Savādā nojausma.

Dzīvot iekšējā, garīgajā, pašlaik vēl neredzamajā pasaulē ir kā bērnam dzīvot mātes ķermenī pirms dzimšanas. Es neatceros, kā es piedzimu šajā pasaulē, kurā ir saule, mēness, zvaigznes, jūra un zeme, bet es ticu, ka reiz es biju tur, bet tagad esmu šeit.

Man ir tāda nojausma, ka es patreiz atrodos visu dzīvo Mātes miesās(ne Marijas, Jēzus mātes, bet Dieva, kurā visdrīzāk varētu būt abi dzimumi). Es dzirdu Viņas balsi un es pazīstu Viņas balsi. Viņa ik dienas ar mani runā un stāsta stāstus par Sevi, par mani, par šo pasauli un par to pasauli un par Jēzu. Par to, ka Jēzus ir mana nabas saite caur kuru es no Viņas, manas mīlošās Mātes, ik mirkli saņemu visu, kas vajadzīgs, lai dzīvotu. Šobrīd es vēl neko neredzu no tās pasaules, kurā es reidz piedzimšu. Savādi, bet šeit to sauc par nāvi, no kuras daudzi(ieskaitot mani) baidās vai vismaz ir baidījušies. Bet es nemiršu, es piedzimšu - citā realitātē un ieraudzīšu savu Mammu. Vai nav brīnišķīgi? Iespējams, ka patreiz manī veidojas mugurkauls un pērējie orgāni un locekļi tam Debesu cilvēkam, kurš seko pa pēdām tam, kas no Zemes.

1.Kor.13:12. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.

1.Jņ.3:2. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.

Māris Gudriķis