Vinnijs Pūks un viņa draugs Tīģeris.

Kādu dienu pie Pūka durvīm klauvēja Tīģeris. Viņš bija ļoti lecīgs Tīģeris. Pūks viņu ielaida savā mājā. Tīģeris darīja zināmu, ka ir izsalcis. Pūks viņam piedāvāja medu. Tīģeris teica: Medus ir tas, kas Tīģeriem vislabāk garšo! Bet kad viņš pamēģināja kā tas garšo, tad nosprieda, ka tas tomēr nav tas, kas tīģeriem vislabāk garšo. Tad Pūks aizveda Tīģeri ciemos pie Sivēna. Sivēns būdams pieklājīgs piedāvāja izsalkušajam Tīģerim zīles. Tīģeris momentā uzmetās virsū zīlēm un iesaucās: Jā, zīles ir tas, kas tīģeriem vislabāk garšo! Taču tomēr tā nebija. Arī zīles negāja Tīģerim pie sirds. Tad Viņi visi kopā aizgāja ciemos pie Ēzelīša. Kad Ēzelītis uzzināja, ka viņu jaunais draugs ir izsalcis teica: Ej, tur, tajā vietā ir visgaršīgākie dadzīši! Bet jau pēc neilga brīža bija asaras un sāpīgi kliedzieni. Beigu beigās viņi nonāca pie ķengurienes Kengas un neatceros vairs īsti detaļas, bet tur Tīģeris beidzot dabūja to, kas tīģeriem vislabāk garšo – iesala ekstraktu.

Mēs visi meklējam Īsto Dzīvi, taču paiet zināms laiks līdz mēs to atrodam. Čaukstoši spīdoši papīrīši pavīd mūsu acīm un mēs pie sevis sakām: Jā, tā ir Īstā Dzīve. Taču pēc kāda laiciņa nākas atzīt, ka tā tomēr nav tā Īstā. Taču kāda neredzama Roka, pēc zināmas kārtības, turpina mūs vadīt, kamēr mēs atrodam Dzīvi VisĪstāko.

Māris Gudriķis