāvi, tātad par kristiešu vajāšanu un nāvi: Zemes iedzīvotāji priecāsies par tiem un būs līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus. (11:10)
Vēl viņi ir tie, pār kuriem nāk Dieva sods, viņiem Dievs atriebjas un tādējādi nodibina savu taisnību: Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?" (6:10)
Pārbaudīšana, kuru Dievs sūta pār zemi, arī nāk pār viņiem - bet nenāk pār Draudzi - kā trīs "vai": Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes. (3:10)
Pēc tam es redzēju un dzirdēju ērgli laižamies pa debess vidu un saucam skaņā balsī: "Vai, vai, vai zemes iedzīvotājiem trīs citu eņģeļu bazūņu skaņu dēļ, kas vēl bazūnēs." (8:13)
Šiem ir pretnostatīti tie, kas dzīvo debesīs.
Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, 2 kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. 3 Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. 4 Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, 5 arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! 6 Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, 7 lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. 8 Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. 9 Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. 10 Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efez. 2:1 ff)
Šajā vietā kļūst skaidrs, ka mirušā cilvēka jaunā - garīgā - piedzimšana nozīmē ne tikai, ka viņš kļūst dzīvs, bet arī viņa dzimtenes nomaiņu: atdzīvinātais tiek iecelts debesu pasaulē un iegūst tur savu vietu Kristū. Vēstules efeziešiem pirmais teikums skan sekojoši:
Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs [vācu tekstā: debesu pasaulē] ... (Efez. 1:3)
Vārds Kristū nozīmē, ka mēs jau tagad sēžam
tur, kur sēž arī Jēzus Kristus. Par Viņu ir teikts:
Un Tas Kungs ... ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās
rokas. (Mk. 16:19; skat. arī Mt. 26:64; Rm. 8:34; Efez. 1:20; Ebr. 1:3; 1. Pēt.
3:22; Mk. 12:36, kur tiek citēts Ps. 110:1-3)
Jēzus ikvienam
uzvarētājam apsola padarīt viņu par balstu Dieva templī un rakstīt uz viņa
Dieva Vārdu, savu Vārdu un Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes vārdu; tā atkal
ir zīme, ka uzvarētājs būs priesteris: Dieva Vārdu nēsāja uz pieres vecās
derības augstais priesteris.
7.9.
REMDENĪBA - LĀODIKEJA
3:14
Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un
patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums.
3:15
Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts
vai karsts.
3:16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. 3:17 Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. 3:18 Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. 3:19 Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!
3:20 Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. 3:21 Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.
3:22
Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Lāodikeja bija liela tirdzniecības pilsēta. Tajā tika izgatavota speciāla ziede acu slimībām. Tās patrons bija Eskulaps, dziedināšanas dievs.
Jēzus šeit stādās priekšā kā Āmen: Dieva apsolījumi Viņā ir kļuvuši reāli un aizsniedzami, viņš ir uzticamais un patiesais liecinieks un Dieva radības, tātad visa radītā, sākums.
Lāodikeja netiek uzslavēta. Kungs uzreiz sāk ar rājienu; iemesls: remdenība, noteiktības trūkums. Draudzei nav sejas. Tā apgalvo, ka ir bagāta, ka tai ir viss un nekas nav vajadzīgs, taču nepamana, ka no garīgā viedokļa ir nožēlojama, nabadzīga, akla un
kaila. Starp pretenzijām un realitāti pastāv milzīga atšķirība.
Jēzus mudina draudzi pirkt ugunī kausētu zeltu, kas ir dārguma un tīrības simbols, vēl baltas drēbes, proti, taisnotības drēbes, un acu ziedi, lai redzētu īstenību tādu, kāda tā ir.
Viņš atzīstas savā mīlestībā pret Lāodikeju un aicina atgriezties. Viņš ilgojas pēc kopīga mielasta, visaugstākās kopības formas. Uzvarētājam Viņš apsola, ka tas sēdēs Viņam līdzās uz goda krēsla.
8. JĒZUS ATKLĀJAS KĀ VĒSTURES KUNGS
Draudze no sākta gala apliecina, ka Jēzus Kristus kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs ir arī vēstures Kungs. Raugoties no pieredzes viedokļa, to nav viegli saprast, jo vēstures gaita taču ir pilna ciešanu, ļaunuma, karu, sabrukuma, apspiestības un cilvēku pazemošanas, kas šķietami nav mainījies arī kopš brīža, kad Jēzus pārņēma varu. Ja tā ir vēsture, pār kur valda Jēzus, tad taču vismaz Draudzei vajadzētu varēt izskaidrot, kādā veidā un ar kādu rezultātu Jēzus valda; ir jābūt iespējai saprast vēsturi, saskatīt tās struktūru.
Ar Atklāsmes ceturto nodaļu esam pietuvojušies Jēzus Kristus valstības vēsturisko aspektu apskatam.
8.1. VĒSTURES ATKLĀŠANAS PIETEIKUMS
Ar ainu, kas ievada 4. nodaļu, sākas otrā pamatdaļa. Šeit Jānis kā pirmo izdzird norādi uz to, ka tiks atklāti priekšā stāvoši notikumi:
4:1 Pēc tam es redzēju, un raugi: durvis atvērtas debesīs, un pirmā balss, ko es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: "Uzkāp šurp, un es rādīšu tev, kam jānotiek turpmāk!" 4:2 Tūliņ es tapu aizrauts [vācu tekstā: biju] garā.[8]
Jānis jau reiz bija bijis garā (1:10) un redzējis neparastas lietas. Tagad viņam atkal atveras durvis uz debesu pasauli, un viņš dzird balsi, kas viņu aicina nākt augšā un ielūkoties nākotnē. Tūlīt pēc tam viņš atrodas garā un redzēto atstāsta sekojošajās rindkopās.
Izteikums Es rādīšu tev, kam jānotiek turpmāk, pirmkārt, norāda uz to, ka tagad sekojošās Atklāsmes daļas parāda notikumus. Līdz šim bija ticis rādīts, kā Jēzus valda no Dieva troņa un kā Viņš atrodas savas Draudzes vidū. Otrajā un trešajā nodaļā bija ticis parādīts Draudzes / draudžu stāvoklis. Taču līdz šim nebija izskanējis neviens pravietisks vārds attiecībā uz nākotnes notikumiem un jaunā laikmeta attīstību, kurš iesākās ar Jēzu.
Ar 4. nodaļu tas mainās. Šeit ir vērojams pavērsiens izkārtojumā. Tiek pasludināts, ka nākotnes notikumi norisināsies tuvākajā laikā un ka tie tiks atklāti. Ļoti vienkāršotā formā to var parādīt sekojoši:
|
Prologs un
Jēzus pirmā priekšā stādīšanās |
1. nod. |
|
Stāvoklis: draudzes |
2.-3. nod. |
|
Sagaidāmie notikumi un personiskas struktūras
līdz pat beigām |
4. nod.
-22:5 |
|
Epilogs |
22:6 ff |
Pēc vēstuļu
saņemšanas, kas nodarbojas ar Draudzes iekšējo stāvokli, tagad Jānis gūst
iespēju ieskatīties vēstures struktūrā pēc Jēzus augšāmcelšanās un stāšanās
valdnieka amatā.
8.2.
DIEVA TRONIS
Jaunā vēsture, vēsture pēc Jēzus Kristus stāšanās valdnieka amatā, tiek atklāta Dieva troņa priekšā, tātad, tur, kur Jēzus ir ieņēmis savu vietu. Taču pirms notiek vēstures atklāšana, tiek - vismaz paralēli - aprakstīts tronis.
8.2.1. Dieva spožums
... un raugi: goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja. 4:3 Tas, kas sēdēja, pēc skata [bija] līdzīgs dārgakmeņiem jaspīdam un sardijam, un ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.
Aiz durvīm Jānis ierauga Dieva troni. Dieva persona tiek aprakstīta nevis, kā varētu sagaidīt, pēc izskata, pēc izturēšanās un pēc rakstura, bet gan vienīgi attiecībā uz vienu, dominējošo iespaidu: spožumu.
Vispirms Viņa izskats tiek salīdzināts ar divu dārgakmeņu, jašmas un sardija mirdzumu.
Abi šie akmeņi ir kalcedona varietātes. Jašma ir blāva, to var ļoti labi pulēt, un tā tiek izmantota rotājumiem. Parasti jašma satur piemaisījumus, kas tai piedod noteiktu krāsu.
Senā jašma bija daļēji caurspīdīgs akmens.[9] Atklāsmē tas parādās kā "visdārgākais akmens (21:19), jaunās Jeruzalemes pārdabiskā mirdzuma nepārspējamā pilnība, caurspīdīgs un kristāldzidrs (21:19)."[10]
Sardijs, pēc atrašanas vietas nosaukts karneols, ir asinssarkans līdz brūni sarkans akmens.
21:11 tas tiek nosaukts par kristāldzidru; tas norāda uz tā spēju atspoguļot visu krāsu spektru. Kopā ar tumšsarkano sardiju tas raksturo mirdzošo spožumu, kas izstaro no Dieva.
Troni ieskauj varavīksne, dabas parādība, kurā mēs arī redzam visu krāsu spektru. Šeit gan smaragda zaļums tiek saskatīts kā raksturīgs vai vismaz dominējošs. Varavīksne simbolizē Dieva derību ar Nou jeb zemi (1. Mozus 9:9-17) uz visām cilvēku paaudzēm, tā simbolizē Dieva žēlsirdību, kas atklājas šajā derībā.
8.2.2. Troņa apkārtne - Divdesmit četri vecaji
4:4 Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvā zelta vainagi [vācu tekstā: uzvaras vainagi].
Redzeslokā nonāk 24 personas, kas sēž uz troņiem un tiek saukti par vecajiem. Viņu baltās drēbes norāda uz šķīstību un taisnotību. Viņu zelta uzvaras vainagi liecina, ka viņi ir guvuši uzvaras. Šie 24 vecaji Atklāsmē parādās arī turpmāk un vienmēr atrodas ap Dieva troni.
Kas viņi ir, nav skaidrs; taču drīzāk šķiet, ka tās ir debesu būtnes nekā cilvēki. Jau Jes. 24:23 pravietiski tiek runāts par Viņa [latviešu tekstā: to] vecajiem, kuru priekšā parādās godība. Ja tie būtu divpadsmit vecās un divpadsmit jaunās derības pārstāvji, tātad, divpadsmit Jēkaba dēli un divpadsmit Jēzus apustuļi, tad Jānis kā viens no apustuļiem būtu starp viņiem; taču tā viņš stāv viņu priekšā.
Skaitlis 24, 2 x 12, ir dievišķās pilnības skaitlis. Pie tam 12 ir Dieva Draudzes sadalījuma skaitlis vecajā un jaunajā derībā; skaitlis 2 šeit, tāpat kā arī citās vietās, attiecas uz abām Draudzes daļām pirms un pēc Jēzus paveiktā atpestīšanas darba.
Joz. 4:1-9 2 x 12 akmeņi simbolizē liecības pilnību: 12 tiek nolikti tur, kur bija pārnakšņošanas vieta, citi 12 - Jordānas vidū.
Bet Vecajā Derībā 24, vispirmām kārtām, ir priesteru un dziedātāju skaits: Abas grupas katra ir sadalīta 24 daļās (1. Laiku 24 un 25). Šis sadalījums simbolizē kalpošanas pilnību Dieva priekšā.
Atklāsmē vecā Israēla 12 ciltis un jaunā Israēla 12 apustuļi kopā veido skaitli 24, kas simbolizē pilnīgo Draudzi.
8.2.3. Troņa apkārtne - Pielūgšana
4:5 No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari. 4:6 Goda krēsla priekšā [bija] kā stikla jūra, līdzīga kristālam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses. 4:7 Pirmā [bija] līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim. 4:8 Un četras dzīvas būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: "Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas bija, kas ir un kas nāks." 4:9 Kad dzīvās būtnes dod [vācu tekstā: dos] slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos, 4:10 tad divdesmit četri vecaji metas [vācu tekstā: metīsies] zemē Tā priekšā, kas sēd goda krēslā, un pielūdz [vācu tekstā: pielūgs] To, kas dzīvo mūžu mūžos, un noliek [vācu tekstā: noliks] savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami: 4:11 "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas."
Debesu valdības rezidencē sākumā nenotiek nekas, kam būtu kāda saistība ar pieteiktajiem notikumiem. Mums ir iespēja ieskatīties Dieva klātnībā un mēs piedzīvojam Dieva pielūgšanu debesīs. Pielūgšanas saturs ir Dieva godība, Viņa gods un Viņa vara.
Stikla jūra (sal. 2. Mozus 24:9f.) ir vēl viens juteklisks iespaids par godību, kas ieskauj Dievu.
Četras dzīvās būtnes, visdrīzāk serafi un ķerubi, kā tie tiek aprakstīti Vecajā Derībā, pielūdz Dievu.
Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. 2 Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. 3 Tie nemitīgi sauca cits aiz cita [vācu tekstā: cits citam] šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!" 4 Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. ... (Jes. 6:1ff.)
Es redzēju - piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. 5 Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. 6 Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. 7 Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā nogludināts varš [vācu tekstā: bronza]. 8 Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm. Visiem četriem bija katram sava seja un savi spārni. 9 Visi viena tēla spārni bija salikti kopā cits pie cita. Iedami tēli negrieza seju atpakaļ, bet katrs gāja taisni uz priekšu. 10 Viņu seja bija šāda: priekšpusē tiem bija cilvēka seja, labajā pusē lauvas seja visiem četriem, kreisajā pusē vērša seja visiem četriem un iekšpusē ērgļa seja visiem četriem. 11 Viņu sejas bija vērstas un spārni bija izplesti uz augšu, katram tēlam divi, kas saskārās ar blakustēlu spārniem, un divi apsedza katram viņa ķermeni. 12 Tie ikviens gāja taisni uz priekšu, tie gāja neatskatīdamies, kurp gars tos dzina [vācu tekstā: kurp gars gribēja iet]. 13 Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles [vācu tekstā: Un starp dzīvajām būtnēm spīdēja kaut kas līdzīgs degošām oglēm], kā lāpu spožums: to uguns spulgoja [vācu tekstā: šaudījās šurp un turp] dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi. 14 Dzīvie tēli šaudījās šurpu turpu un izskatījās kā zibeņi. (Eceh. 1:4ff.)
8.3. VĒSTURES ATKLĀŠANA - RAKSTU TĪSTOKLIS
5:1 Tad es redzēju labajā rokā Tam, kas sēd uz goda krēsla, grāmatu, aprakstītu iekš- un ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem.
Tam, kurš sēž uz troņa, rokā ir abās pusēs, tātad, pilnībā aprakstīts rakstu tīstoklis. Nav vairs vietas nekādiem papildinājumiem. Septiņi zīmogi norāda uz to, ka runa ir par testamentu, kaut arī mēs vēl nezinām, kurš ir miris un kāda ir pēdējā griba.
5:2 Es redzēju varenu eņģeli saucam stiprā balsī: "Kas ir cienīgs atvērt grāmatu un atdarīt tās zīmogus?"
Tas atgādina testamenta atvēršanas procesu: ir jāatrod tas, kuram ir atbilstošas tiesības. Kritērijs šeit ir cienība, taču vēl nav skaidrs, kas ir šīs cienības kritērijs.
5:3 Bet neviens ne debesīs, ne zemes virsū, ne zemes apakšā nespēja atvērt grāmatu un tanī ieskatīties. 5:4 Un es gauži raudāju, ka neviens nav atrasts cienīgs atvērt grāmatu un tanī ieskatīties.
Tas, ka neviens nespēj atvērt dokumentu un tajā ieskatīties, uzlūkot to, liek Jānim izplūst asarās. Viņam, acīm redzot, ir iespaids, ka rakstu tīstoklis satur kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
8.3.1. Vēstures Kungs - Jūdas lauva - Šilo, Valdnieks
5:5 Te viens no vecajiem saka man: "Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus."
Vecajā mierinājums Jānim - Neraudi! - tiek pamatots: Kāds ir uzvarējis. - Netiek gan vēl pateikts, kurš ir ticis uzvarēts un kas ir bijusi šī uzvara, bet toties tiek nosaukts uzvarētājs, gan ne vārdā, kā mēs to sagaidītu. Viņš drīzāk tiek aprakstīts kā lauva no Jūdas cilts. Ar šo izteikumu, kas atsaucas uz svētību, kuru Jūda saņēma no sava tēva Jēkaba, jau kļūst zināms kaut kas par uzvarētāju.
Bet Jūda - tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. 9 Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā lauvas māte. Kas gan viņu piecels? 10 Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs. (1. Mozus 49:8 ff.)
Ar apzīmējumu lauva no Jūdas cilts tiek pasludināts, ka šis apsolījums ir piepildīts, un pasacīts: Šeit ir tas, par kuru Jēkabs ir pravietojis saistībā ar savu dēlu Jūdu. Fakts, ka tas nenotiek, lietojot vārdu Jēzus, laikam gan ir saistīts ar to, ka šeit ir paredzēts izcelt citu Jēzus lomu: Viņš ir Šilo, Valdnieks, kuram paklausa tautas.
Jēzus tiek stādīts priekšā ar vēl vienu titulu: Dāvida sakne. Daudz vēlāk Atklāsmē tiek paskaidrots, kā tas ir jāsaprot attiecībā uz Jēzu: Es, Jēzus, ... esmu Dāvida sakne. (22:16)
Tas, kurš vienīgais ir cienīgs atklāt lietu turpmāko gaitu, piedzīvot testamenta saturu un kontrolēt vēstures turpmāko gaitu, ir atrasts: Tas ir Jēzus, kurš ir uzvarējis sātanu, grēka varu, nāvi un nāves valstību. Viņš ir uzvarējis tos spēkus, kas līdz šim ir valdījuši pār cilvēkiem.
8.3.2.
Vēstures Kungs - Dieva Jērs
5:6
Un es redzēju goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā
nokautu, ar septiņiem ragiem un septiņām acīm, kas ir septiņi Dieva gari,
izsūtīti pa visu pasauli.
Varētu
sagaidīt, ka tagad tiks parādīts Jēzus vai vismaz simboliski lauva, tā vietā
kļūst redzams jērs.
Jēzus
nosaukšana par Dieva Jēru saistās ar Pashā iestādīšanu pirms iziešanas no
Ēģiptes:
3 Sakiet visai Israēla draudzei: šī mēneša desmitajā dienā lai ikviena nama tēvs ņem vienu jēru, uz katru namu vienu jēru. 4 Un, ja kādam nama rocība par mazu, lai tiktu pie jēra, tad lai viņš ņem kopā ar savu kaimiņu, kas viņa namam tas tuvākais, pēc dvēseļu skaita; pēc tā, ko viens var apēst, būs skaitīt jērus. 5 Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet. 6 Un glabājiet tos līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku [vācu tekstā: starp šiem diviem vakariem] visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj. 7 Tad paņemiet no šīm asinīm un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit. 8 Un ēdiet to gaļu tanī naktī, uz uguns ceptu, un ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm to ēdiet. 9 Neēdiet to jēlu vai sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu, galvu, lielus un iekšas. 10 Un neatliciniet neko no tā līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī. 11 Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā [vācu tekstā: Pashā Tam Kungam]. 12 Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. 13 Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur [vācu tekstā: kad] Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. 14 Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt [vācu tekstā: sviniet] kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. (2. Moz 12:1 ff.)
Šis jērs ir nevis tāds, uz kādu mums norāda t.s. Lieldienu jēri, bet gan pieaudzis, kaujams, viengadīgs vīriešu dzimuma dzīvnieks. Vēsturiski pirmās kaušanas gadījumā Pashā jērs deva asinis, kas israēliešus pasargāja no - Dieva - soda, kas piemeklēja ēģiptiešu namus.
Iestādīšana uz mūžīgiem laikiem vecās derības Israēlam tika fiksēta 4. Mozus 28 un 29.
Jes. 53:7 par Dieva kalpu (52:13) tiek pravietots sekojošais: Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
Jēzus mirst saistībā ar ikgadējiem Pashā svētkiem Jeruzalemē, un, proti, brīdī, kad templī tiek kauts Pashā jērs. Pāvils tāpēc Jēzu nosauc arī par mūsu Pashā (1. Kor. 5:7).
Tam, ka Jēzus tiek attēlots kā jērs, šeit ir trīskārša simboliska nozīme:
tas ir kā nokauts
(pabeigtā tagadne); t.i., tas dzīvo, taču nes sevī paveiktās nokaušanas
pazīmes;
tam ir septiņi ragi, pilnīgās varas simboli;
tam ir septiņas acis, proti, Svētais Gars (skat. iepriekš),
viszinības, informētības simbols attiecībā uz visu, kas notiek virs zemes.
8.3.3. Dieva jaunā tauta
Vienā no iepriekšējām nodaļām tika norādīts uz to, ka jaunajam laikam, tagadējam laikmetam, būs raksturīgs ne tikai jauns valdnieks, jauna derība, jauni spēku samēri, bet arī jauns cilvēka tips, jaunais cilvēks, un līdz ar to arī jauna tauta.
5:7 Viņš nāca un saņēma grāmatu no Tā labās rokas, kas sēd goda krēslā. 5:8 Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami:
5:9 [vācu tekstā: 5:9 Un viņi dzied jaunu dziesmu un saka:] "Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām, 5:10 un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi."
5:11 Tad es redzēju un dzirdēju kā daudzu eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam, dzīvām būtnēm un vecajiem, viņu skaits bija miriādu miriādes [vācu tekstā: desmitiem tūkstošu reiz desmitiem tūkstošu] un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaņā balsī: 5:12 [vācu tekstā: kas sauca ar skaļu balsi: ] "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu [vācu tekstā: godību] un pateicību [vācu tekstā: slavināšanu]!"
5:13 Un es dzirdēju visu radību debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā un visus, kas tur ir, sakām: "Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara [vācu tekstā: slavināšana un gods, un godība, un vara] mūžu mūžos."
5:14 Un četras dzīvās būtnes sacīja: āmen! Vecaji metās zemē un pielūdza.
Ja ceturtajā nodaļā kā Radītājs tiek pielūgts, tas, kurš sēž tronī, tad tagad četras dzīvās būtnes un 24 vecaji, kā arī netieši svētie, kuru lūgšanas tiek pasniegtas zelta traukos, pielūdz Jēzu.
Kā pielūgšanas iemesls šajā vietā tiek minēts: Jēzus ir cienīgs atvērt grāmatu, jo Viņam ir tauta, jauna tauta, kādas līdz šim nav bijis: tauta, kas sastāv no cilvēkiem, kas tiek izsaukti ārā no visām līdzšinējām ciltīm, tautām un nācijām. Šai jaunajai tautai, tāpat kā jaunajam, tronī celtajam Ķēniņam, ir paredzēta ievērojama loma jaunā laikmeta vēsturē.
Valodas,
ciltis, tautas, nācijas
ir mūsu
politiski sociālās dzīves parādības, pie kurām mēs esam pieraduši.
Grieķu vārds
"tauta", ethnos, domājams,
ir atvasināms no ethos - paradums -
un apzīmē cilvēku kopību, kas ir saraduši cits ar citu, kam ir kopīgi paradumi
un kas uztver sevi kā vienību. - Tautas nav
pagāni, bet gan šis vārds apzīmē
"apvienojušos cilvēku pulkus daudzskaitlī" (Baader II, 954. lpp.); arī jūdi ir tauta (Ap.d. 10:22).
Daži uzskata,
ka šādi aprakstāmās cilvēku kopības ir pozitīva cilvēciskās daudzveidības
izpausme, kas esot jākopj.
Taču savas
valodas, savas nācijas, savas tautas vai cilts pārlieka paaugstināšana viegli
noved pie citu valodu, tautu, nāciju, cilšu diskriminācijas jeb pie lepnuma par
savas nācijas spēku, īpatnībām un spējām.
Bet faktiski
atšķirīgās valodas, tautas un nācijas ir Dieva lāsta sekas:
Un Tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. 7 Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu." 8 Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. 9 Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. (1. Mozus 11:6 ff.)
Šis lāsts jau tagad tiek pārvarēts Dieva valstības ietvaros, kā Dievs saka arī caur pravieti Hozeju: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta (Rm. 9:25). Dieva tauta sastāv no tiek, kas ir izsaukti ārā no visām tautām, valodām, nācijām, ciltīm. Viņā nacionālais vai kulturālais lepnums faktiski ir tikpat maz iedomājams kā nacionālas vai kulturālas mazvērtības apziņa:
... jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat
tērpušies Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā,
tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. (Gal. 3:27f;
skat. arī 1. Pēt. 4:10; Kol. 3:11; Rm. 10:12)
Šīs Jēzus
izpirktās tautas uzdevums tiek nosaukts: tās locekļiem ir jābūt ķēniņiem un
priesteriem un jāvalda pār zemi.
Tas, kurš ir
atpircis šo tautu, Jērs, vienlaikus ir Ķēniņš, un Viņam ir tiesības saņemt to,
kas ir vajadzīgs Viņa stāvoklim un bija paredzēts: varu, bagātību, gudrību,
spēku, slavu, godību un slavināšanu.
Tā nu ir jauns Ķēniņš un jauna tauta. Vecās varas struktūras gan nepazūd, taču pār tām šajā pasaulē valda Dieva valstība. Katrs var ļaut Jēzus asinīm sevi izpirkt un no šī brīža ir aicināts būt valdošs ķēnišķīgs priesteris.
Dieva ķēnišķīgie priesteri un kā tie valda
Atkl. 1:6 ir teikts, ka Jēzus ir padarījis Draudzi par ķēniņiem, par priesteriem savam Dievam un Tēvam. Atkl. 5:10 tas tiek nedaudz modificēts, atpirktos Jēzus ir padarījis par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār zemi. Atklāsmes beigās 22:5 Dieva un Kristus priesteri tiek uzskatīti par tiem, kas kļuvuši dzīvi pirmajā augšāmcelšanā; un par tiem tiek sacīts, ka tie 1000 gadus valdīs kopā ar Jēzu. - Kā priesteri valda Jaunās Derības laikmetā?
VD priesteriem ir šādas funkcijas:
viņi ir
vidutāji starp Dievu un Viņa tautu (3. Mozus 6:6 ff.);
kalpošanai
vietā, kur mājo Dievs, viņus ir izredzējis Dievs;
viņi parādās
Dieva priekšā ar israēliešu upuriem, gan ar grēku salīdzināšanas upuriem, gan
ar pateicības un pielūgsmes upuriem;
viņi Dieva
vārdā vēršas pie tautas, lai to svētītu (4. Mozus 6:22 ff.).
Šie priesteri ir daļa no Vecās Derības tautas, taču ne visa tauta kopumā.
Jesaja pravieto, ka nāks laiks, kad notiks kvalitatīvas pārmaiņas:
Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, 2 pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; 3 tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. 4 Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā. 5 Sveši ļaudis ganīs jūsu lopus, un svešinieki būs jūsu arāji un jūsu vīna dārznieki, 6 bet jūs sauks par Tā Kunga priesteriem un turēs par mūsu Dieva kalpiem. (Jes. 61:1 ff.)
Jaunās derības tautā šī pārmaiņa ir notikusi: Visa Draudze tagad ir padarīta par svētu priesteru tautu, līdz ar to ir mainījušies arī upuri:
4 Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. 5 Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem [vācu tekstā: ļaujiet sevi pašus izveidot par dzīviem akmeņiem] garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot [vācu tekstā: nest] garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, 6 jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. 7 Tad nu jums, kas ticat, [Viņš ir] dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. 8 Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tie arī ir nolemti. 9 Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus [vācu tekstā: tikumus], kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, 10 jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. (1. Pēt. 2:4-10)
Šo priesteru funkcija, kuru izceļ Pēteris, ir pasludināt Jēzus tikumus. Šie priesteri stāv nevis vairs starp Dievu un Draudzi, bet gan starp Dievu un pasauli. (skat. arī Ebr. 13:15 f.) Pāvils attiecībā uz sevi par to saka tā:
Varbūt es mazliet pārdroši jums esmu rakstījis, gribēdams jums visu to atgādināt tās žēlastības vārdā, ko Dievs man devis, 16 lai es, būdams Kristus Jēzus kalps citām tautām, pildītu priestera pienākumus pie Dieva evaņģēlija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri [vācu tekstā: lai tautu upuris kļūtu patīkams, Svētā Gara svētdarīts]. (Rm. 15:15 f.)
Iepretī Dievam viņu kalpošana ir pielūgsme, slavināšana (Ps. 141:2; 119:108; 50:23; 27:6; Atkl. 5:8; 8:3 f.).
9. TAGADĒJĀ LAIMETA PAZĪMES (1) - SABIEDRĪBA UN POLITIKA
Ar šo sesto nodaļu sākas testamenta atvēršana un tā paziņošana, kas tajā ir paredzēts jaunajam laikmetam. Visādā ziņā varētu sagaidīt, ka Jēzus kā miera Ķēniņš, atrazdamies varas pozīcijās Dieva tronī, uzcels miera valstību.
Taču Dievs savā gudrībā ir izlēmis citādi, un tā nu Draudzei nākas ne tikai uzzināt, bet arī mācīties, kas to uz zemes sagaida starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu.
9.1. KARI
1 Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju pirmo no četrām dzīvajām būtnēm sakām kā pērkona balsī: nāc!
2 Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops; viņam tika dots vainags [vācu tekstā: uzvaras vainags], un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.
Jēzus, Dieva Jērs, atzīts par cienīgu salauzt rakstu tīstokļa septiņus zīmogus un darīt zināmus pēdējo dienu notikumus, atver pirmo zīmogu. Patiesībā rakstu tīstokli ir iespējams izlasīt vienīgi tad, kad ir atvērti visi zīmogi. Bet šeit ar katra zīmoga salaušanu tiek atklāts kaut kas jauns par laika raksturu, kas iestājas pēc Kristus atgriešanās debesīs.
Pirmā zīmoga atvēršanas rezultātā kļūst aktīva viena no četrām dzīvajām būtnēm. Atsaucoties uz tās aicinājumu, parādās balts zirgs ar jātnieku. Šis jātnieks sākumā izskatās visai pozitīvi: Šķiet, ka tas ir uzvarām vainagots ģenerālis. Viņam ir loks, taču nav bultu, tās, iespējams, visas jau ir izšautas. Viņam ir uzvaras vainags, tas norāda uz svinībām, un viņš sēž baltā zirgā, uz kāda parasti jāj uzvarām vainagoti karavadoņi, un ne tikai senatnē.
Tomēr: teksts saka, ka viņš dodas prom - nevis atgriežas - lai uzvarētu, un ka viņš to veiksmīgi realizē, uzvarēdams. Rodas jautājums, kā lai viņš uzvar šādi apbruņots - bez bultām - un kāpēc viņam jau pirms kaujas ir galvā uzvaras vainags.
Ko tad simbolizē šis tēls? Un ko vēstī šī parādība?
Divi novērojumi palīdz tikt uz priekšu:
Atverot otro un trešo zīmogu, jātniekam baltajā zirgā seko
trīs citi jātnieki savos zirgos. To simbolika tiek darīta zināma, un tādējādi
nav nekādu šaubu, ka šiem trim zirgiem ir visādā ziņā postoša funkcija. Četru jātnieku
un to zirgu kontekstā būtu tiešām pārsteidzoši, ja arī pirmā jātnieka funkcija
nebūtu postoša.
Jātnieks baltā zirga mugurā ir attēlots kā pretrunīgs tēls:
Viņš ir attēlots tā, it kā karadarbība jau būtu viņam aiz muguras, taču
pievienotais paskaidrojums norāda uz to, ka tā vēl ir priekšā. Viņš ir
uzvarējis un uzvarēs. Līdz ar to viņš simbolizē tādu kā stāvokli, iespējams,
karus un iekarošanas tajā laikā, kas tiek aprakstīts rakstu tīstoklī.
Tomēr uzvarošs pavēlnieks, kas dodas karā bez ieročiem, var nozīmēt arī labilo stāvokli starp militārām akcijām: miera laiku, kas nemaz nav miers, bet gan vienīgi sagatavošanās laiks jauniem militāriem konfliktiem.
Draudzei tiek
darīts zināms sekojošais: tagadējais laikmets kļūs nevis par vispārēja miera,
bet gan par karu laikmetu. Un kad šķiet, ka ir iestājies miers, tad var
rēķināties ar nākamo karu. Zeme nav atbrīvota no kara.
9.2.
PILSOŅU KARI
6:3 Kad Viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc! 6:4 Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens [vācu tekstā: un viņam tika dots liels zobens].
Šeit militārās darbības ir acīm redzamas, tās tiek atspoguļotas aptverošāk un vispārīgāk nekā pirmā zirga gadījumā: Miera vispār nav, un cilvēki cits citu nogalina.
Tiek parādīts vēl kāds tautu vispārējā karastāvokļa aspekts. Atšķirībā no pirmā zirga, uzmanība tiek pievērsta nevis karavadonim, bet gan daudzajiem cilvēkiem, kas vēršas cits pret citu un nogalina cits citu. Tā var būt norāde uz cita veida karu, kas notiek līdzās kariem starp valdniekiem, tautām, nācijām, uz karu šādu organizācijas struktūru iekšienē: pilsoņu karu.
Skatoties tā, abi pirmie zirgi simbolizē cilvēku karu pret cilvēkiem kopumā.
9.3. SADĀRDZINĀŠANĀS, SLĪGŠANA NABADZĪBĀ, SOCIĀLI KONFLIKTI
6:5
Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: nāc! Es
redzēju, un raugi: melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā! 6:6
Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: "Mērs kviešu par
denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!"
Šis jātnieks simbolizē pārtikas produktu trūkumu, un, proti, tādu, kas cilvēku sabiedriskajās sistēmās, lai cik atšķirīgas tās arī nebūtu, atkal un atkal no jauna novedīs pie konfliktiem. Šie konflikti skar vienu no cilvēces pamatproblēmām, apgādi ar pārtikas produktiem.
Viena otrai tiek pretnostatītas divas pārtikas produktu grupas: kvieši un mieži vienā pusē, un eļļa un vīns otrā pusē. Ar svariem tiek svērti vienīgi kvieši un mieži; eļļa un vīns pēc sava daudzuma netiek mērīti.
Denārijs Atklāsmes pierakstīšanas laikā ir vidējā alga par vienas dienas darbu (sal. Mt. 20:2). Parasti par to var nopirkt astoņus mērus kviešu. Ja par vienu denāriju astoņu mēru vietā var nopirkt tikai vienu mēru, tas liecina par astoņkārtīgu sadārdzinājumu.
Ar vienu mēru kviešu, ko var nopirkt par vienu denāriju, var paēst viens cilvēks. Tātad, kurš ir viens un kuram nav ģimenes, var iztikt ar to, ko nopelna. Toties tas, kuram ir piederīgie, vairs nevar atļauties kviešus, bet gan viņam nākas iztikt ar mazāk vērtīgajiem miežiem; tos viņš var nopirkt trīsreiz tik daudz. Bet pat ar šiem graudiem nepietiks, ja ģimenē ir vairāk nekā trīs cilvēki.
Šeit tiek aprakstīts sadārdzināšanas mehānisms: Pārtikas pamatprodukti gan ir dabūjami, bet tie ir ļoti dārgi. Šo parādību ir iespējams izteikt savādāk: Nauda zaudē vērtību, tādējādi pārtikas pamatprodukti kļūst dārgi.
Attiecībā uz eļļu un vīnu ir citādi. Tie šeit simbolizē pārtikušo lietotos pārtikas produktus, un to daudzums nav ierobežots. Kurš ir pārticis, vēl joprojām var nopirkt visu, ko vēlas.
Viss jātnieka tēls melnajā zirgā atspoguļo apgādes krīzes, kas noved pie tā, ka nabagajiem klājas aizvien sliktāk, bet bagātos tas netraucē: Nabago nabadzība un bagāto bagātība pieaug. Tas, kā apliecina vēsture, noved pie sociālām krīzēm, revolūcijām, apspiešanas.
9.4. MIRŠANA NEDABĪGĀ NĀVĒ
6:7 Kad Viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc! 6:8 Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds - nāve, tai sekoja elle [vācu tekstā: mirušo valstība], un [vācu tekstā: un tām] tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar [mēra] nāvi un ar zemes zvēriem.
Šis jātnieks simbolizē nāvi. Nāve bija raksturīga jau pārējo trīs zirgu darbībai (karš, pilsoņu karš, pārtikas trūkums), šeit tā noved līdz pilnībai pirmo četru zīmogu kopainu: tiek pievienota nāve no bada, nāve no slimībām, šaurākā nozīmē no sērgām, un no plēsīgiem zvēriem.
Tai seko mirušo valstība. Tā savāc mirušos un ved tos uz mirušo valstību, apmērām tā kā vergu tirgonis pēc kaujas uzpērk, saslēdz ķēdēs un aizved sev līdzi sagūstītos pretinieka kareivjus.
Attiecībā uz ceturtā zirga atnesto postījumu apmēriem tiek nosaukts skaitlis. No tiem iet bojā 25% cilvēku. Vai šis skaitlis ir jāuztver burtiski vai simboliski, to pagaidām atliksim, katrā ziņā postījumu apmēri ir ierobežoti.
Šo četru zirgu darbošanās, kas ir pieteikta uz laiku pēc testamenta atvēršanas, ir graujoša un nāvi nesoša. Tā notiek Jēzus kontrolē, kurš drīkst atvērt zīmogus. Līdz ar to šo četru zirgu darbošanās ir jāsaprot kā Dieva gribēta un Viņa kontrolēta. Ko Viņš ar to varētu gribēt panākt, šeit netiks pārrunāts, bet gan tas, kas ar to tiek pavēstīts Draudzei.
Pēc visām vīzijām, kādas Jānim redz attiecībā uz Jēzus stāvokli un godību uz Dieva troņa, viegli varētu rasties iespaids, ka varētu būt pienācis gals tādai vēsturei, kāda tā tika piedzīvota līdz šim. "Ja var kaut ko mācīties no vēstures pētīšanas, tad prozaisko izpratni par mūsu faktisko situāciju: cīņas un ciešanas, īslaicīga slava un ilgstošs posts, kari un pa starpu miera periodi."[11] Šīm pazīmēm un līdz ar to pašai vēsturei, Jēzus no savām varas pozīcijām pēc atgriešanās debesīs varētu darīt galu.
Taču Viņš tā nerīkojas. Viņš tagad vēl neatrisina pasaules problēmas. Draudzei ir jānoskaņojas uz to, ka vēsture, ka cīņas, ciešanas, ilgstošs posts un kari arī turpmāk ir pazīmes, kas raksturo procesus pasaulē. Tas satur vēl kādu informāciju: pasaules varenie tāpat kā iepriekš nespēs atrisināt problēmas, viņi nenovērsīs ne karus, ne nabadzību, ne nāvi.
Tas, ka četri zirgi ar saviem jātniekiem ir tie, kas simboliski atspoguļo tagadējā laikmeta šausmas, varētu atsaukties uz kādu vietu pravieša Cakarijas grāmatā.
1 Un es no jauna pacēlu savas acis uz augšu un skatījos, un raugi - tur bija četrēji rati, tie virzījās šurpu starp diviem kalniem; ... 2 Pirmajos ratos bija iejūgti sarkanbrūni, otrajos - melni zirgi, 3 trešajos - balti, ceturtajos - raibi spēcīgi zirgi. 4 Un es jautāju [vācu tekstā: atbildēju] un teicu eņģelim, kas ar mani runāja: kāda tiem nozīme, mans kungs? 5 Eņģelis atbildēja un teica man: tie ir tie četri debesu vēji, kas iziet pasaulē, pēc tam kad tie ir stāvējuši visu zemju Valdnieka priekšā. ... 7 ... un viņu nolūks ir savā braucienā pārstaigāt visu zemi. - Un viņš sacīja: ejiet un pārstaigājiet visu zemi! - un tie pārstaigāja visu zemi. (Cak. 6:1ff)
Vadoties no Jaunās Derības konteksta un jo īpaši ņemto vērā misijas pavēli (Mt. 28:18ff), Dieva nodoms ir šajā laikmetā aicināt cilvēkus atgriezties no viņu līdzšinējās dzīves un izmantot iespēju ieiet Dieva valstībā. Vienlaikus tā ir šī laikmeta jēga: sludināšana, ka Dieva valstība ir klāt, un visu to iekļaušana Dieva valstības personālā, kas to vēlas.
Draudzei arī jāzina, ka tā nav izslēgta no notikumiem, kurus simbolizē šie četri jātnieki. Mēs gan zinām, ka viņiem jāieņem noteikta nostāja: pacietība.
9.5. SAUCIENS PĒC PĒDĒJĀS TIESAS
6:9 Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. 6:10 Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?" 6:11 Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.
Viss, kas līdz šim bija parādīts Jānim, notika tur, kur atrodas tronis un Jērs atvēra zīmogus. Tagad skatiens tiek pievērsts altārim. Tur Jānis redz tos, kas ir miruši mocekļa nāvē. Viņi atrodas zem altāra, tas nozīmē tā pakājē, kur tiek izlietas upuru asinis. Šķiet, ka runa ir par dedzināmo upuru altāri, kā arī tulko Menge (Menge).
Atkl. 8:3 ff un 9:13 tiek pieminēts zelta altāris, par kuru tiek arī sacīts, ka tas ir Dieva priekšā (9:13). Uz tā netiek upurēts asins upuris; tās ir svēto lūgšanas, sajauktas ar kvēpināmo, tas tiek izlietas uz tā.
Atkl. 6:9; 11:1; 14:18 un 16:7 tiek runāts tikai par altāri, un nav skaidri norādīts, vai runa ir par kvēpināmo altāri vai dedzināmo upuru altāri.
Dieva tiešā tuvumā nebūtu iespējams dedzināmo upuru altāris, kas ir asinsizliešanas vieta un tātad saistīts ar grēka problēmas risināšanu. Dedzināmo upuru altāris, analogi savai atrašanās vietai saiešanas telts un vēlāk tempļa teritorijā, ir uzstādīts ārpus svētās vietas.
Dieva liecinieku dvēseles brēc pēc Jēzus turpmākā darba paātrināšanas, pēc tā, lai taču beidzot Dievs turētu tiesu un tādējādi atriebtu viņu nāvi. Tas ir sauciens pēc Dieva taisnības pilnīgas realizēšanas, visu ļauno sodīšanas. Šis sauciens arī ir saprotams, ņemot vērā faktu, ka Pastarā tiesa ir atlikta uz nenoteiktu laiku, kaut arī tiesa tomēr jau ir pasaulē.
Attiecībā uz savu nāvi, augšāmcelšanos un atgriešanos debesīs Jēzus saistībā ar sātana izmešanu no debesīm saka sekojošo:
Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. (Jņ. 12:31)
Nedaudz vēlāk Viņš piesaka, ka tad, kad Viņš pats būšot uzņemts debesīs, Svētais Gars nākšot un likšot pasaulei izprast tiesu:
Tiesu - jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. (Jņ. 16:11)
Un savas publiskās darbības pašā sākumā, sarunā ar Nikodēmu, Viņš definē, kas esot jāsaprot ar tiesu:
Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. (Jņ. 3:19)
Tiesa atrodas pasaulē kopš Jēzus atnākšanas.
Tiesa tiek realizēta divējādā veidā:
1. Tas, kurš caur evaņģēlija sludināšanu saprot, ka viņa situācija ir tiesas cienīga un ir notiesājis pats sevi, pieņēmis Jēzus nopelnīto atpestīšanu savai personīgajai dzīvei un tādējādi ieguvis jaunu dzīvību, vairs nenonāk Pastarajā tiesā. - Tagadējās radības un tagadējo sabiedrisko sistēmu izglābšana gan nav iespējama, tās ir paredzētas iznīcināšanai.
2. Vispār tagadējā laikmeta nobeigums līdz ar Jēzus otro ienākšanu šajā pasaulē būs tiesa.
Liecinieki altāra pakājē tiek mierināti, viņiem jāgaida un jābūt pacietīgiem. Varētu jautāt, kas var Dievam likt neuzklausīt liecinieku lūgšanas un tā vietā pasludināt, ka ir jānogalina vēl darba biedri un brāļi?
Jautājums netiek uzdots. Var nojaust, ka tā ir Dieva lēnprātība, kas vēl atstāj nedaudz laika līdz pēdējai tiesai, kaut arī vesela virkne cilvēku vēl tiks nonāvēti Jēzus vārda dēļ.
10. LAIKMETA BEIGAS - LIELĀ DUSMU DIENA
Mierinājums mocekļiem altāra pakājē varētu būt sestā zīmoga atvēršana. Šeit tiek paziņots, ka Pastarā tiesa nāks, un tiek darītas zināmas dažas tās blakus parādības.
6:12 Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, 6:13 debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt negatavi augļi. 6:14 Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. 6:15 Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, 6:16 sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. 6:17 Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! ..."
Šāda apmēra
katastrofa nav zināma cilvēces vēsturiskajai atmiņai. 17. p. liek skaidri
saprast: tās ir beigas. Tiek nosauktas septiņas parādības:
notiek liela
zemestrīce (vienskaitlis!), varbūt tas ir sākuma notikums,
saule kļūst
melna kā saru maiss,
mēness kļūst
asinssarkans,
zvaigznes krīt
no debesīm, kā vīģes krīt no vīģes koka,
debesis pazūd
kā saritināts rakstu tīstoklis,
kalni tiek
izkustināti no vietas,
salas tiek
pārvietotas.
Septiņkārtīgais
uzskaitījums liek saprast, ka visus sabiedrības slāņus skar Dieva dusmas;
neviens nav izņēmums:
zemes ķēniņi,
varenie,
virsnieki,
bagātie,
stiprie,
vergi,
brīvie.
Tas, ka runa ir par Dieva tiesu, viņiem ir pilnīgi skaidrs (16). Tomēr viņiem ir kopīgs viens: redzot notikumus, viņi gribētu paslēpties no Dieva acīm. Tik briesmīgs ir tas, ko viņi piedzīvo.
11. DRAUDZES ĪPAŠAIS STĀVOKLIS
6. nodaļa, kas, sākot ar 12. pantu runā par lielo dusmu dienu, beidzas ar jautājumu
"... Kas
varētu pastāvēt?"
Domāts ir: Kas varētu pastāvēt Dieva
dusmu dienā?
Atbilde skan:
Draudze! Divos iespraudumos tiek parādīts, ka Jēzus Draudzi Dieva dusmas neskar
ne šajā pasaulē, ne pēc tam. Kā tas ir iespējams?
11.1.
DRAUDZE PASAULĒ
7:1 Pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam četros zemes stūros, turot četrus zemes vējus, lai vējš nepūstu ne pār zemi, ne jūru, ne pār kādu koku. 7:2 Un es redzēju citu eņģeli uzkāpjam no saules lēkta puses. Viņš turēja dzīvā Dieva zīmogu; viņš sauca skaņā balsī četriem eņģeļiem, kam bija dots maitāt zemi un jūru: 7:3 "Nesamaitājiet zemi, ne jūru, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm." 7:4 Tad es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm. 7:5 No Jūdas cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoti, no Rūbena cilts divpadsmit tūkstoši, no Gada cilts divpadsmit tūkstoši, 7:6 no Ašera cilts divpadsmit tūkstoši, no Naftaļa cilts divpadsmit tūkstoši, no Manases cilts divpadsmit tūkstoši, 7:7 no Simeona cilts divpadsmit tūkstoši, no Levija cilts divpadsmit tūkstoši, no Isašara cilts divpadsmit tūkstoši, 7:8 no Zebulona cilts divpadsmit tūkstoši, no Jāzepa cilts divpadsmit tūkstoši, no Benjamīna cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoti.
Tie, kas izbēg no Dieva dusmām, tiek nosaukti par Dieva kalpiem. To skaits tiek nosaukts 144 000 cilvēku, kas tiek sadalīti pa divpadsmit vecās derības Israēla ciltīm. Lai viņi varētu izvairīties no Dieva dusmām, viņi tiek apzīmogoti ar dzīvā Dieva zīmogu un līdz ar to ļaunie notikumi tos vairs nespēj aizskart.
Sākumā ir runa
par 144 000 cilvēkiem, kas tiek saukti par jūdiem. Skaitlis 144 000 ir jāsaprot
nevis burtiski, bet gan simboliski.
Šis skaitlis izveidojas, savienojoties 12 x 12 ar 1000.
No debesīm
nākošajai pilsētai Jeruzalemei (Atkl. 21:2 ff) ir 12 vārti, uz kuriem ir rakstīti
12 Israēla dēlu cilšu 12 vārdi
(21:12).
12 dēli ir arī Ābrahama brālim Nahoram (1. Mozus 22:20 ff.) un Ābrahāma dēlam Ismaēlam (1. Mozus 25:12 ff.).
Pilsētai vēl ir 12 pamatakmeņi, uz kuriem ir rakstīti 12 Jēra apustuļu vārdi (21:14).
144 ir lielākais iespējamais skaitlis, kuru var iegūt, vienu reizi pielietojot reizināšanas principu, pie kam reizināšana šeit nozīmē 12 divpadsmitkārtīgu pieskaitīšanu. - Tas, simboliski skatoties, izsaka pilnību, balstoties uz skaitli 12.
Skaitlis 1000 Vecajā Derībā parādās saistībā ar armijas militāro sadalījumu un apskati.
Tad Mozus runāja uz tautu, sacīdams: "Apbruņojiet no sava vidus vīrus karam, lai tie iziet pulkos cīņā pret midiāniešiem un lai Tā Kunga atriebība nāktu pār Midiānu. 4 Jums jāsūta karā pa tūkstotim no katras Israēla cilts [vācu tekstā: pa tūkstotim no cilts, no visām Israēla ciltīm]." 5 Tā tika nodoti no Israēla tūkstošiem pa tūkstotim no katras cilts, pavisam divpadsmit tūkstoši karam bruņotu vīru. 6 Un Mozus tos sūtīja kara gaitās pa tūkstotim no katras cilts, un viņiem līdzi arī Pinehasu, priestera Ēleāzara dēlu, ar svētajiem piederumiem un viņa ziņā nodotajām trauksmes taurēm. (4. Mozus 31:3 ff)
Tūkstotis (10
x 10 x 10) ir israēliešu karaspēka pamatvienība; 12 ir cilšu skaits, 12 x 12 ir
potenciālā pilnība. Līdz ar to šķiet pamatots secinājums, ka 144 000 ir
simbolisks skaitlis, kas apzīmē visu to kopību, kas kā ticīgie pieder Jēzum,
gan tos, kas ir nākuši no vecās derības Israēla, gan arī tos, kas no tautām ir
ienākuši Draudzē. Viņi ir Dieva Israēls
(Gal. 6:16).
Dalījums tūkstošos attiecas uz karošanu. Jēzus Draudze karo vienīgi tiktāl, ciktāl tās locekļi atrodas uz šīs zemes; tie, kas jau atrodas Dieva tiešā tuvumā neredzamajā pasaulē, atpūšas no saviem darbiem. Tur arī vairs nav nekādu cīņu, ko viņiem vest. Skaitlis 144 000, tātad, attiecas uz to kopību, kas atrodas uz zemes, uz Jēzus Draudzi, kas cīnās ticībā.
Ja šīs skaitlis būtu uztverams burtiski, tad būtu jāizskaidro, kāpēc ir tikai tik neliels skaits apzīmogoto. Tik ļoti mazs skaits būtu uzkrītošs un dīvains.
Vēl šeit rodas jautājums, vai runa ir par jūdiem Vecās Derības vai sarunvalodas nozīmē.
Līdzība par vīna kalnu - Divas vīna dārza strādnieku grupas
33 Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja. 34 Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. 35 Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. 36 Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. 37 Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies. 38 Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. 39 Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva. 40 Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?" 41 Viņi Tam sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā." 42 Jēzus sacīja tiem: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. - 43 Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas [vācu tekstā: tās] augļus. 44 Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks." 45 Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem. 46 Tie meklēja Viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja Viņu par pravieti. (Mt. 21:33 ff.)
Jēzus šeit runā par to, ka vīna kalns, Dieva valstības simbols (Jes. 5:1 ff.), tikšot atņemts jūdu tautai un atdots citai tautai. Netiek skaidri pateikts, kāds ir šīs tautas vārds; taču nav šaubu, ka runa ir par Draudzi. Augstie priesteri un farizeji saprot, ka Viņš runā par tiem, un mēģina atkal izdarīt tieši to pašu, par ko Jēzus bija runājis līdzībā: Viņi grib nolikvidēt vēsts atnesēju.
Jaunā tauta
Jaunās tautas būtība tiek raksturota sekojoši:
22 Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, 23 lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? 24 Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus, 25 kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta, un Savu nemīļoto par mīļoto, 26 un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem. 27 Bet Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis - tikai atlikums tiks izglābts! 28 Viņš pabeidz un ātri pabeidz [vācu tekstā: saīsina] vārdu; Tas Kungs to darīs uz zemes. 29 Un kā Jesaja to bija paredzējis: ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. (Rm. 9:22 ff.)
Jaunā tauta ir aicināta tauta no jūdiem un no tautām; tā nesastāv no tradicionālajiem jūdiem un aicinātajiem no tautām, tā sastāv no agrākajiem jūdu tautai piederīgajiem un agrākajiem nejūdu tautām piederīgajiem.
Šī tauta līdz šim vispār nav pastāvējusi, tā ir ne Mana tauta. Pirms Jēzus atgriešanas debesīs vai Vasarsvētkiem Jēzus Draudze neeksistē. Draudze arī nav tāda tauta, kas būtu līdzīga tautām, kādas tās ir atrodamas pasaulē.
Jūdu atlikums, tātad tie, kas tiek izglābti, ir tie, kas ļaujas, ka tiek izsaukti ārā no vēsturiskās jūdu tautas, vēsturiskā Israēla. Tas ir tāds pats process kā tautu glābšanas gadījumā: arī no tām tikai - neliela - daļa pieņem glābšanu.
30 Kas no tā izriet? Pagāni [vācu tekstā: tautas], kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. 31 Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. 32 Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities vācu tekstā: viņi atsitušies] pret piedauzības akmeni, 33 kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā! (Rm. 9:30 ff.)
Israēla glābšana
1 Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. 2 Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. 3 Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies. (Rm. 10:1 ff.)
Pāvils runā par saviem jūdu laikabiedriem, kuru personiskā izglābšana viņam ir tik ļoti svarīga. Viņš dabiskajiem jūdiem neiesaka gaidīt uz atpestīšanu kaut kad laiku beigās un līdz tam laikam vienkārši palikt tiem, kas viņi ir: neatpestītiem jūdiem.
Vai Pāvils grib pateikt, ka dabiskais Israēls tiks izglābts kā tauta? Tas nozīmētu arī to, ka attiecībā uz pestīšanu tam būtu Israēla mierinājums (Lk. 2:25), īpašs ceļš.
Atbilde viennozīmīgi ir nē. Kopš Dieva valstības uzcelšanas arī jūdam nav cita glābšanas ceļa kā tas, ko nākas iet arī tautu piederīgajiem, tātad tā sauktajiem pagāniem; un par to Pāvils runā, kad lūdzas, lai Dievs viņus izglābj; viņš ar to nedomā kolektīvu izglābšanu.
8 Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, - proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. 9 Jo [vācu tekstā: Tas ir tas ticības vārds, ko mēs sludinām, ka], ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. 10 Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, 11 jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas [vācu tekstā: tic uz Viņu], nepaliks kaunā. 12 Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. 13 Jo ikviens, kas piesauc [vācu tekstā: piesauks] Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rm. 10:8 ff.)
... "Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa, līdz pasaules galam viņu vārdi." 19 Es jautāju: kā tad Israēls nav sapratis? Jau Mozus saka: Es jūs darīšu greizsirdīgus uz tautu, kas nav Mana, dusmīgus uz nesapratīgu tautu. 20 Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju Sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja. 21 Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es Savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga. (Rm. 10:18 ff.)
Raugoties no jaunā laikmeta perspektīvas, misija pie jūdiem ir tikpat nepieciešama kā pie nejūdiem. Apustuļi to apzinās, par ko liecina arī sekojošā vieta:
... bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem - 8 jo Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, - 9 vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem. (Gal. 2:7ff)
Tiek uzskatīts, ka ir vienlīdz nepieciešami doties misijā gan pie Jūdu nācijas, gan pie nejūdu nācijām. Vai šajā ziņā kaut kas būtu mainījies?
Israēla neatgrūšana
1 Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. 2 Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis [vācu tekstā: atzinis]. (Rm. 11:1 f.)
Ja Israēls būtu atstumts, tad nevienam israēlietim vairs nebūtu iespējas tikt izglābtam. To, ka Dievs vecās derības Israēla tautu nav atstūmis, Pāvils pamato, norādīdams pats uz sevi. Viņš argumentē: Ja ir iespējams, ka viņš, israēlietis (un farizejs) var tikt izglābts, tad katram israēlietim pastāv iespēja ieiet Dieva valstībā. Tomēr: šī izglābšana ir individuāla, jūds var ieiet Dieva valstībā vienīgi kā indivīds; jūdiem kā tautai nav iespējams tikt izglābtiem kolektīvi. Pāvils to paskaidro, norādot uz kādu smagu situāciju Israēla tautas vēsturē:
Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņš apsūdz Israēlu Dievam: 3 Kungs, Tavus praviešus viņi ir nokāvuši, Tavus altārus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības. 4 Bet ko viņam atbild Dieva balss: Es esmu Sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā. 5 Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības [vācu tekstā: ir radies mazs atlikums pēc žēlastības izvēles]. 6 Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība. 7 Kas no tā izriet? Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas, 8 kā ir rakstīts: Dievs viņiem devis truluma [vācu tekstā: miegainības] garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, līdz pat šai dienai. 9 Un Dāvids saka: viņu bagāti klātais galds viņiem kļūs par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu. 10 Viņu acis tiks aptumšotas, ka viņi vairs neredzēs, un viņu muguras būs saliektas vienumēr. (Rm. 11:1 ff.)
Elija domā, ka Israēla tautā bez viņa vairs vispār nav cilvēku, kas turas pie Dieva. Dievs dara viņam zināmu: Vēl ir 7000 (visdrīzāk simbolisks skaitlis, kas izsaka, ka tādu ir ļoti daudz), kas nav zemojušies Baala priekšā. Tikai: Elija šos cilvēkus nepazīst. Taču viņš ļoti labi pazīst tos neskaitāmos israēliešus, kas ir atkrituši no Dieva un piedalās Baala kultos. - Vadoties no šiem 7000, saskaņā ar Pāvilu, ir saprotams, kas ir domāts ar atlikumu, kas tiek izglābts: tie ir indivīdi, kas pievēršas žēlastības piedāvājumam, nevis jūdu tautas kolektīvs.
13 Jums es to saku, pagāniem [vācu tekstā: tautām]. Tā kā esmu pagānu [vācu tekstā: tautu] apustulis, es turu godā savu darbu, 14 cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt.
15 Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem [vācu tekstā: no mirušajiem]? (Rm. 11:13 ff.)
Nav runas par to, ka kaut kādā veidā tiks izglābti visi; tāpat kā nejūdu gadījumā, tie vienmēr būs tikai daži. Šis relatīvi mazais skaits ir tie, kas tiek no jauna iepotēti.
Iepotēšana eļļas kokā
23 Viņi turpretim, ja viņi nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt. 24 Jo, ja tu no sava dabīgā celma, meža eļļaskoka, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļaskokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļaskokā! 25 Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. 26 Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. 27 Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad Es dzēsīšu viņu grēkus. 28 Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles - Dieva mīļoti tēvu dēļ. 29 Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. 30 Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību, 31 gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti. 32 Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos. (Rm. 11:23 ff.)
Israēlieši šeit tiek tēlaini attēloti kā eļļas koka zari, kas savas neticības dēļ ir izlauzti. Neisraēlieši atbilst savvaļas, nekultivēta, augļus nenesoša eļļas koka zariem. Israēla atjaunotā iepotēšana notiek caur ticību (23), tātad saskaņā ar vienīgo ceļu, kas ir iespējams pēc Jēzus atnākšanas. Tā ir nevis kaut kāda ticība, bet gan ticība Jēzum, tēlaini runājot, tas pats ceļš, kādā tiek iepotēti savvaļas eļļas koka zari. Tādā veidā, Pāvils tad saka, proti, caur iepotēšanu eļļas kokā, no kura tie ir tikuši izlauzti, tiks izglābts viss Israēls, kas atkal nozīmē, ka nevienai Israēla daļai nav paredzēts kāds īpašs ceļš - arī ne tā sauktajam pēdējo laiku Israēlim. Glābšana notiek caur Glābēju Jēzu, kurš atbilstoši kādam Vecās Derības apsolījumam ir nācis no Ciānas - šajā gadījumā no vecās derības Dieva tautas; un izglābšana notiek kopš 2000 gadiem un notiks līdz pat Jēzus otrreizējai atnākšanai. Jaunā derība, un nevis vairs vecā derība, ir derība, kuras ietvaros notiek izglābšana.
Attiecībā uz izglābšanu no nepaklausības vienkārši nav divu ceļu, bet gan ir tikai viens.
Viena draudze ir Dieva plāns no iesākuma
Jau Ābrahāms "ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību". 7 Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni. 8 Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus [vācu tekstā: tautas], ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. - 9 Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu. (Gal. 3:6 ff.)
10 Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā. - 11 Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo "ticībā [vācu tekstā: no ticības] taisnais dzīvos". 12 Bauslībai nav daļas ar ticību [vācu tekstā: Bet likums nenāk no ticības], bet "kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību". 13 Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, - 14 lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem [vācu tekstā: tautām] Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu. (Gal. 3:10 ff.)
15 Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. 16 Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts "un dzimumiem", tas ir par daudziem, bet par vienu: "un tavam dzimumam", proti, Kristum. 17 Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu. 18 Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar Savu apsolījumu ir dāvinājis. 19 Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta - līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums - (Gal. 3:15 ff.)
Ābrahāms nesaņem apsolījumu, ka viņā tiks svētīta viena tauta, bet gan, ka viņā tiks svētītas visas tautas. Šī svētība ir domāta visiem, kas ir no ticības, domāta ir ticība nākamajam jeb - kopš Jēzus atnākšanas - atnākušajam Mesijam. Jēzū Kristū, kurš no jūdiem ienāca šajā pasaulē, un nevis jūdu tautā kopumā, Ābrahāma svētība iet pie visām tautām, ieskaitot israēliešu tautu. Jūdi tagad - kā indivīdi - var atkal tikt iepotēti eļļas kokā, no kura tie savas nepaklausības dēļ ir tikuši izgriezti.
Bauslība ir 430 gadus jaunāka nekā apsolījums svētīt caur ticību, kādu to Dievs deva Ābrahāmam. Derība ar Ābrahāmu ir nozīmīgāka nekā derība ar Mozu: Mozus bauslība beidzas ar pēcnācēju, ar Jēzu (19). Jūdi vienīgi tādēļ, ka no viņiem ceļas Jēzus, ir Ābrahāmā svētījošie, kopš Viņa atnākšanas tie, tāpat kā visi citi, ir svētību saņemošie.
Ir kļūda zemu vērtēt Draudzi un uzskatīt to par mazāk nozīmīgu nekā veco derību, uzskatīt to par tādu kā Dieva pagaidu risinājumu, kas Viņam ir ienācis prātā, kad Viņš ar jūdiem vairs netika uz priekšu. Patiesība ir: Dieva plāns vienmēr ir bijis Draudze, tauta, kas sastāv no indivīdiem, kas nodevušies Viņam, kurā var iekļauties vienīgi brīvprātīgi, bet ne caur piedzimšanu, un kas saņem Ābrahāmam apsolīto Svēto Garu.
Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs apgraizīties tikai tāpēc, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. 13 Tikai viņi, kas apgraizīti, paši netur bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu apgraizīšanu, ka viņi ar to, kas noticis pie jūsu miesas, varētu lepoties. 14 Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. 15 Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. 16 Un, kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība un vispār pār Dieva Israēlu. (Gal. 6:12 ff.)
Apgraizīšana pēc miesas nerada nekādu atšķirību, tā ir nezināšanas lieta.
Dievam interesē vienīgi Ābrahāma garīgie, nevis miesīgie pēcnācēji. Viņa garīgie pēcnācēji ir Dieva Israēls.
Tuvāk ir jāapskata arī kāds cits izteikums, proti, par jūdu sadalījumu ciltīs.
Vecās Derības Israēla 12 ciltis - vēsturiskā skatījumā
Skaitlis 12 kā
Jēkaba pēcnācēju iedalījuma princips ir tik svarīgs, ka tas vienmēr tiek
saglabāts, kaut arī atsevišķos gadījumos tiek izdarītas izmaiņas. Jēkaba 12
dēli ir:
Rūbens
Simeons
Levijs
Jūda
Dans
Naftalis
Gads
Ašers
Isašars
Zebulons
Jāzeps
Benjamīns
Tā kā Levija
cilts tika nošķirta priesteriskajai kalpošanai, viņš parasti Bībeles sarakstos
vairs netiek minēts starp 12 ciltīm, bet toties tiek minēti Manase un Efraims
sava tēva Jāzepa vietā, tā ka skaitlis 12 saglabājas.
Pēc Sālamana nāves (1. Ķēn. 12) notiek Dāvida valsts sadalīšana. Jūda un Bejamīns, pār kuriem valda Dāvida nama pēcnācēji, veido dienvidu valsti, pārējās desmit ciltis - ziemeļu valsti.
Šīs desmit ciltis asīrieši pēc okupācijas (723./722.) deportē. Deportācija pieder pie asīriešu - un vēlāk babiloniešu - pasākumiem pakļauto tautu disciplinēšanai. Deportēto vietā ziemeļu valsts teritorijā ienāk svešas tautas un kļūst par Samariju (2. Ķēn. 17:24 ff). Desmit deportētās ciltis nekad vairs neatgriežas, pazaudē savu identitāti un pazūd no vēstures skatuves.
Dienvidu valsti ieņem babilonieši (586.). Zemes iedzīvotāji tāpat tiek deportēti (Bābeles trimda), taču pēc Babilonijas valsts krišanas atkal atgriežas. Tie, kas atnāk atpakaļ, veido ģenētisko pamatu tai jūdu tautai, kas pastāv Jēzus laikā.
No vēsturiskā viedokļa vēl nāk klāt sekojošais: Kopš jūdu valsts bojāejas 70. g. pēc Kristus jūds pēc izcelsmes vairs netiek definēts kā sava tēva pēctecis, bet gan tiek uzskatīts ar jūdu, ja viņa māte ir jūdiete. Pēcnācēju principu pa vīriešu līniju, no kura Vecās Derības tekstos ir sastopami vesela virkne izņēmumu, paši jūdi vairs neuztver nopietni.
Mira Cusmane (Mira Zussmann)[12] "jūdu identitātes saknes" vienmēr saskata četros principos:
kopīgas izcelsmes izjūtā [!],
ticības kopībā,
orientācijā uz kopīgu zemi,
indentifikācijā ar īpašu vēsturi.
Viņa noliedz, ka bioloģiskā izcelsme veidotu identitāti. Viņa nepārprotami raksta: "Izcelsmes balstīšana uz pirmtēvu nekādā ziņā nav saistīta ar asinsradniecību; jūdu identitāte vienkārši sākas ar Ābrahāmu." (109. lpp.)
Tas arī ir loģiski, jo: "Jūdu likumdošana jūdisko izcelsmi definē kā no mātes izrietošu. Tādēļ izcelšanās no jūdu tēva gan var novest pie tā, ka kāds bērns jūtas kā jūds, bet zēnam vai meitenei nedod tiesības pretendēt uz jūdu kopības reliģiskajām privilēģijām." (110)
Divpadsmit cilšu saraksts, kāds tas ir šeit, ir jāsaprot kā pilnīgās uz zemes dzīvojošās Dieva tautas metaforisks attēlojums. Ar vecās derības Dieva tautu un tās atlikumu šim sarakstam nav nekādas saistības.
Dieva kalpu skaits tiek nosaukts 144 000, kas tiek pieskaitīti sekojošajām divpadsmit vecās derības Israēla ciltīm:
Jūda
Rūbens
Gads
Ašers
Naftalis
Manase
Simeons
Levijs
Isašars
Zebulons
Jāzeps
Benjamīns
Šajā sarakstā, kas nesaskan ne ar vienu citu, trūkst Dana un Efraima, toties ir minēts gan Jāzeps, gan viņa dēls Manase. Dans un Efraims tiek uzskatītas par atkritušām ciltīm; tādēļ viņu vārdi tiek izsvītroti. Jūda ir minēts kā pirmais, kas tā nav nevienā citā sarakstā. Tā ir cilts, no kuras ir nācis Jēzus. Tādējādi Jūda ir pirmdzimtais gan ne pēc miesas, bet pēc Gara. Turklāt lielākā daļa no desmit pazudušajām ciltīm, ko jau vairāk kā 2½ tūkstošus gadu nav iespējams identificēt, tiek uzskaitītas, it kā tās pastāvētu.
Šo sarakstu var saprast vienīgi simboliski. Un domāta ir Dieva tautas, nevis vecās derības tautas kopība.
Jēzus draudze šajā pasaulē, 144 000, izbēg no Dieva dusmām, saņemot zīmogu uz pieres. Apzīmogošana pieder pie atbildes uz 6:17 izteikto jautājumu, kas gan spēj pastāvēt Dieva lielajā dusmu dienā. Zīmogs ir neredzama zīme, kas apliecina piederību Dievam, līdz ar to arī Viņa aizsardzību.
Pa to laiku Israēla Dieva godība bija pacēlusies no ķeruba ratiem, uz kuriem [vācu tekstā: no ķeruba, virs kura] tā atradās, un nostājusies pie Dieva nama sliekšņa. Tur tā [vācu tekstā: Viņš] uzsauca tam vīram, kas bija tērpies lina audeklā un kam pie jostas bija rakstāmie rīki, 4 šos vārdus [vācu tekstā: un Tas Kungs sacīja viņam]: "Ej pa pilsētu, pa Jeruzālemi, šķērso to un uzvelc uz pieres zīmi visiem tiem vīriem, kas sūdzas un skumst par visām negantībām, kādas notiek pilsētā." 5 Bet citiem Viņš sacīja, man dzirdot: "Eita viņam pakaļ pa pilsētu un kaujiet nost! Jūsu acis lai nežēlo, un nesaudzējiet neviena. 6 Kaujiet nost sirmgalvjus un jaunekļus, jaunavas, bērnus un sievas, kamēr visi pagalam. Bet neaizskariet neviena [vācu tekstā: netuvojieties nevienam], kam ir zīme. Un iesāciet ar Manu svētnīcu!" Tad tie iesāka ar vecajiem, kas stāvēja Tempļa priekšā. ... un sacīja: "Es izpildīju visu, ko Tu man pavēlēji."
(Ec. 9:3 ff.)
Apzīmogošana šeit ir aizsardzības zīme, savā funkcijā līdzīga durvju aiļu apzīmēšanai ar asinīm, sagaidot pēdējās mocības pirms iziešanas no Ēģiptes. Sešus vīrus, kas veic apzīmogošanu, Ecehiēls redz parādībā.
Apzīmogošana ir cilvēkiem neredzama, taču neredzamajai pasaulei reāla.
Saskaņā ar Pāvilu, Ābrahāms saņēma apgraizīšanas zīmi kā ticībā iemantotas taisnotības zīmogu, ticības, kura tam bija, kad viņš bija neapgraizīts (Rm. 4:11).
Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu. 21 Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs; 22 Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs. (2. Kor. 1:20 ff.)
Dievs pats ir apzīmogojis Jēzus Draudzes locekļus visos laikos un visās vietās. Šis zīmogs ir neredzams, taču garīgi reāls. Kuram sirdī ir Svētais Gars, tas vienlaikus zina, ka ir apzīmogots. To, ka šī apzīmogošana ir kaut kādā veidā saistīta ar principiāli smago situāciju šajā laikmetā, Pāvils pasaka vēstulē efeziešiem:
... un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. (Ef. 4:30)
Daudzās lielajās protestantu Baznīcās kristīšana tiek uzskatītas arī par apzīmogošanu. "Arī šodien kristot vairumā gadījumu ar eļļu tiek uzzīmēts krusts uz kristāmā pieres ar vārdiem: <Pieņem krusta zīmi.>"[13]
11.2. DRAUDZE JĒRA TROŅA PRIEKŠĀ
Draudze - Kristus miesa, Svētā Gara templis, jaunā Jeruzaleme, visu taisno kopība pirms un pēc Kristus pirmās atnākšana - laika ziņā aptver gadu tūkstošus. Toties ikreiz tagadējā pasaulē vienmēr pastāv tikai daļa no tās. Tie ir 144 000 apzīmogotie. Bet dusmu dienā arī jau nomirušie piederēs pie tiem, kas spēj pastāvēt. Tie arī tiek attēloti Atklāsmē, taču citādi nekā Draudzes paaudzes, kas attiecīgajā laikā dzīvo uz zemes:
7:9 Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un 7:10 sauca [vācu tekstā: sauc] skaņā balsī: "Pestīšana pieder mūsu Dievam [vācu tekstā: Slava mūsu Dievam], kas sēd goda krēslā, un Jēram." 7:11 Visi eņģeļi stāvēja ap goda krēslu, ap vecajiem un dzīvajām būtnēm un metās uz sava vaiga goda krēsla priekšā un lūdza Dievu, sacīdami:
7:12 "Āmen, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!"
7:13 Tad viens no vecajiem [vācu tekstā: sāka un] sacīja man: "Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?" 7:14 Es viņam atbildēju: "Mans Kungs, tu to zini!" Un viņš man sacīja: "Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. 7:15 Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie [vācu tekstā: pār] viņiem. 7:16 Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, 17 jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā [vācu tekstā: kas troņa vidū], tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm."
Vislabākā vēsts ir tā, ka tie, kas uz zemes ir nomiruši, jau atrodas Dieva troņa tuvumā. Šī neskaitāmā daudzuma balstās drēbes norāda uz viņiem doto taisnotību, palmu zari - uz uzvaru. Viņi mazāk nodarbojas ar liecināšanu un ticības cīņu, drīzāk tie bauda Dieva klātbūtni. Tā viņi pielūdz Dievu un apliecina, ka Viņam pienākas septiņas lietas: slavināšana, godība, gudrība, pateicība, gods, vara, spēks. Viņi pielūdz kopā ar eņģeļiem, debesu vecajiem un četrām dzīvajām būtnēm.
Jānis no sākuma nezin, kas ir neskaitāmie cilvēki baltajās drēbēs, un uzzina, ka tie nāk no lielajām bēdām, precīzāk: ka viņi ir no lielajām bēdām nākošie, kas norāda uz ilgstošu procesu un nevis uz vienreizīgu akciju. Jēra - sarkanajās - asinīs viņi ir padarījuši baltas savas drēbes, viņi ir tīri un taisni.
Grieķu valodā tas ir viens un tas pats vārds.
Jānis 1:9 nosauc sevi par dalībnieku bēdās. Tas ir ļoti agri līdz šim 2000 gadus ilgajā Baznīcas vēsturē un liek skaidri saprast, ka bēdas viņa laikā jau pastāvēja un tika piedzīvotas.
Smirnas - vēsturiskā - draudze piedzīvo grūtumus (2:9).
Sievietei Izebelei Tiatiras draudzē tiek pasludināts, ka viņa un tie, kas ar viņu piekopuši netiklību, piedzīvos lielas bēdas. (2:22)
Jēzus māca, ka bēdas ir uzskatāma par normālu parādību Dieva valstībā, taču ka ne katrs tajās pastāvēs. (Mt. 13:21) Šajā sakarībā Viņš arī Jāņa evaņģēlijā saka: Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis. (Jņ. 16:33)
Viņi stiprināja mācekļu dvēseles un pamācīja palikt ticībā un [sacīja], ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. (Ap.d. 14:22)
Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes,
vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ
mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. (Rm.
8:35f)
Esiet pacietīgi bēdās ... (Rm. 12:12)
Lielās bēdas Draudzei nav nekas cits kā pastāvīgi piedzīvoti draudi, vajāšana, bailes visa laikmeta gaitā starp Kristus pirmo un otro atnākšanu. Kamēr pastāv tagadējais laikmets, līdzdalība Dieva valstībā, Ķēniņa valstībā ir saistīta ar bēdu piedzīvošanu šajā pasaulē.
Doma, ka lielās bēdas esot notikums pēdējo laiku beigās, nav pamatojama. Lielās bēdas ir parādība, kas pavada kristieša dzīvi visos laikos un visās vietās.
Dieva tronis, kā izrādās šajā ainā, nozīmē to pašu ko Viņa templis. (15) Tur lielais cilvēku pūlis bauda sadraudzību ar Dievu, kas mājo pār viņiem. Cilvēku eksistence tur tiek aprakstīta no septiņiem aspektiem:
viņi vairs necieš badu,
viņiem vairs neslāpst,
viņi vairs
necieš no saules karstuma,
viņi vairs
necieš no cita karstuma,
Jērs troņa vidū gana viņus (tas, kaut arī attēlots kā Jērs,
vienlaikus ir labais Gans) [sal. Ps. 23]),
Jērs viņus ved pie dzīvības ūdens avotiem,
Dievs nožāvē viņu asaras, Viņš skumju vietā tiem dod prieku.
Uz jautājumu, kurš spēj izturēt Dieva lielo dusmu dienu, ir atbildēts: Jēzus Kristus Draudze visos laikos un visās vietās, vienalga, vai tā pašlaik vēl atrastos uz zemes vai jau pie Jēzus.
Seko septītā zīmoga atvēršana un notiek kaut kas dīvains:
8:1 Kad atvēra septīto zīmogu, tad iestājās klusums debesīs kādu pusstundu.
Kas tas vēl varētu būt vai ir, mēs nezinām.
12. TAGADĒJĀ LAIKMETA PAZĪMES (2) - DABA
Šo laikmetu raksturojošie notikumi, kādi tie tika attēloti, atverot pirmos četrus zīmogus, attiecās uz sabiedriski politisko jomu. Notikumi, kuri tiek pieteikti ar pirmajām četrām bazūņu skaņām, attiecas uz dabas jomu. Kādēļ tas varētu būt tik svarīgi Draudzei.
Tā kā, vispirmām kārtām, pirmās paaudzes kristieši varēja gaidīt, ka pēc tam, kad Jēzus ir kļuvis par valdnieku, vēsturei ar kariem, ciešanām, postu, ekspluatāciju ... tiks darīts gals, tā varēja būt, ka kāds gaidīja, ka Jēzus dziedinās dabu un atjaunos zaudēto paradīzi.
Kā Atklāsmes gaitā vēl ir redzams, Viņš to arī darīs, bet vēl ne tagadējā laikmetā. Vispirmām kārtām, pirmie pieci bazūņu notikumi liek Draudzei skaidri saprast: dabas jomā kļūs nevis labāk, bet sliktāk.
8:2
Un es redzēju septiņus eņģeļus, kas stāvēja [vācu tekstā: stāv] Dieva
priekšā, un viņiem tika dotas septiņas bazūnes. 8:3 Tad nāca cits eņģelis un
nostājās pie altāra, turēdams zelta kvēpināmo trauku; viņam tika dots daudz
kvēpināmā, lai pietiktu visu svēto lūgšanām uz zelta altāra goda krēsla
priekšā. 8:4 Un kvēpināmā dūmi ar visu svēto lūgšanām uzkāpa no eņģeļa rokām
Dieva priekšā. 8:5 Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra
uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeņi un
zemestrīce.
8:6
Un septiņi eņģeļi ar septiņām bazūnēm gatavojās bazūnēt:
Septiņi eņģeļi Dieva troņa zālē saņem septiņas bazūnes. Taču pirms viņi tās lieto, cits eņģelis sajauc ar kvēpināmo svēto lūgšanas, droši vien, attīrīšanas nolūkā, un liek šai smaržai pacelties pie Dieva. Zelta altāris, kvēpināmais altāris, kura līdzinieks svētajā vietā stāvēja pie ieejas vissvētākajā vietā, svētajā vietā ir vienīgais atļautais altāris.
Kas kā kaut
kas patīkams paceļas pie Dieva, izrādās kaut kas šausmīgs, ja tas tiek
nosviests zemē, kā to izdara eņģelis: top redzams un dzirdams pērkons, balsis,
zibeņi un zemestrīce. Tagad eņģeļi pūš savas taures.
Katrs no tagad sekojošajiem bazūņu
pūtieniem izraisa atsevišķus notikumus.
ir paredzētas
uzmanības piesaistīšanai:
Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un [atskanēja] varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. 17 Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. 18 Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. 19 Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā [vācu tekstā: ar skaļu balsi]. (2. Mozus 19:16 ff.)
12.1. IZMAIŅAS VEĢETĀCIJĀ
8:7 un pirmais bazūnēja, un krusa un uguns, asinīm sajaukta, tika mesta uz zemi. Trešā daļa zemes sadega, trešā daļa koku sadega un visa zaļā zāle sadega.
Pirmās četras bazūnēšanas izraisa notikumus, kas liek atcerēties mocības, kas notika pirms israēliešu iziešanas no Ēģiptes. Pirmā bazūne attiecas uz septītajām mocībām (2. Mozus 9:13ff), kad krusa iznīcināja lielu daļu ražas. Šeit gan krusa ir ugunīga un izskatās tā, it kā būtu sajaukta ar asinīm. Runa varētu būt par vulkāniskiem izvirdumiem, kuri šeit tiek pieteikti.
Nav tā, ka līdz šim nebūtu bijis vulkānu izvirdumu; drīzāk vēsts ir sekojoša: arī šīs šausmīgās dabas katastrofas netiks paņemtas no zemes, bet gan notiks atkal un atkal. Tiešām 24.8.79. notiek Vezuva izvirdums, kurā tiek apraktas divas pilsētas, Herkulaneuma un Pompeja. Tā laika kristieši tātad būs varējuši uztvert pirmo pierādījumu tam, ka dabas jomā turpina darboties graujošie spēki.
Tas, ka destruktīvie notikumi skar trešdaļu zemes, ir jāsaprot simboliski: postījumi skar ievērojamu daļu dabas; lielākā daļa paliek neskarta. Krusas, uguns un asiņu iedarbība tiek aprakstīta kā sadedzināšana.
Vēsts ir sekojoša: Ir sagaidāmas dabas katastrofas zemes, veģetācijas sfērā. Dievs tās nenovērsīs.
12.2. DZĪVĪBAS IZMAIŅAS JŪRĀ
8:8 Un otrais eņģelis bazūnēja, un kā liels kalns, degošs ugunīs, tika gāzts jūrā; trešā daļa jūras tapa par asinīm, 8:9 un trešā daļa jūras radījumu, kam bija dzīvība, nomira, un trešā daļa kuģu tika izpostīta.
Otrajai
bazūnei sekojošais pieteikums ir saistīts ar pirmajām no Ēģiptes mocībām (2.
Mozus 7:20ff), kad ūdens kļūst par asinīm. Šeit gan tas skar nevis saldūdeni,
bet gan daļu jūras.
Vēsts šeit skan sekojoši: Atkal un atkal notiks katastrofas šajā sfērā, jūra tiks daļēji piesārņota un tiks iznīcināta daļa dzīvības, kas atrodas tajā. Taču tiks piesārņota nevis visa jūra, bet gan ikreiz tikai neliela tās daļa.
12.3. SALDŪDENS IZMAIŅAS
8:10 Un trešais eņģelis bazūnēja, un no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu [vācu tekstā: uz trešo daļu upju un uz ūdens avotiem]. 8:11 Zvaigznes vārds saucās Apsints [vācu tekstā: Vērmele], un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti [vācu tekstā: padarīti rūgti].
Zvaigzne šeit simbolizē vērmeli, rūgtu augu.
12 Tas Kungs ir sacījis: "Tādēļ ka tie atmeta Manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja Manu balsi un nedzīvoja pēc tās, 13 bet turējās pie savas nepakļāvīgās sirds un kalpoja baaliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem, 14 tādēļ, saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu [vācu tekstā: ūdeni]. (Jer. 9:12ff.)
14 Bet Jeruzālemes praviešos Es ieraudzīju tiešām ko šausmīgu: laulības pārkāpšanu un dzīvi vienos melos, un tie [vēl] pabalsta ļaundarus viņu rīcībā, lai neviens neatgriežas no sava ļaunuma. Tie visi Man ir kā Sodoma un tās iedzīvotāji kā Gomoras ļaudis!" 15 Tādēļ Tas Kungs Cebaots saka par šiem praviešiem: "Es tos paēdināšu ar vērmelēm un dzirdināšu ar indīgu dzērienu [vācu tekstā: ūdeni], jo no Jeruzālemes praviešiem izlaidība un nelietība ir izplatījusies pa visu zemi!" (Jer. 23:14f.)
No konteksta kļūst skaidrs, kas ar to ir domāts: Saldūdens kļūst nelietojams indīgo vielu dēļ, kas tajā atrodas, tie var būt slimību izraisītāji, piesārņojums vai tiešām indes. Tiem, kuri tomēr to lieto, draud nāve. Arī šīs bazūnes gadījumā var saskatīt saistību ar pirmajām Ēģiptes mocībām.
12.4. IZMAIŅAS PIE DEBESS ĶEMEŅIEM
8:12 Un ceturtais eņģelis bazūnēja, un trešā daļa saules un trešā daļa mēness un trešā daļa zvaigžņu aptumšojās [vācu tekstā: tika sistas]; to trešā daļa tapa tumša, un dienas trešā daļa nespīdēja un nakts tāpat.
Ir maz ticams, ka šeit ir runa par notikumiem, kas tieši skar sauli, mēnesi un zvaigznes. Taču tie tiek uztverti tā, it kā tie notiktu pie debess ķermeņiem. Ceturto reizi ir iespējams saskatīt saistību ar Ēģiptes mocībām (2. Mozus 10:21ff), kad pār zemi vairākas dienas valda tumsa.
Ceturtās bazūnes vēsts ir sekojoša: Dabā - arī turpmāk - viss nenotiks mierīgi; notiks katastrofas, kas skars gan veģetāciju, gan jūras, gan upes un avotus, kā arī gaisa telpu. Laiks, kad dabā atjaunosies Paradīzei līdzīgs stāvoklis, vēl nav pienācis.
13. TAGADĒJĀ LAIKMETA PAZĪMES (3) - GARĪGĀ JOMA
8:13 Pēc tam es redzēju un dzirdēju ērgli laižamies pa debess vidu un saucam skaņā balsī: "Vai, vai, vai zemes iedzīvotājiem trīs citu eņģeļu bazūņu skaņu dēļ, kas vēl bazūnēs."
Kas attiecas uz pirmajiem četriem bazūnēšanas notikumiem, tad tie ir destruktīvi un šausmīgi. Kas tiek pieteikts līdz ar trim pēdējam bazūnēm, ir nesalīdzināmi briesmīgāks.
Tomēr Draudze saņem mierinājumu. Trīs pēdējo bazūņu trīs "vai!" skar vienīgi tos, kas dzīvo uz zemes, nevis tos, kas dzīvo debesīs. Tas ir kas jauns. Pirmo četru zīmogu, tāpat kā pirmo četru bazūņu notikumi attiecas uz visiem cilvēkiem; vismaz nav atrodamas nekādas norādes uz to, ka ticīgie tiktu izslēgti no sabiedriski politiskajām un dabiskajām katastrofām. Taču viņi tiek pasargāti no personiskiem dēmonu uzbrukumiem.
Uz Draudzes gaidām, ka līdz ar Jēzus nākšanu pie varas ļaunais tiks izslēgts un iestāsies miers politikas un sabiedrības, kā arī dabas sfērā, Dievs, kā tika izklāstīts, atbild ar "nē": tagadējā laikmetā vēl nē!
Vēl kādas gaidas attiecas uz garīgo sfēru: Jēzus caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir uzvarējis sātanu un viņa organizāciju. Vai ļaunuma spēki šajā laikmetā būs saistīti? Atbildēsim jau iepriekš: Arī tas nenotiks, sātaniskajiem spēkiem tiks pat atļauts cīnīties ar lielāku spēku. Taču vienam ierobežojumam tie būs pakļauti: tie nespēs piekļūt cilvēkiem, kas pieder Jēzum Kristum. Šeit tas ir citādi nekā sabiedrībā un dabā, kur ticīgajiem arī nākas piedzīvot ciešanas. Garīgajā jomā viņi bauda Jēzus Kristus valstības aizsardzību.
13.1. DĒMONU UZBRUKUMS
9:1 Un bazūnēja piektais eņģelis, un es redzēju zvaigzni krītam no debesīm uz zemi. Tai tika dota bezdibeņa akas atslēga, 9:2 tā atvēra bezdibeņa aku, un no akas pacēlās dūmi kā liela cepļa dūmi, aptumšojās saule un gaiss no akas dūmiem. 9:3 No dūmiem nāca siseņi uz zemi, un tiem tika dota vara līdzīga zemes skorpionu varai. 9:4 Un tika sacīts viņiem nemaitāt zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga. 9:5 Tiem tika dots, ne viņus nokaut, bet mocīt piecus mēnešus ilgi, un viņu mokas līdzīgas mokām, kad skorpions sadzēlis cilvēku. 9:6 Tad tanīs dienās cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs, viņi gribēs mirt, bet nāve bēgs no viņiem. 9:7 Siseņi līdzīgi zirgiem, kas jūgti karam; uz to galvām ir kā vainagi, zeltam līdzīgi, un to sejas kā cilvēku sejas. 9:8 Tiem mati kā sieviešu mati un zobi kā lauvas zobi. 9:9 To bruņas līdzīgas dzelzs bruņām un to spārnu švīkstoņa kā ratu troksnis, kad daudz zirgu skrien cīņā. 9:10 Astes tiem līdzīgas skorpioniem, tiem arī ir dzeloņi, to astēs ir to spēks cilvēkus mocīt piecus mēnešus ilgi. 9:11 Pār tiem ir ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, kam vārds ebreju valodā Abadons, bet grieķu valodā Apollions.
Zvaigzne nokrīt no debesīm, taču tā ir persona, eņģelis. Tas atslēdz bezdibeni: paceļas dūmi un aptumšo atmosfēru; taču galvenais notikums ir siseņi, kas nāk no bezdibeņa un nonāk uz zemes.
Siseņi ir dēmoniskas būtnes, kas kā savam pavēlniekam paklausa sātaniskās pasaules ķēniņam. Tiem tiek dota vara tieši uzbrukt cilvēkiem un nodarīt tiem neizturamas sāpes.
Siseņu bari, kas parādās iznīcinošā daudzumā, ir daļa no Ēģiptes mocībām (2. Mozus 10:12-15).
Tie noēd to, kas ir nepieciešams dzīvošanai (sal. arī Ps. 78:46).
Joēla 1:3 f. un 2:1 ff. siseņu baru uzbrukumi simboliski attēlo pilnīgo iznīcināšanu Tā Kunga dienā, kad ienaidnieka karapulki iebrūk zemē. Joēla laikā tas notiek, kad babilonieši ieņem Jūdas zemi, Atklāsmē siseņi simbolizē dēmoniskos spēkus, kuriem Dievs atļauj nākt pār šo zemi.
Simboliskā valodā tiek raksturota to būtība:
tie ir kā zirgi, kas bruņoti kaujai,
tiem ir zelta
uzvaras vainagi,
tiem ir
cilvēku sejas,
mati kā
sievietēm un
zobi kā
lauvām,
to bruņas ir
kā no dzelzs,
ar saviem
spārniem tie rada skaņas, kas līdzīgas kaujas ratu radītajam troksnim,
tiem ir astes
un dzeloņi kā skorpioniem,
sāpes, kuras
tie nodara, ir neizturamas kā tās, kas rodas, iedzeļot skorpionam.
Mocīti tiek ne visi cilvēki, bet gan vienīgi tie, kam nav uz pieres Dieva zīmoga. Jēzus Kristus saimei piederošie ticīgie ir izslēgti no šīm mocībām un tiek no tām pasargāti.
Skorpionu radītās mokas nekalpo šo cilvēku iznīcināšanai, bet gan drīzāk to mērķis ir pamudināt viņus atgriezties. To iedarbības laiks ir attiecīgi ierobežots. Tas simboliski tiek izteikts ar pieciem mēnešiem, kas ir siseņa dzīves ilgums.
Cilvēku reakcija gan nav atgriešanās, drīzāk viņus pārņem alkas pēc nāves, taču viņi nespēj nomirt.
13.2. DĒMONU ARMIJA
9:12 Pirmais "vai" pārgājis, raugi, pēc tam nāk vēl divi "vai".
9:13 Un sestais eņģelis bazūnēja, un es dzirdēju balsi no zelta altāra četriem stūriem Dieva priekšā 9:14 sakām sestajam eņģelim, kam bija bazūne: "Atraisi četrus eņģeļus, kas saistīti pie lielās upes Eifratas." 9:15 Tad atsvabināja četrus eņģeļus, kas bija gatavi noliktā stundā, dienā, mēnesī, gadā nokaut trešo daļu cilvēku. 9:16 Jātnieku pulka skaits bija divreiz miriādu miriādes [vācu tekstā: divreiz desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši]. Es dzirdēju viņu skaitu. 9:17 Un tā es skatā redzēju zirgus un tos, kas uz tiem sēdēja, kam bija ugunīgas, tumši zilas un sēra dzeltenas bruņas, un zirgu galvas kā lauvu galvas, un no to mutēm nāca uguns, dūmi un sērs. 9:18 Ar šīm trim mocībām tika nokauta trešā daļa cilvēku, ar uguni, ar dūmiem un ar sēru, kas nāca no to mutēm. 9:19 Jo zirgu spēks ir to mutēs un to astēs, jo to astēm, līdzīgi čūskām, ir galvas, ar kurām tie nes postu. 9:20 Visi citi cilvēki, ko nenokāva šais mocībās, tomēr neatgriezās no savu roku darbiem, bet pielūdza ļaunos garus un zelta, sudraba, vara, akmens un koka elku tēlus, kas nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne staigāt. 9:21 Un viņi neatgriezās ne no savām slepkavībām, ne no savām burvestībām, ne no savas netiklības, ne no savām zādzībām.
7. nodaļas sākumā četri eņģeļi, kas stāv uz četriem zemes galiem, tika aizturēti, lai tie nedarītu savu postošo darbu. Tagad četri eņģeļi, kas saistīti pie lielās upes Eifratas un sagatavoti gaida, kad varēs veikt savu postošo darbu, tiek palaisti vaļā.
Ņemot vērā formulējumu 7:1ff., mēs uzzinām, kas ir domāts ar Eifratu: Četri eņģeļi ar savām armijām stāv ne jau tiešām pie Eifratas, drīzāk tie nāk no visām malām un tagad drīkst pārkāpt robežu un ielauzties. Eifrata simbolizē vecās derības apsolītās zemes austrumu robežu, kā Dievs bija apsolījis Ābrahāmam. Arī Romas valstij tā bija austrumu robeža. Šī formulējuma nozīme ir sekojoša: Viss ļaunais tiek palaists vaļā robežu pārkāpšanai.
Sestās bazūnes katastrofas saturs ir visu pasauli aptverošs karš. Tas gan neatbilst tiem kariem, kādi ir tikuši pieteikti, atverot pirmo un otro zīmogu. Šeit ir runa par dēmonisku armiju un līdz ar to par dēmonu uzbrukumiem. Šī konflikta norises vieta arī nav kāda noteikta teritorija uz zemes, drīzāk šis konflikts risinās visur.
Tas ir garīgs karš. Liela daļa cilvēku - bet vēl joprojām mazākums -, kas krīt tam par upuri, mirst garīgi: viņi pazaudē savu sadraudzību ar Dievu vai tiek kavēti stāties attiecībās ar Dievu.
Uzbrucēju skaits ir milzīgs: 200 000 000 jātnieku uz 200 000 000 zirgiem. Tas norāda uz to, ka šis karš notiek ne tikai ar lieliem spēkiem, bet arī visur. Jau šis skaitlis liek burtisko izpratni uzskatīt par neloģisku: No kurienes lai rastos 200 miljoni zirgu? Un kāpēc lai augsti tehnizētā karā vispār tiktu izmantoti zirgi? Turklāt vēl zirgu apraksts parāda, ka vispār nav domāti dabiski zirgi:
tiem ir lauvu galvas,
no to purniem nāk uguns, dūmi un sērs,
to astes ir kā čūskas ar galvām, kas arī nodara ļaunumu.
Tie ir simboli, kas apraksta šausmas un graujošo spēku. Uguns, dūmi un sērs simbolizē nelaimes, kas noved pie cilvēces lielas daļas bojāejas.
Arī šīs mocības varētu pamudināt atgriezties. Tomēr tas nenotiek; cilvēku nevēlēšanās nožēlot grēkus turpina pastāvēt un parādās sekojošā veidā:
ko viņi dara, viņu roku darbi, tas ir ļauns,
viņi pielūdz dēmonus,
viņi pielūdz elku tēlus no zelta, sudraba, vara, akmens un
koka, tātad, savu roku darinājumus,
viņi slepkavo,
viņi nodarbojas ar burvestībām,
viņi
nodarbojas ar netiklību,
viņi zog.
Smagi laiki un
mocības, kam Dievs liek nākt pār cilvēkiem, nebūt ne vienmēr panāk, ka cilvēki
atgriežas pie Dieva, jo īpaši tad nē, ja sākumā ir notikusi izteikta pretošanās
tām.
Faraons, kurš
liedza Israēla tautai atstāt Ēģipti, pats nocietināja savu sirdi saistībā ar pirmajām piecām mocībām:
Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu. (2. Mozus 8:28)
Saistībā ar sestajām mocībām ir teikts:
Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi ... (2. Mozus 9:12)
Kā pēc sestā
zīmoga bija divi iespraudumi, pirms tika atvērts septītais zīmogs, tā arī pēc
sestās bazūnes septītās pūšana tiek atlikta un tiek izdarīti divi iespraudumi.
Tematika gan šeit, gan tur ir tā pati: Draudze.
10:1 Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. 10:2 Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi, 10:3 un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un, kad viņš sauca, tad septiņi pērkoni savām balsīm runāja. 10:4 Un, kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: "Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši un neuzraksti to."
Jānis kaut ko dzird un redz. Ko viņš dzird, septiņu pērkonu balsi, viņš nedrīkst pierakstīt, taču mazo atvērto grāmatu viņam nākas īpaši intensīvi uzņemt sevī (10:8). Kādas ir attiecības starp septiņu pērkonu un mazās grāmatas vēstījumu, netiek darīts zināms. Tādējādi mēs nezinām, vai tie ir identiski vēstījumi vai nē. Katrā ziņā varētu domāt, ka tā tas ir. Grāmatas saturs ir tik svarīgs, ka pierakstīšana kā uzņemšana sevī nav pietiekoši intensīva.
10:5 Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesīm 10:6 un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes, un jūru un visu, kas jūrā:
10:7 laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir [vācu tekstā: būs] piepildīts Dieva noslēpums, kā Viņš to [vācu tekstā: kā labo vēsti] ir pasludinājis Saviem kalpiem praviešiem.
Viņa zvēresta saturs ir, ka nākošais lielais notikums, kas stāv priekšā, ir septītās bazūnes pūšana, un septītā bazūne ievada beigas. Tā tiek nosaukta par Dieva noslēpuma piepildīšanos.
Līdz tam gan vēl, acīm redzot, kaut kam ir jānotiek.
10:8 Un balss, ko es dzirdēju no debesīm, runāja atkal uz mani, sacīdama: "Ej, ņem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes." 10:9 Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: "Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mutē." 10:10 Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta. 10:11 Un [vācu tekstā: Un viņi] uz mani saka: "Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem."
Jānis paklausa, paņem atvērto rakstu tīstokli no eņģeļa rokas un apēd to. Tas nozīmē, ka viņš lasot to uzņem sevī, padara rakstu tīstokļa saturu par daļu no sevis.
Tam, ka Jānis uzņem sevī rakstu tīstokļa saturu, ir sekas: Jānim atkal ir jāpravieto, un, proti, par tautām, ciltīm, valodām, daudziem ķēniņiem, tātad par cilvēkiem un viņu iekārtām. Tātad vēl ir laiks, kurā kaut kam jātiek sludinātam.
ir metafora, kas apzīmē rakstīta vēstījuma uzņemšanu sevī klausoties vai lasot. Šis izteikums norāda uz to, kam jānotiek ar dzirdēto vai lasīto vārdu: Tam jātiek tā pārstrādātam, ka tas kļūst par uzņemošā daļu, tāpat kā tas notiek ar barību.
Aicinot Ecēhiēlu, Dievs viņam saka:
"...Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku.
Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es
tev dodu." (Ec. 2:8) Ecēhiēlam apēšanai tiek pasniegts rakstu tīstoklis, un
vēlreiz viņš tiek mudināts: "Cilvēka
bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla
namam." (Ec. 2:8-3:2)
Jeremija saka:
Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda ... (Jer. 15:16)
14.1. DRAUDZES PASARGĀŠANA
11:1 Man tika dota niedre, līdzīga mērkokam, un man sacīja: celies un mērī Dieva templi, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā. 11:2 Bet atstāj Dieva tempļa ārējo pagalmu ārpusē un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem [vācu tekstā: tautām], un tie mīdīs svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus.
Pirms grēkā krišanas nebija upurēšanas vietu vai kādas citādas sastapšanās vietas, kurās cilvēkiem nāktos meklēt sadraudzību ar Dievu. Dievs nāca pie cilvēkiem viņu dzīves telpā un runāja ar tiem. Viņš principā visur bija kopā ar tiem, ne tikai noteiktās vietās. - Grēkā krišana šo situāciju izmainīja.
Līdz ar izdzīšanu no paradīzes beidzas personiskās attiecības starp Dievu un cilvēkiem kā normāls stāvoklis. Kains un Ābels ir pirmie, par kuriem mēs uzzinām, ka viņi - savu grēku dēļ - upurēja Dievam.
Pēc Seta piedzimšanas sāka piesaukt Dieva Vārdu (1. Mozus 4:26).
Noa pēc iziešanas no šķirsta uzceļ pirmo altāri, par kuru ir kādas ziņas.
Pēc derības noslēgšanas pie Sinaja kalna Dievs saka Mozum:
Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, ka Es varētu mājot viņu vidū. 9 Visu pēc tā parauga, ko Es tev rādīšu, gan telti, gan visus tās rīkus, tā jums būs taisīt. (2. Mozus 25:8 ff.)
Dievs parāda Mozum debesu paraugu un pavēl izgatavot transportējamu dzīvošanas un sastapšanās vietu un to ņemt līdzi ceļojumā: saiešanas telti. Saiešanas telts struktūra atbilst vēlākā Jeruzalemes tempļa struktūrai, kura celtniecību sagatavo Dāvids un veic Sālamans. Precīzs tempļa plāns viņam (= Dāvidam; 1. Laiku 28:12) bija prātā [vācu tekstā: garā]. "Tas viss ir rakstos, no Tā Kunga rokas; Viņš man deva saprast visus darbus pēc šiem paraugiem." (1. Laiku 28:19)
Pašam templim - bez priekšpagalmiem, kuros notika asiņainā upurēšana - bija trīs daļas: priekštelpa, svētnīca, vissvētākā vieta (iekšējā svētnīca).
Svētnīca atradās sekojošie priekšmeti:
desmit zelta lukturi katrs ar septiņiem gaismekļiem,
desmit galdi ar skatāmajām maizēm,
zelta altāris, uz kura tika
nesti vienīgi kvēpināmie upuri.
Svētnīca bija pieejama vienīgi priesteriem, vissvētākā vieta - vienīgi augstajam priesterim, un arī tad tikai reizi gadā.
Babiloniešu uzbrukuma laikā (586. pr. Kr.) templis tiek
sagrauts.
Kad pēc
atgriešanās no Bābeles trimdas Zerubābels to atjauno un uzceļ vēl lielāku
(Ezras 1 ff.), 2. templis vairs nav Dieva godības vieta: vissvētākā vieta ir
tukša, derības šķirsts ir pazudis.
Pēc tam, kad Antiohs Epifāns (175. - 164. pr. Kr.) templi apgāna, Makabeji to iesvēta no jauna.
Nejūds Hērods Lielais (40. - 4. pr. Kr.), kurš
grib iemantot jūdu labvēlību, liek templi, 3.
templi, pārbūvēt un atjaunot lielā greznumā. Celtniecības darbi turpinās
pēc Hēroda nāves un arī Jēzus publiskās darbības laikā nav vēl pabeigti. Par šo
templi Jēzus pravieto:
Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts. (Mt. 24:2)
70. gadā pēc Kristus Jeruzalemi noposta romiešu karaspēks valdnieka dēla un vēlākā Romas valdnieka Tita vadībā; templis tiek sagrauts.
Pēc Sālamana
celtā tempļa sagraušanas 573. gadā pr. Kr. Ecēhiēls redzēja vīzija par jaunu,
tā Kunga godības piepildītu templi. Tur aprakstītais templis nav nedz
Zerubābela, nedz Hēroda templis. Atšķirīgi ir ne tikai izmēri, bet arī tas, ka tur
neatklājas Dieva godība. Kāds templis tad tas ir?
Atbilde ir
tikpat vienkārša kā loģiska: Runa ir par tempļa simbolos ietērptu vīziju par
jaunās derības Draudzi.
Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams [vācu tekstā: templis] un ka Dieva Gars jūsos mājo? 17 Ja kas Dieva namu [vācu tekstā: templi] samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams [vācu tekstā: templis] ir svēts, tas jūs esat. (1. Kor. 3:16 f.)
... jūs esat [vācu tekstā: mēs esam] dzīvā Dieva nams [vācu tekstā: templis] , kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. (2. Kor. 6:16)
18 Jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā. 19 Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, 20 nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. 21 Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. 22 Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Ef. 2:18 ff.)
44 Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā Tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga. 45 To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu arī ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām; 46 tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt mājokli Jēkaba Dievam. 47 Salamans uzcēla Viņam namu. 48 Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: 49 debesis ir Mans goda krēsls [vācu tekstā: tronis] un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka Tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta? 50 Vai Mana roka nav to visu darinājusi? - (Ap.d. 7:44 ff.)
Dieva templis, satikšanās vieta ar Viņu, vieta, kur Viņš atklāj savu godību, ir nevis vairs cilvēku darināta ēka, bet gan no cilvēkiem sastāvošā Draudze. Līdz ar to ir atjaunots tas stāvoklis, kas pastāvēja pirms grēkā krišanas: Dievs dzīvo kopā ar cilvēkiem, un vairs nav nepieciešams templis. Tāda ir Dieva sākotnējā ideja. Saiešanas telts un Sālamana templis, lai cik skaisti un krāšņi tie nebūtu bijuši, bija vienīgi pagaidu risinājums Vecās Derības tautai, pagaidu risinājums grēka dēļ, kas Dievu kavēja dzīvot tieši kopā ar cilvēkiem - un cilvēkos.
Doma par tempļa atjaunošanu Israēlas valstī nav jaunās derības doma un kristieši to nevar atbalstīt.
Līdz pašai mūžībai vairs nebūs neviena Dieva gribēta materiāla tempļa, kurā dzīvo Dievs.
Jaunās derības laikā templis ir nevis vairs kaut kāda veida materiāla sastapšanās vieta, ēka, bet gan pati Jēzus Kristus Draudze. Tai ir jāmācās nevis vairs kādu ēku, bet gan pašai sevi uztvert kā Dieva templi. Jaunā derība ir Dieva attiecību kopība ar savu tautu.
Tekstā ir
teikts, ka Jānim jāpravieto; bet viņš pravieto nevis, kā varētu sagaidīt, par septītās
bazūnes notikumiem, par tautām, ciltīm, valodām un zemes ķēniņiem, bet gan par
Dieva templi. Un te nu viņš saņem uzdevumu izmērīt Dieva templi.
5 Un, kad es atkal pacēlu savas acis uz augšu un skatījos, tad redzi, kāds vīrs turēja mērījamo auklu savā rokā. 6 Kad es viņam jautāju: kurp tu ej? - viņš savukārt atbildēja man: lai uzmērītu Jeruzālemi un redzētu, cik garai un platai tai jābūt [vācu tekstā: cik liels ir tās platums un cik liels ir tās garums]. 7 Un raugi, eņģelis, kas ar mani runāja, izgāja ārā, un kāds cits eņģelis gāja viņam pretī 8 un sacīja viņam: steidzies un saki šim jauneklim: Jeruzālemi apdzīvos bez kādiem mūriem liels daudzums ļaužu un lopu, kas atradīsies tajā. 9 Un Es pats būšu, saka Tas Kungs, tai visapkārt par ugunīgu mūri, un Es parādīšos tās vidū lielā Savā godībā. (Cah. 2:5 ff.)
(skat. arī simbolisko JD tempļa mērīšanu Ec. 40:3-42:20)
Mērīšana ir simbolisks akts, kurā tiek precīzi noteikts, kas ir jāsaglabā. Priekšpagalms, šeit saukts arī par Jeruzalemes pilsētu, atšķirībā no tempļa, proti svētnīcas un vissvētākās vietas, nav jāmēra, jo to tautas sagraus.
Kas ir noticis ar vecās derības materiālo templi, sagraušana, tas nenotiks jaunās derības templim, Draudzei; tā tiks pasargāta. Pasargāts tiks arī altāris. Tas ir pielūgsmes kvēpināmais altāris. (skat. 5:8) Pielūdzēji ir pasargātie svētie.
Ja 7. nodaļa vēsta, ka Draudze var pastāvēt, tad šeit vēstījums ir: Dievs pats pasargā Draudzi.
Pagalms ārpus tempļa netiek mērīts un līdz ar to arī pasargāts; tautas to mīdīs 42 mēnešus ilgi, līdz ar svēto pilsētu. Šeit ir jāaplūko īpatnējās laika norādes.
42 mēneši, 3½ gadi, 1260 dienas
Visas šīs laika norādes, ņemot vērā seno gadu ar 360 dienām, atbilst vienādam laika periodam.
|
3½ laiki
(=gadi) |
42 mēneši |
1260 dienas |
|
sieva (= JD
Draudze) tiek barota tuksnesī (12:14) |
tautas mīda
svēto pilsētu (11: 2) |
abi
liecinieki (= Draudze) pravieto (11:3) |
|
|
zvērs no
jūras zaimo un karo pret Draudzi (13:5) |
sieva (= JD
Draudze) tiek barota tuksnesī (12:6) |
3½ gadi ir
puse no 7 gadiem. Ja skaitlis 7 ir uzskatāms par kvalitatīvas pilnības skaitli,
tad abas puses simbolizē divas daļas, kas kopā veido pilnību. Draudze, kuras
locekļi nāk no laika pirms Jēzus pirmās atnākšanas, jo īpaši no vecās derības,
un Jēzus jaunās derības Draudzes locekļiem, var tikt uzskatītas par abām kopā
saderīgajām daļām. Tā savu izskaidrojumu atrod laika norāde 12:14.
Senatnē kara ilgums tika izteikts mēnešos. Tas padara saprotamu laika norādi 42 mēneši, kas mazliet citādi izsaka 3½ gadus. Notikumiem, kuri laika ziņā ir jāapraksta šādā veidā, piemīt kara vai karam līdzīgs raksturs.
Tas, ka abi liecinieki 1260 dienas sludina evaņģēliju, pravieto (11:3), ir darbība, kas notiek dienu no dienas no jauna un atbilstoši kopumā var tikt izteikta kā dienu summa. Tas attiecas arī uz pārtikas uzņemšanu (12:6). Kad Dievs apgādāja israēliešus tuksnesī, Viņš tiem parasti vienmēr deva to, kas viņiem bija nepieciešams vienai dienai.
Notikumiem, kam ir pievienotas šīs laika norādes, ir kopīga viena iezīme: tie simboliski izsaka laiku starp Jēzus atgriešanos debesīs un Viņa otro nākšanu. Attiecībā uz tagadējo laika periodu, tagadējo laikmetu, tiek teikts, ka šie notikumi norisinās paralēli.
14.2. PRAVIETISKĀ DRAUDZE
11:3 Un Es likšu Saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. 11:4 Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kunga priekšā. 11:5 Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus: ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā [vācu tekstā: arī] būs jāiet bojā. 11:6 Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu pravietošanas laiku; tiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst par asinīm un šaust zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs [vācu tekstā: grib].
Draudzei, kurai ir apsolīta aizsardzība un pasargāšana, ir uzdevums. Tas tiek raksturots, atsaucoties uz kādu vietu pravieša Caharijas grāmatā.
1 Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās ... 2 un jautāja man: ko tu redzi? Es atbildēju: es redzu tur lukturi no tīra zelta ar virsū uzliktu eļļas trauciņu. Lukturim ir septiņi eļļas lukturīši, un tiem kopā ir septiņas ar trauciņu saistītas eļļas caurulītes 3 un divi eļļas koki līdzās - viens pa labi, otrs pa kreisi no luktura [vācu tekstā: no eļļas trauciņa]. 4 Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: mans kungs, kāda tam visam nozīme? ... 6 Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. ... 10 ... tie septiņi - Tā Kunga acis, kas raugās uz visu pasauli. 11 Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no luktura? 12 Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulītēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa? 13 Tad viņš man atbildēja: vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme? Es savukārt atbildēju: nē, mans kungs! 14 Tad viņš man sacīja: tie ir tie abi svaidītie, kas kalpo visas pasaules Kungam [vācu tekstā: kas stāv visas zemes Kunga priekšā]. (Cah. 4:1-14)
Lai saprastu šo vietu no Caharijas grāmatas, ir jānoskaidro, kas ir šie abi svaidītie.
Par svaidītajiem (= Mesija = Kristus) tiek saukti:
Israēla ķēniņi
(1. Sam. 2:10; 12:3 u.c.)
Jēzus Kristus (Jes. 61:1;
Ap.d. 4:26f; 10:36)
Abos gadījumos svaidījums ir arī definēts, un, proti, kā Svētā Gara izliešana (attiecībā uz Saulu 1. Sam. 10:1.6.9; attiecībā uz Jēzu skat. iepriekš) dotā uzdevuma izpildei.
Jēzus Draudzes locekļi, mācekļi, tiek pirmo reizi publiski nosaukti par kristiešiem (=svaidītie) Antiohijā (Ap.d. 11:26; skat. arī 1. Jņ. 2:20 un 27; 2. Kor. 1:21).
Kaut arī netiek stāstīts par pašu svaidīšanas notikumu un šī svaidīšana nepieder pie kaut kāda specifiska amata, par svaidītajiem tiek saukti:
Ābrahāms,
Īzaks, Jēkabs un viņa dēli (Ps. 105:6-15)
persiešu
ķēniņš Kīrs (Jes. 45:1).
Vēl svaidīti tika
augstie
priesteri (2. Mozus 28:41; 30:30; 3. Mozus 8:12.30)
pravieši (1.
Ķēn. 19:15 f)
Vēsturiskajā situācijā, uz kuru attiecas vieta Caharijas grāmatā, abi svaidītie varētu būt atsevišķas personas, augstais priesteris Jozua un pilsētvaldis Zerubabels. Attiecībā uz Atklāsmi šādas spekulācijas aizved neceļos. Divu individuālu personību darbība viņu uzstāšanos padarītu vienīgi par visai neilgu mediju izrādi un neļautu izvērsties vēstij, kas ir aktuāla visiem laikiem un visām vietām.
Taču ir noderīgi vadīties no kāda fundamentāla Jaunās Derības Dieva vārda izteikuma: būtībā ir tikai viens Dieva svaidītais, un tas ir Jēzus Kristus. Kristus kā viens svaidītais ietver sevī arī Draudzi: Jēzus Kristus un Draudze tiek saprasti kā viena persona.
Jēzus Kristus un Draudzes vienotība
... viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki. (1. Kor. 10:17)
... kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. 13 Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. 14 Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. (1. Kor. 12:12ff)
Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. (Gal. 3:27f)
Un visu Viņš (= Dievs) ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, 23 kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Ef. 1:22f)
Viņā [vācu tekstā: no Viņa (= Kristus)] visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. (Ef. 4:16)
Svaidītā tituls kā specifisks ķēniņa apzīmētājs liek domāt sekojošo: Kristus Jēzus ir Ķēniņš jaunās derības laikā; un tie, kas pieder Viņam, arī ir svaidītais, kā viņi, saistīti ar Jēzu Kristu, ir arī tas viens Kristus.
Uz Vecās Derības laiku attiecas principā tas pats. Dieva plāns ar israēliešiem, kas tika atbrīvoti no Ēģiptes, bija, lai Viņam būtu tauta, kuras Valdniekam nepārprotami vajadzēja būt Viņam un kuras valstiskajai formai vajadzēja būt teokrātijai. Ar israēliešu prasību, lai viņiem tāpat kā citām tautām būtu ķēniņš (1. Sam. 8:1ff), viņi atmeta Dievu kā savu Ķēniņu (1. Sam. 8:7). Tomēr Dievs svaida pirmo ķēniņu, Saulu, un vēl dažus, arī Dāvidu. Taču Dāvids sauc Svaidīto par savu kungu. Tas pravietiski norāda uz Jēzu. Ar to viņš pakļaujas Viņam un izsaka to, ka, valdot Dāvidam, Dievs turpina būt tautas Ķēniņš.
Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: 42 "Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?" Tie Viņam saka: "Dāvida." 43 Viņš tiem sacīja: "Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: 44 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. - 45 Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?" 46 Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja [vācu tekstā: neuzdrošinājās] vairs Viņam ko jautāt. (Mt. 22:41ff)
Abi liecinieki simbolizē Draudzi, kas pieder pie vienīgā vecās un jaunās derības Ķēniņa saimes. Skaitlis divi līdz ar to varētu izteikt abas derības tautas daļas. Taču, vadoties no Atklāsmes konteksta, šis pieņēmums nav nepieciešams, drīzāk pietiek ar to, ka abi liecinieki tiek uzskatīti par Draudzi, kas apliecina un pasludina evaņģēliju.
Divi ir liecības
skaitlis.
Pēc divu vai triju aculiecinieku vārdiem tam būs tapt nonāvētam, kam jāmirst, bet viņu nedrīkst nonāvēt pēc viena liecinieka vārdiem. (5. Mozus 17:6)
... jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza. (Jņ. 8:17)
Katra lieta pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes. (2. Kor. 13:1)
Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem ... (Mk. 6:7)
Tādējādi šie abi liecinieki nav indivīdi. Tie simbolizē Draudzi pasaulē, kas apliecina Dieva valstību Jēzū Kristū un aicina atgriezties. Tādēļ tiek norādīts, ka tā ir tērpusies maisā, kas ir uz atgriešanos aicinošu praviešu apģērbs. Tie pravieto 1260 dienas, kas simboliski izsaka visu jaunās derības Draudzes laiku uz zemes.
Liecība notiek ar spēku. Tādējādi viņu darbība atgādina Eliju un Mozu. Mozus ir vecās derības tautas dibinātājs, pirmais vadītājs un likumdevējs, Elija pārstāv Ahaba un Izebeles darbības rezultātā par bezdievīgu kļuvušas tautas atjaunošanu.
Kaut arī tas netiek skaidri pateikts, aktīvais spēks ir Jēzus Draudzei dotais Svētais Gars. Nav brīnums, ka Jēzus, pirms savas atgriešanās debesīs runājot par Svētā Gara nākšanu, saista to ar evaņģēlija apliecināšanu: ... jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." (Ap.d. 1:8)
11:7 Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus. 11:8 Un viņu miesas [vācu tekstā: līķis] gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur arī viņu Kungs ir krustā sists. 11:9 Un dažādu tautu un cilšu, valodu un tautību ļaudis redzēs viņu miesas [vācu tekstā: līķi] trīsarpus dienas un neļaus viņu miesas likt kapā. 11:10 Zemes iedzīvotāji priecāsies par tiem un būs līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus.
Šķiet, ka 11:7 pants vedina uz domām, ka liecinieku darbība notiek 1260 dienu perioda beigās. Ja šī vieta tiek uztverta šādi, tad rodas dažas grūtības, vispirmām kārtām, saistībā ar zvēru un tā funkciju. Tā ir Atklāsmes 13. nodaļas tēma. Vienu svarīgu faktu minēsim jau šeit: Zvērs parādās ne tikai jaunās derības laika beigās, bet gan tūlīt pēc Jēzus nāves, augšāmcelšanās un atgriešanās debesīs.
Balstoties uz šo pieņēmumu, kas vēl tiks paskaidrots, notikumus, kas saistīti ar diviem lieciniekiem, var izlasīt citādi: Abi liecinieki tiek pastāvīgi nogalināti un tomēr līdz pat laikmeta beigām ir pastāvīgi klātesoši. Tas nozīmē: visas Jēzus Draudzes vēstures laikā rodas cilvēki, kas pravieto, sludina evaņģēliju un apliecina Jēzu. Atkal un atkal, kad viņi ir piepildījuši savu liecību, viņus nogalina zvērs no bezdibeņa, taču atkal un atkal rodas jauni liecinieki un atsevišķi cilvēki, kas atkal un atkal dara to pašu un atkal tiek nogalināti. Tā ir Draudzes darbība un tās liktenis visos laikos un visās vietās.
Abiem lieciniekiem ir tikai viens līķis: visi, ka darbojas kā liecinieki, pieder pie vienas Jēzus Kristus miesas, kuras locekļi uz zemes gan var tikt nogalināti, taču kuru kopumā nav iespējams nogalināt.
Pret to tiek karots, apzīmējums, kas parasti netiek lietos, runājot par konfliktiem ar indivīdiem. Arī tā ir norāde uz to, ka runa nav par divām atsevišķām personām.
Attiecībā uz vietu, kur guļ līķis, izteiksmes veids ir īpatnējs un simbolisks: tas atrodas uz ielas lielajā pilsētā, ... kur arī viņu Kungs ir krustā sists. Tā tiek raksturota Jeruzaleme, bet pilsēta tiek nosaukta arī par Sodomu un Ēģipti. Šeit ir jāatbild uz vēl atklāto jautājumu, kas ir domāts ar Jeruzalemi, pilsētu, kuru tautas samīda kopā ar tempļa priekšpagalmu.
Ābrahama nometināšana Kanaāna zemē ir saistīta ar Dieva apsolījumu: Viņš iziet no savas dzimtās pilsētas Ūras, turpmāk dzīvo teltīs un viņam ir vīzija par nākotnes pilsētu:
Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. 9 Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. 10 Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. (Ebr. 11:8-10)
Kā gan Ābrahāms iztēlojās šo pilsētu, pilsētu, kuru no pašiem pamatiem ir cēlis Dievs? Vai viņš domā atrast šo pilsētu tajā zemē, kuru viņš pārstaigā ar savām teltīm?
Viņš sastop visuaugstā Dieva priesteri (1. Mozus 14:18):
Un Sodomas ķēniņš gāja tam pretim Savas ielejā, tā ir ķēniņu ieleja, pēc tam, kad viņš bija atgriezies no Kedarlaomera un to ķēniņu sakāves, kas bija ar to. 18 Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. 19 Un viņš to svētīja un sacīja: "Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi. 20 Un slavēts lai ir visuaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās." 21 Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. (1. Mozus 14:17ff.)
Salema, kā var noprast jau no tās nosaukuma, ir Jeruzaleme, un Ābrahāms kā visaugstā Dieva aicinātais būtu varējis dzīvot tur, kur valdīja ķēniņš-Dieva priesteris.
Taču viņš acīm redzami nesagaida zemes Jeruzalemi ar celtnēm no māla, koka un akmens. Viņš Melhisedekā saskata nākamo priesteri-ķēniņu Jēzu un dod viņam desmito tiesu. Taču no akmeņiem celtajā Jeruzalemē viņš nesaskata to pilsētu, kas ir apsolīta viņam un viņa pēcnācējiem! - Viņa domās pastāv kaut kas cits.
Vēstules ebrejiem 11. nodaļā atkal tiek skarta šī tēma, taču tikai 12:22 tas tiek skaidrots no jaunās derības viedokļa. (skat. zemāk)
Pēc gadiem Ābrahamam
ir divas sievas un divi dēli, un Dievs liek viņam vienu sievu un tās dēlu
atstumt. Pāvils par to raksta:
21 Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka? 22 Proti, ir rakstīts, ka Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās. 23 Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma. 24 Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare. 25 Bet Hagare ir Sinaja kalns Arābijā un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvoklī. 26 Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte; 27 jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauc skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs. - 28 Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzāks. 29 Bet, kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad. 30 Bet ko saka raksti? "Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu." 31 Tātad, brāļi, mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni. (Gal. 4:21-31)
Attēlojot šīs
rakstu vietas saturu tabulā, rodas sekojoša aina:
|
|
|
|
Hagare,
kalpone |
Sāra, brīvā |
|
Izmaēls |
Īzaks |
|
dzimis pēc
miesas |
dzimis pēc
apsolījuma,pēc Gara |
|
no Sinaja
kalna (Arābijā) |
(dzimis no
Ciānas kalna) |
|
verdzība
(sal. Jņ. 8:34-36) |
brīvība |
|
vecā derība |
(jaunā
derība) |
|
tagadējā
Jeruzaleme |
augšējā
Jeruzaleme |
|
(miesas
bērni) |
apsolījuma bērni |
atmesta pilsēta,
dzimusi no miesas,
pilsēta, kas nemaz neatrodas Izraēlā (!), bet gan Arābijā;
pie tās piederošais kalns ir Sinaja kalns, bauslības kalns, nevis Ciāna,
brīvības kalns,
pilsēta, kas
nemantos.
bazūnes skaņa
balss
klausītāji
lūdza, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts
nepanesami
notikumi
briesmīga
parādība
Mozus izbijies
un dreb
debesu
Jeruzaleme
neskaitāmi
eņģeļu pulki
svētku sapulce
pirmdzimto,
debesīs pierakstīto draudze
Dievs, visu
tiesnesis
pilnību
sasniegušo taisno gari
Jēzus, JD
starpnieks
apslacīšanas
asinis
nesatricināmā
valstība (28)
(Sal. no šī
aspekta arī Ps. 46, 84:5 u.c.)
Sodoma,
Ēģipte,
kur arī viņu Kungs ir krustā sists.
Dzīvības gars ienāk draudzē
un to dzīvu pieceļ kājās, kas liek domāt par neparastu pieņemšanos spēkā. Tas
vien jau izraisa bailes tajos, kas nepiedalās.
Kāda skaļa balss sauc Draudzi augšā; tā ir paraušana. Tā
notiek tā, kā ir aprakstīts 1. Tes. 4:17.
Liela zemestrīce sagrauj nelielu pilsētas daļu; tajā aiziet bojā 7000 cilvēku, simbolisks skaitlis,
kas apzīmē lielu, taču ierobežotu skaitu.
Cilvēki iespaidīgo notikumu dēļ dod godu Dievam; kur tas
nenotiek no laba prāta, tur tas notiek aiz bailēm.
Tie pateicas Viņam kā tam, kurš ir un bija, bet nevis vairs kā tam, kas nāks! Viņš ir atnācis: Viņš ir klāt;
tie pielūdz Viņu kā to, kurš ir ņēmis savu lielo spēku un sācis valdīt;
tie pasludina, ka ir atnākušas Viņa dusmas ...
un tiesas
diena pār mirušajiem (sal. 6:17);
tie pasludina
atalgošanas laiku tiem, kas pieder Viņam ...
un samaitāšanas
laiku tiem, kas samaitā zemi.
2 Un es jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: kāda tiem
nozīme? - viņš man atbildēja: tie ir tie ragi, kas izklīdināja Jūdu, Israēlu un
Jeruzālemi. 3 Un tad Tas Kungs man rādīja četrus kalējus. 4 Tad es jautāju: ko
viņi darīs? Viņš man atbildēja: viņi ir nākuši, lai iebiedētu tos ragus, kas
Jūdu tā izklīdināja, ka Jūda vairs neiedrošinās pacelt uz augšu savu galvu, un
līdz ar to lai aplauztu ragus tautām, kas savu ragu ir pacēluši pret Jūdu, lai
to izklīdinātu. (Cah. 2:1 ff.)
laika norāde 6. pantā; 1260 dienas norāda uz jaunās derības
Draudzi pēc Jēzus;
panti, sākot
no 13. (skat. turpmāk), to padara vēl skaidrāku;
Atklāsmes konteksts,
visa Jaunā Derība liek saprast, ka līdz ar Jēzus atnākšanu vecās derības laiks
ir beidzies.
3 No jūras tad izkāpa četri milzīgi zvēri, kas visi bija dažādi
pēc sava izskata. 4 Pirmais izskatījās kā lauva, bet tam bija ērgļa spārni. ...
5 Un tur bija vēl otrs zvērs, tas izskatījās kā lācis; viņš bija piecēlies
tikai ar vienu savu pusi, tam bija zobos trīs ribas. Tam kāds sacīja: celies,
ēd daudz gaļas! 6 Un tad es redzēju vēl vienu zvēru, tas izskatījās pēc
panteras [vācu
tekstā: leoparda], bet tam bija četri putna spārni uz muguras. Šim zvēram bija arī
četras galvas, tam tika piešķirta valdnieka vara. 7 Un pēc tam es redzēju nakts
parādībā ceturto zvēru, tas bija briesmīgs un bīstams, un ārkārtīgi stiprs; tam
bija lieli un vareni dzelzs zobi, kā arī nagi no vara, tas aprija un iznīcināja
visu, un, kas atlika, to tas samina ar kājām; tas bija pavisam citāds nekā visi
pārējie zvēri, tam bija arī desmit ragi. ... 9 Es skatījos tālāk un redzēju, ka
nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam drēbes bija baltas kā
sniegs un galvas mati kā tīra vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam
bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. 10 No viņa izplūda uguns liesmas,
un tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši
stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un
atvēra grāmatas. 11 Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām
uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru
nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. 12 Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu
dzīves ilgumu noteica uz gadu [vācu tekstā: laiku] un stundu.
|
|
... nāk no sekojošā zvēra Daniēla
grāmatā |
Daniēla grāmatā šis dzīvnieks nozīmē |
|
purns |
no 1. zvēra,
no lauvas ar ērgļa spārniem |
Babilonijas valsti |
|
kājas |
no 2. zvēra,
no lāča ar trim ribām mutē |
Persijas
valsti |
|
izskats (pēc
panteras) |
no 3. zvēra,
no leoparda ar četriem putna spārniem un četrām galvām |
Aleksandra
lielā impēriju |
|
desmit ragi,
šausmīgais un biedējošais izskats un ārkārtīgais spēks |
no 4. zvēra,
tuvāk nenosakāma monstra |
Romas
impēriju |
tas ir
dzīvnieks, tāpat kā pūķis;
tam ir lielas varas zīmes tāpat kā pūķim: galvas, ragi,
kroņi, gan ar to atšķirību, ka pūķim kroņi ir uz galvām, bet zvēram - uz
ragiem. Tas, neskatoties uz to, ka zvēram ir desmit ragi, bet pūķim - septiņi,
nozīmē, ka pūķis ieņem valdošu stāvokli.
Senajās impērijās, kuras piemin Daniēls, valdnieki parasti
apgalvo, ka ir dievišķas izcelsmes un dievišķi pēc būtības.
Pirmais Romas imperators, kurš sāk valdīt laikā pēc Jēzus nāves,
Kaligula (37.-41.), imperatora kultu paaugstina par valsts reliģiju un pats
sevi liek pasludināt par valsts dievu.
Kristianizētajos viduslaikos ķeizari pretendē uz to, ka viņu
vara ir no Dieva.
Mūsdienu rietumu pasaules viens no pamatkonsensiem ir tāds,
ka visa vara pieder tautai. Šādas
ideoloģijas ietvaros līdz ar to tauta
ir varas augstākais pamats un pēdējā instance.
Dieva Vārda zaimošana ir vērsta pret Jēzus kā Kristus pretenzijām uz varu. Noraidot un
padarot nicināmu titulu Kristus, tiek
noraidītas arī ar šo titulu saistītās pretenzijas. Dievs tiek pazemināts; Viņš
tiek pasludināts par nenozīmīgu attiecībā uz šīs pasaules lietām. Visbeidzot
tiek noliegta Viņa esamība.
Telts zaimošana ir
Dieva mājokļa zaimošana. Dieva mājoklis ir Viņa Draudze, jaunās derības
templis, nevis kāda ēka. Antikristīgi valdnieki un valdošās elites vienmēr
negatīvi izsakās par kristiešiem.
To zaimošana, kas dzīvo debesīs, ir atsevišķo kristiešu
zaimošana.
vara karot pret svētajiem un tos uzvarēt, tātad, būt
veiksmīgām,
realizēt (piln-) varu pār visām politiskajām un kultūras
struktūrām, proti, pār visām ciltīm, tautām, valodām un nācijām.
Pax Augusta, vairākus
gadu desmitus ilgušais iekšēja miera periods Cēzara Augusta valdīšanas laikā,
šo vīru, kas varu bija ieguvis visai nežēlīgā karā, rīkojoties ārkārtīgi
nesaudzīgi, padara par laikmeta miera nesēju un šķietami padara par realitāti
ilgas pēc jauna zelta laikmeta. (sal. Vergilija 4. Eklogu)
No 800. līdz 1806. gadam pastāvošā romiešu - vācu ķeizara
valsts dzīvo no idejas par senās Romas impērijas atdzīvināšanu un jaunas,
kristīgas impērijas radīšanu.
Pēc tam, kad osmaņi iznīcina Austrumromas impēriju (1453.),
Maskavas lielkņazs Ivans III. 1472. gadā apprec pēdējā Austrumromas valdnieka
radinieci un cita starpā ar to iegūst tiesības savu valsti pasludināt par 3. Romu. Līdz ar to ir radīts
ideoloģisks pamatojums līdz pat XX gadsimta otrajai pusei pastāvējušajam krievu
/ padomju imperiālismam. Un šis pamatojums pat šķiet reliģiski kristīgi
pamatots.
Mūsdienu nacionālisms, kurš sāk ietekmēt politiku un vēsturi
līdz ar Franču revolūciju, paaugstina savas valodas, kultūras un konstitūcijas
kopšanu un īstenošanu par ideoloģisku bausli, kuru vairums pasaulīgo nāciju
ievēro vēl šodien.
Komunistisko režīmu šausmu darbi tiek pamatoti un attaisnoti
ar šķietami humānistisku mācību par glābšanu, kas ir kristīgās mācības par
pestīšanu pakaļdarinājums, tikai bez Dieva un bez nemateriālas pasaules.
Darvina mācība par dzīves pasaules hierarhizāciju un stipro
pārākumu pār vājajiem, pārnesta uz politisko dzīvi, kļūst par mūsdienu rasisma,
līdz ar to arī nacionālsociālisma pamatu.
Sevišķi interesanti ir tas, ka arī pasaulē dzīvojošā Jēzus
Draudze ne vienmēr spēj pretoties šādām ideoloģizācijām. Blakus jau minētajām
impēriju sistēmām pastāv vēl citas, kurās ir ticis mēģināts Dieva valstību, kas
nav no šīs pasaules, padarīt par realitāti kā šīs pasaules daļu.
viņš kā
pirmais imperators sauc sevi Dominus et
Deus (kungs un dievs);
viņš uzskata
sevi par debesu ķēniņa Jupitera dēlu, mantinieku un iemiesojumu uz zemes;
viņš pieprasa,
lai pret viņa tukšo troni izturētos kā pret altāri, un apgalvo, ka pilnīgi
viss, kas ir saistīts ar viņu, esot svēts;
viņš sāk savus
apkārtrakstus ar formulējumu: Tas Kungs,
mūsu Dievs, pavēl ...;
viņš 1983.
gadā savu 10 gadu vecumā mirušo dēlu pasludina par dievu un apgalvo, ka šis debesu bērns tagad valdot no debesīm un
atnesot kosmisko labklājības laiku;
viņš
pasludināja savu sievu Domīciju par dieva
māti un debesu ķēniņieni;
beigu beigās
viņš attiecina mūžīgās valdīšanas ideju pats uz sevi un liek sevi attēlot kā
saules dievu.
tas ir zvēra vārds
vai
viņa vārda
skaitlis;
skaitlis ir
izrēķināms,
jo tas ir kāda
cilvēka (nevis dievības, mašīnas ...) skaitlis,
tas ir
skaitlis 666.
viņi seko Jēzum, lai kurp Viņš ietu; tas nozīmē, ka tie
meklē Viņa klātbūtni un sadraudzību ar Viņu un paliek tajā;
viņi tiek uzskatīti par Jēzus atpirktiem pirmajiem;
viņi ir
nevainojami un runā bez viltus;
citiem vārdiem: viņi runā atbilstoši tam, kādi tie ir, un viņi nav negatīvi
kritizējami.
tā būs ļoti spēcīga; sodi netiek samazināti, Dieva dusmu vīns ir jādzer neatšķaidīts;
kurš tiek tiesāts, tam jācieš kaut kas tāds, ko var
salīdzināt vienīgi ar vienlaicīgu uguns un sēra piedzīvošanu: neizsakāmas mokas;
mokas nebeidzas mūžu
mūžos, un attiecībā uz mokām nebūs pat miera periodu, kādi atbilst dienas
gaitai.
Jezreela
ieplaka vecās derības Israēla tautas vēsturē bija nozīmīga kauju vieta. (Soģu
5:19; 2. Ķēn. 9:27; 23:29; Cah. 12:11)
pilsēta, kas ir sieviete un prostitūta, ir ļoti liela, kā
pilsēta, iespējams, lielāka nekā citas un tādēļ galvaspilsēta; uz Babilonas
atbilstību Romai, tā laika Mazāzijas - Eiropas pasaules galvaspilsētai (9. p.;
1. Pēt. 5:13), jau tika norādīts; jāņem gan vērā tas, ka tā ir nevis šī pilsēta
vai Romas impērija, bet gan vienīgi jāj uz tās, tātad ir jāatšķir no Romas;
no tās iziet prostitūcija un negantības, par kurām mēs detaļās vēl nezinām, kādas tās ir; kur
vien ir sastopamas šīs parādības, viņa stāv aiz tām.
zvērs bija
tagad tā nav
tas izkāps no
bezdibeņa
tas aizies bojā
tas ir viens
no septiņiem Romas pilsētas (kas ir uzcelta uz septiņiem pakalniem)
imperatoriem (cēzariem)
bet vienlaikus
tas ir arī astotais (cēzars).
zvēra desmit
ragi ir - arī - desmit ķēniņi
šie desmit
ķēniņi vēl nav saņēmuši valsti
taču tie kopā ar zvēru īsu laiku būs pie varas
viņi ir
vienprātīgi savā orientācijā uz zvēru un savā cīņā pret Jēru
--- C. Julius
CAESAR +
44. pr. Kr. (nogalināts)
1 Imperator
Caesar divi filius AUGUSTUS 31.
pr. Kr. - 14. p. Kr.
2 TIBERIUS 14.
- 37.
3 CALIGULA (C.
Caesar Germanicus) 37.
- 41.
4 Tib. CLAUDIUS Caesar Aug. Germ. 41. - 54.
5 NERO Claudius
Caesar Aug. Germ. 54.
- 68.
--- Servius
Sulpicius GALBA 68.
jūnijs - 69. janvāris
--- M. Salvius
OTHO 69.
janvāris - aprīlis
--- Aulus
VITELLIUS 69.
apr. - dec.
6 Imperator
Caesar VESPASIANUS 69.
g. aug. - 79.
7 TITUS Flavius
Vespasianus 79.
g. aug. - 81.
8 Titus Flavius
DOMITIANUS 81.
- 96.
9 NERVA 96.
- 98.
pirmie pieci imperatori (Augusts, Tibērijs, Kaligula,
Klaudijs, Nērons) vairs nav starp dzīvajiem;
viens, proti, Vespasiāns, tieši pašlaik ir imperators;
kāds cits, septītais, proti, Tits, vēl nav nācis, taču
valdīs tikai īsu brīdi;
zvērs ir astotais, tātad, tas ir Domiciāns; viņš jau bija,
proti, kā sava tēva vietnieks, un kā tāds viens no septiņiem, tajā brīdī viņš
nav pie varas, viņš atkal atgriezīsies kā astotais.
Nēronam jau
jābūt mirušam, jo piektais ķēniņš ir kritis; agrākais laiks tātad ir 68. gads;
tas viens, kas
ir, tātad, valda, ir Vespasiāns, sestais ķēniņš; viņa valdīšanas laiks aptver
gadu desmitu no 69. līdz 79. gadam;
cits, kas vēl
nav nācis un valdīs tikai īsu laiku, ir Tits; viņš nāk pie varas pēc Vespasiāna
nāves79. gadā.
preces no zelta un sudraba, no dārgakmeņiem un pērlēm, rotas
lietas;
preces no
smalka auduma, dārgs, moderns apģērbs;
preces no
purpura un zīda un sarkana auduma;
tūjas koks;
viss, kas
izgatavots no ziloņkaula;
viss, kas
izgatavots no dārga koka, no vara, dzelzs un marmora;
kanēlis;
matu balzams;
kvēpināmās
zāles, svaidāmā eļļa un vīraks;
vīns;
eļļa;
smalkie milti;
kvieši;
liellopi un
aitas;
zirgi un rati;
dzimtcilvēki
un cilvēku dvēseles;
augļi, pēc
kuriem cilvēki kāro.
antikristīgās mūzikas joma, tās mūzikas, kāda tā ir
raksturīga sekulārās kultūras ietvaros;
antikristīgās mākslas joma;
antikristīga mājas dzīve un antikristīgi svētki, uz ko
norāda dzirnakmeņa rūkšana, sveces gaisma, līgavaiņa un līgavas balss.
pestīšana,
gods un vara pieder Jēzum,
lielā netikle ir notiesāta.
zvērs un
viltus pravietis tiek sagrābti un dzīvi iemesti uguns ezerā;
visi zvēra un
zemes ķēniņu kareivji tiek nonāvēti, un pie tam tikai un vienīgi ar zobenu no
Jēzus mutes, tātad, ar Viņa sacīto vārdu;
nogalināto
līķi guļ uz lauka un ir barība maitēdājiem dzīvniekiem; to maltīte, uz ko
uzaicinājums jau ir izskanējis, var sākties.
sātans tiek 1000 gadus turēts saistīts, lai viņš vairs nevar
pavedināt tautas;
pirmajā augšāmcelšanā atdzīvojušies mirušie kopā ar Kristu
valda tūkstoš gadu;
kuram ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās, tas būs Dieva un
Kristus priesteris un valdīs ar Viņu tūkstoš gadus.
Jēzum sākot valdīt, sātana saistīšana jau ir notikusi,
pirmā augšāmcelšanās no nāves ir notikums, kas kopš Jēzus
paveiktā pestīšanas darba tagadējā laikmetā notiek pastāvīgi, un
priesteriskajai kalpošanai, valdīšanai kā priesteriem jēga
ir vienīgi tādā laikmetā, kurā priesteri Dieva priekšā iestājas par citiem
cilvēkiem (cilvēku grupām) jeb Dieva skatījumā var tiem kalpot, tas ir
raksturīgs tagadējam laikmetam. 1000 gadu laikā vēl pastāv tautas, to laiks,
tātad, vēl nav pagājis un tiesa pār tām vēl ir priekšā. - Ir zīmīgi, ka vīzijās
attiecībā uz Dieva troni un tā apkārtni nekad neparādās priesteri. Tur tam
nebūtu jēgas.
sātana
saistītais stāvoklis, no vienas puses, un
uz zemes
dzīvojošās augšāmcelto Draudzes darbošanās, no otras puses.
Viņš deva mācekļiem Svēto Garu un
atņēma varu
sātanam.
11 Tāpat spriediet
arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.
... 23 Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva [vācu tekstā: žēlastības dāvana] ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Rm. 6:1-11.23)
Taču tai
nevajag cīnīties, jo ir teikts sekojošais:
uguns nāca no
debesīm un aprija tos;
ir noticis;
zvērs un
viltus pravietis tiek sagrābti un iemesti uguns jūrā, un no debesīm nāk spēks,
kas nonāvē kareivjus.
debess un zeme
ir jaunas,
vairs nav
jūras.
kā kopību un
kā vietu
tā ir kubs ar malu garumu 12000 stadiju, kas ir apmēram 2220
km;
pilsēta un tās iela (vienskaitlis) ir no tīra zelta, pie kam
iela vienlaikus izskatās kā caurspīdīgs stikls;
pamatakmeņi ir greznoti ar dārgakmeņiem;
mūris ir 144 olektis augsts, kas ir apmēram 65 m;
mūris ir no
jašmas;
vārti ir no
pērlēm.
17
Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka:
"Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez
maksas.
2 Un pār to klāsies un to sargās [vācu tekstā: Un uz tās dusēs] Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas
un Tā Kunga bijības gars. 3 Bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža [vācu
tekstā: Un viņam patiks tā Kunga bijāšana] , un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acis
redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, 4 bet viņš tiesās nabagus [vācu
tekstā: zemos] pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc
patiesības [vācu tekstā: un zemes
cietējus atklāti pamācīs] . Bet
varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu
dvašu. 5 Taisnība būs viņa gurnu josta un uzticība viņa lielu aptinamā aukla [vācu
tekstā: viņa gurnauts]. 6 Tad vilks mājos pie jēra un pantera [vācu
tekstā: leopards] apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā,
un mazs zēns tos ganīs. 7 Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs
kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. 8 Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes
alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām
acīm [vācu tekstā: pēc odzes alas]. 9 Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos
visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna [vācu tekstā: kunga atzīšanas pilna] kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam
ūdens strāvu pilni. 10 Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi,
kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības. (Jes. 1:1 ff.)
Tādējādi tiek
pareģoti sekulārās pasaules vēstures un Dieva valstības ("Baznīcas
vēsture") lielie notikumi, sākot ar Romas impērijas laiku, līdz pat beigām.
ir pastāvējuši
uzskati, ka zvērs simbolizē: Muhamedu vai islamu, Napoleonu vai Franču
revolūciju, dažādus pāvestus (Jāni XXI., Aleksandru VI.) ...
reformācija ir mazais rakstu tīstoklis, kas tika nodots Jānim
pretreformācija ir septiņi pērkoni
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Baznīca kā organizācija,
Baznīca kā teoloģiskā mācīšanas amata īpašniece,
garīdznieku un laju nodalīšana,
neatgrieztu cilvēku uzņemšana Baznīcā, kas to ir padarījusi
par masu baznīcu.
nejaukšanās ar
pasauli;
neredzamā
Baznīca top redzama nevis sapulcē, bet gan Vakarēdienā, tādēļ, balstoties uz
Ap.d. 20:7, tas tiek svinēts ik svētdienu;
kalpošanas
balstās uz Dieva aicinājumu un nevis uz cilvēku veiktu ordināciju.
Bībele ir
Dieva inspirēta un nekļūdīga;
Jēzus Kristus
ir Dievs un dzimis no jaunavas;
Jēzus mira
cilvēku vietā;
Jēzus ir
augšāmcēlies no mirušo valstības un uzbraucis debesīs;
Jēzus nāks
vēlreiz uz zemi.
mācība par tagadējo un pieaugošo Baznīcas sabrukumu,
mācība par slepeno
paraušanu,
mācība par Jēzus atgriešanos pirms tūkstošgadu valsts,
mācība par dabiskās Israēla tautas nepārtraukto un nākotnes
lomu,
mācība par tūkstošgadu valsti nākotnē, par dabisko jūdu
valdīšanu pār zemi un Draudzes valdīšanu debesīs.
|
PAR TĀ SAUKTAJIEM SEPTIŅIEM SVĒTĪBAS
PERIODIEM |
|
|
|
|
|
1. laikmets: Nevainība |
līdz grēkā
krišanai |
|
2. laikmets: Sirdsapziņa |
no grēkā
krišanas līdz grēku plūdiem |
|
3. laikmets: Cilvēka valdīšana |
no grēku
plūdiem līdz Ābrahāmam |
|
4. laikmets: Apsolījums |
no Ābrahāma
aicināšanas līdz Mozum (derības noslēgšana pie Sinaja kalna) |
|
5. laikmets: Likums |
no Mozus
līdz Kristum (krustā sišanai) |
|
6. laikmets: Želastība (jeb: Draudze) |
no
Vasarsvētkiem līdz tūkstošgadu valstij |
|
7. laikmets: Jēzus tūkstošgadu valsts
uz zemes |
līdz
Pastarajai tiesai, līdz jaunajām debesīm un jaunajai zemei |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
1. Derība ar Nou |
1. Mozus
9:1-17 |
|
2. Derība ar Ābrahāmu |
1. Mozus
11-22 |
|
3. Derība ar Mozu un Israēla tautu, vecā derība |
2. Mozus
19-40 |
|
4. Derība ar Dāvidu |
2. Sam. 7 |
|
5. Jaunā derība |
Jer.
31:31-34; Ebr. 8; Mt. 26. |
|
|
|
|
6. derība Ēdenes dārzā |
1. Mozus
1-2. - Saturs esot Dieva plāns attiecībā uz cilvēkiem, pirms pasaulē ienāk
grēks. |
|
7. ādamiskā derība |
1. Mozus 3.
- Noslēgta pēc grēkā krišanas, tā saturot gan Dieva tiesu pār grēciniekiem,
gan arī atpestīšanu ar Mesijas starpniecību. |
|
8. palestīniskā derība |
5. Mozus
27-31. - Šeit Dievs jūdiem esot apsolījis, ka viņi ne tikai ieņems Palestīnu,
bet gan arī uz visiem laikiem to paturēs; tātad jūdu atgriešanās Palestīnā
esot Dieva griba. |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
1. Efeza 1. gadsimta draudze |
|
|
2. Smirna ap 100. -
316. |
[domāta ir Romas valsts, nevis jūdu,
veiktā vajāšana] |
|
3. Pergama viduslaiki |
|
|
4. Tiatīra ? |
|
|
5. Sardi reformācijas
laiks |
[vienīgi tad? - 9./10. gs.!?] |
|
6. Filadelfija ? |
|
|
7. Lāodikeja tagadējais
(?) laikmets |
[ir pretrunā ar 6. - kurš modelis
atbilst īstenībai: pieaugoša atkrišana, pieaugoša "augšana", ...?] |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
1. jūdus, 2. pagānus, 3. Dieva
Draudzi. |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
zemes tauta |
debesu tauta |
|
piederība
caur dabisku piedzimšanu |
piederība
caur pārdabisku piedzimšanu |
|
zemišķi
apsolījumi |
debešķīgi
apsolījumi |
|
mūžīga
valdīšana uz zemes |
mūžīga
valdīšana debesīs |
|
PAR DIVIEM GLĀBŠANAS CEĻIEM |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
... |
|
|
|
||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Dispensacionālistu atbilde: Dievs
iepriekš zināja, ka jūdi Jēzu atraidīs; tādēļ Viņš varēja likt praviešiem
pasludināt, ka vienam būšot jāmirst jūdu dēļ (piem., Jes. 53). Šis arguments liek Dievam izskatīties
negodīgam un nekrietnam, ja jau Viņš piedāvā kaut ko, kas tomēr nevar tikt
saņemts.
|
|
Sākotnējā plāna atmešana |
|
|
|
Piedāvājums visiem |
|
|
|
|
|
|
|
UN DRAUDZES LAIKMETA BEIGĀM |
||
|
|
||
|
|
Skofīlda
komentārs: "Sākot no 4:1, Jānis uz visu skatās no debesīm: Tā kā vārds
'Draudze' Atklāsmē vairs neparādās līdz pat 22:16, Jāņa uzņemšanu no zemes
debesīs ir mēģināts skaidrot kā Draudzes paraušanas simbolisku attēlojumu,
kam jānotiek pirms mocību laika notikumiem, kas tiek aprakstīti 6.-19.
nodaļā." |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
ATTIECĪBĀ UZ LAIKU STARP JĒZUS OTRO
UN TREŠO NĀKŠANU |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
(Hoz. 2:1) |
|
|
|
|
|
12 tā, lai viņi iegūtu sev par īpašumu visus
pāri palikušos Edomas ļaudis un visas tautas, kuru starpā daudzināts Mans
Vārds! - saka Tas Kungs, kas to visu dara. (Am. 9:11f) |
|
|
3 Es
parādīšu brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes: asinis un uguni, un dūmu mākoņus;
4 saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un
briesmīgā diena. 5 Tad notiks, ka izglābs
sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē
būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem [vācu tekstā: un
atlikušajiem], ko Tas Kungs būs aicinājis. (Joēla 3:1-5) |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Hg. Alfred
Schindler
Zürich, Manesse,
1998
Aber wehe, wehe,
wehe, wenn ich auf das Ende sehe ...?
nehemia Info
Dezember 1999
Altes und Neues
Volk Gottes
(Kurzreferat)
ETM 5/2, 1999, 20. lpp. f
Theologie des
Urchristentums
Tübingen / Basel,
Francke, 2. izd., 1995
Was sind
"Brüdergemeinden"? Zum Selbstverständnis unserer Gemeinden
1983, Internet
John Nelson
Darby: Defender of Faith
Prophecy
Ministries, Internet
Deutsche Ausgabe
Zürich, 1972 ff
Revidierte
Elberfelder Bibel
Wuppertal, R.
Brockhaus, 1985 ff
Tübingen 1957 ff
DaBhaR - Übersetzung
aus dem Masoretischen Text (AT) und dem Codex Sinaiticus (NT)
F.H. Baader,
Schömberg 3, 1989 f
Ausgabe vom
26.8.1998
Microsoft Corp.
1993-1999
Gospel Plow,
Sedalia CO, 1996, Internet
Wrongly
Dividing the Word of Truth: A Critique of Dispensationalism
Brentwood TN,
Wolgemuth & Hyatt, 1991
Universalgeschichte
der Zahlen
Franfurt, Campus, 2. izd., 1991
Hg. Kurt Hennig
Nauhausen-Stuttgart,
Hänssler, 3. izd., 1990
Wuppertal, R.
Brockhaus, 1960 ff
Gedanken zum
Dispensationalismus, dargestellt in Scofield-Bibel
Internet
Die Cäsaren
München, dtv, 1960
Weltgeschichte und
Heilsgeschehen
Die Theologischen
Voraussetzungen der Geschichtsphilosophie
Stuttgart,
Kohlhammer, 1953
(Einleitung und
Anmerkungen zur Offenbarung)
Spirit Filled
Life Bible
Nashville,
Thomas Nelson Publ., 1991
Our God Reigns
An Inductive
Approach to the Book of Revelation
Bell Lane,
Agape Ministry, 1992
Kassettensatz zur
Offenbarung
Jugend mit einer
Mission, 1987
... recht
(zer)teilen das Wort der Wahrheit - Scofield und die Heilszeiten auf dem
Prüfstand
Hamburg,
Reformatorischer Verlag H.C. Beese, 1994
Die Offenbarung
des Johannes
Wuppertaler
Studienbibel Bd. 20 und 21
Wuppertal, Zürich,
R. Brokhaus, 1994
Das Geheimnis der
sieben Sterne
Stuttgart,
Quell-Verlag, 1993
The True Israel
of God
Internet
Christus und die
Caesaren
Hamburg,
F.Witting, 4. izd., 1952
Leben der Caesaren
Rowohlt 1960
Annalen XI - XVI
Stuttgart, Reclam,
1967
Wuppertal, R.
Brockhaus, 5. izd. (Studienausgabe), 1960
John Nelson Darby
und die Anfänge einer Bewegung
Bielefeld, CLV,
1988
History of
Millenialism
Internet
Jüdische Identität
heute