Volfgangs Vāgners
IZPRATNES PAMATI
PAR ATTIECĪBĀM STARP VĪRIETI UN SIEVIETI
RADĪŠANA, NOLĀDĒŠANA UN ATBRĪVOŠANA¬
© Wolfgang Wagner
SATURS
Laulība - noslēpums
Laulības atjaunošana
Cilvēku radīšana un uzdevums
Vīrietis un sieviete kā Dieva līdzinieki
Dieva dotais uzdevums cilvēkiem
Dieva dotais uzdevums vīrietim
Dieva dotais uzdevums sievietei
Kopsavilkums
Vīrieša un sievietes identitāte
Līdzšinējās dzīves pasaules atstāšana
Laulāto savstarpējā pieķeršanās - kļūt par vienu miesu
Atstāt - pieķerties viens otram - laulības laime
Par attiecībām starp dzimumiem pirms grēkā krišanas
Grēkā krišana
Laulība un attiecības starp dzimumiem pēc grēkā krišanas
Zaudētā atklātība
Cīņa starp dzimumiem
Atbrīvošana no cīņas starp dzimumiem
Sievietes atbrīvošana caur Mesijas piedzimšanu
Deformēto attiecību starp dzimumiem dziedināšana
Sievietes atbrīvošana Draudzē
Atšķirības starp lomām sabiedrībā un Draudzē
Par situāciju ārpus Jēzus Draudzes
... un vēlreiz ieskats Draudzes situācijā
Galavārds
Literatūra
LAULĪBA - NOSLĒPUMS
Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā. 22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. 23 Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. 24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
25 Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, 26 lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, 27 Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. 28 Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. 29 Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, 30 jo mēs esam Viņa miesas locekļi. 31 "Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu."
32 Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. (Ef. 5:21 ff.)[1]
Ir labi iesākumā apskatīt šo rakstu vietu, kam ir fundamentāla nozīme. Tas ir Vēstules efeziešiem 5. nodaļas 32. pants.
Vispirms Pāvils šeit saka, ka laulība esot noslēpums. Pirmkārt, tas nozīmē, ka laulība pēc savas būtības, kā arī tās savdabības dēļ un, ņemot vērā lielo konflikta potenciālu, ir grūti izprotama. Kurš nodarbojas ar laulības realitāti, tam rodas daži jautājumi, kas sākumā padara grūti saprotamu to, kāpēc cilvēki vispār precas:
Kurš precas, tam jārēķinās ar to, ka statistiskā iespējamība, ka laulība piedzīvos pilnīgu neveiksmi un tiks šķirta, mūsu sabiedrībās ir starp 33 un 50 procentiem.
Kurš precas, tikai nedaudzos gadījumos būs redzējis puslīdz veselīgu laulību. No otras puses, viņš pazīs neskaitāmas laulības, kas ir sabrukušas, iekšēji atdzisušas vai mirušas.
Taču šķiet, ka Pāvils visu to nemaz nepiemin, kad saka, ka laulība esot noslēpums. Un vispirms būtu jārunā par to, ka no Bībeles viedokļa laulība gan ir kaut kas noslēpumains, taču ne tiem, kas ir Jaunās Derības (Bund) līdzdalībnieki. Šeit noslēpumam vairs nav jābūt noslēpumam.
Lai to saprastu, ir nepieciešams pievērsties jautājumam, kas Jaunās Derības kontekstā ir noslēpums.
NOSLĒPUMS
Bībelē šīs jēdziens parādās vienīgi JD. Tur tas tiek lietots attiecībā uz sekojošām lietām:
Dieva valstība, Dieva, Kristus noslēpumu / noslēpumiem utml.
Un mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja:
"Kāpēc Tu uz tiem runā līdzībās?" 11 Bet Viņš atbildēja un tiem
sacīja: "Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. 12 Jo, kam
ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī
tas, kas tam ir. 13 Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz
un dzirdēdami nedzird un nesaprot. (Mt. 13:10 ff.; skat. arī Lk. 8:10; Mk.
4:11)
Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus
kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.
2 No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. (1. Kor. 4:1 f.)
... jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto
Dieva žēlastību man darboties jūsu labā. 3 Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva
noslēpums [vācu tekstā: darīts
zināms noslēpums], par ko iepriekš
īsumā esmu rakstījis. 4 To lasot, jūs
varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, 5 kas agrākām cilvēku bērnu
paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad Garā ticis atklāts
Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. 6 Proti, ka, evaņģēlijam nākot, pagāni
Jēzū Kristū līdzi kļuvuši [vācu tekstā: caur
evaņģēliju pagāniem Jēzū Kristū jākļūst]
par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. 7 Par
šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš
Savā lielajā spēkā man piešķīris. 8 Man, vismazākajam starp visiem svētajiem,
dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību 9 un rādīt,
kā ir piepildījies lielais noslēpums [vācu tekstā: kas ir lielā noslēpuma namturība], kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, 10 lai
tagad caur draudzi visām varām un
spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā
gudrība kļūtu zināma. 11 Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko
Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū, ... (Ef. 3:2 ff.)
Jo es gribu, lai jūs zinātu, cik karsti es
cīnos par jums un tiem, kas dzīvo Lāodikejā, kā arī par visiem citiem, kas manu
miesīgo vaigu nav redzējuši.
2 Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar
mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu,
3 kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības. (Kol. 2:1 ff.)
Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un
uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesīm 6 un zvērēja pie Tā, kas dzīvo
mūžīgi mūžam, kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz
zemes, un jūru un visu, kas jūrā: 7 laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa
vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir [vācu tekstā: būs] piepildīts Dieva noslēpums, kā Viņš to ir pasludinājis Saviem kalpiem
praviešiem. (Atkl. 10:5 ff.)
Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām
nomodā ar pateicību. 3 Reizē lūdziet arī par mums, lai Dievs mūsu sludināšanai
atvērtu durvis [vācu tekstā: lai
Dievs atvērtu vārda durvis], ka es
varētu sludināt Kristus noslēpumu,
kura dēļ esmu važās, 4 un lai es to varu darīt zināmu, kā tas man pienākas.
(Kol. 4:2 ff.)
... ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet
Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās
aizlūgšanās par visiem svētajiem,
19 arī par mani, lai mana mute droši
atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt
evaņģēlija noslēpumu. 20 Viņa [vācu tekstā: tā dēļ] važās kaltais
vēstnieks es esmu un to gribu sludināt [vācu tekstā: lai es tajā runātu] bez bailēm, kā man tas pienākas. (Ef. 6:18
ff.)
Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras
nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā
par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. 25 Viņas kalps es esmu kļuvis pēc tām
amata pilnvarām, ko Dievs man devis, lai pie jums tiktu piepildīts Dieva vārds,
26 noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija
apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. 27 Viņiem
Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu
starpā, proti, Kristus jūsos,
apskaidrošanas cerība. 28 Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un
mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu
Kristū. (Kol. 1:24 ff.)
Bet Tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda
mans evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, 26 bet tagad darīts zināms un ar pravieša
rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai [vācu
tekstā: paklausītu ticībā], - 27 vienīgajam visugudrajam Dievam, lai
caur Jēzu Kristu ir gods mūžu mūžos. (Rm. 16:25 ff.)
Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem,
ne šīs pasaules [vācu tekstā: šī
laika] gudrību, ne arī šīs pasaules [vācu
tekstā: šī laika] valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, 7 bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs
paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. 8 To nav atzinis neviens šīs
pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši
godības Kungu. (1. Kor. 2:6 ff.)
... atklādams
mums Savas gribas noslēpumu pēc Sava
labā nodoma,
10 kuru Tas, laikiem piepildoties, bija
apņēmies novest līdz galam, visu
apvienojot zem vienas galvas - Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas
virs zemes. (Ef. 1:9 f.)
Diakoniem [vācu tekstā: kalpiem] tāpat būs būt cienīgiem, ne divkosīgiem, ne pārmērīgiem vīna baudītājiem,
ne negodīgas peļņas kāriem, 9 tādiem, kas ticības
noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā. 10 Arī šie papriekš jāpārbauda, pēc
tam lai viņi kalpo, ja nav viņiem ko pārmest. (1. Tim. 3:8 ff.)
Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā,
parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā. (1. Tim.
3:16)
Noslēpumi (bez papildinājuma)
Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus,
un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības,
tad es neesmu nekas. (1. Kor. 13:2)
Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem,
bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš
garā runā noslēpumus. (1. Kor. 14:2)
Jūdu glābšana
Jo, ja tu no sava dabīgā celma, meža eļļaskoka,
esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļaskokā, cik daudz vieglāk
šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu
eļļaskokā! 25 Es jūs, brāļi, negribu
atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai
jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta,
līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. 26 Un tā viss Israēls
tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību
no Jēkaba. (Rm. 11:24 ff.)
Paraušana
Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,
52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie
tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. (1. Tim. 15:51 f.)
Laulība
Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz
Kristu un draudzi. (Ef. 5:32)
Septiņas zvaigznes
Noslēpums
par septiņām zvaigznēm, ko tu
redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes
ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes. (Atkl.
1:20)
Netaisnība
Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā [vācu tekstā: jau darbojas netaisnības noslēpums], tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd [vācu tekstā: tikai [tas neatklājas], kamēr nepazūd tas, kas tagad kavē]. 8 Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā. 9 Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, 10 kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso [vācu tekstā: patiesības] mīlestību, kas tos būtu izglābusi. (2. Tes. 2:7 ff.)
Bābele
Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā,
greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss,
pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem. 5 Uz viņas
pieres bija rakstīts noslēpumains vārds:
lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. 6 Es redzēju: sieva
bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu
redzēdams, es varen izbrīnījos. 7 Eņģelis man sacīja: "Kāpēc tu esi tā
izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums un zvēra ar septiņām
galvām un desmit ragiem noslēpums, kas nes sievu." (Atkl. 17:4)
Visas rakstu vietas skaidri liek saprast, ka minētajiem noslēpumiem tieši nav paredzēts būt nezināmiem un noslēpumainiem. Attiecībā uz tiem tieši ir veicams izskaidrošanas darbs. Izpratne par ikvienu no šiem noslēpumiem gan nav pieejama katram. Šos noslēpumus nav iespējams izprast ar cilvēku pūlēm, tos nav iespējams ne racionāli izzināt, nedz arī emocionāli izjust; izpratni par noslēpumu ir jāsaņem atklāsmes jeb dievišķas apgaismības ceļā, tā rodas kā rezultāts, kad pie kāda cilvēka darbojas Svētais Gars.
Vēstulē efeziešiem 5:32 Pāvils atklāj laulības noslēpumu, sniedzot tam skaidrojumu: Laulība var tikt saprasta pēc analoģijas ar Jēzus Kristus attiecībām ar Draudzi.
Pirmkārt, tas nozīmē, ka, pēc apustuļa ieskatiem, laulību nav iespējams saprast, balstoties uz pašu laulību; lai to saprastu, bioloģiskie, biosocioloģiskie, socioloģiskie, psiholoģiskie izskaidrošanas modeļi ir nepietiekami. Bet laulību var ļoti labi saprast, ja tiek aplūkotas Jēzus Kristus attiecības ar Viņa Draudzi, laulība, tātad, tiek attiecināta uz kaut ko specifiski dievišķu. Šo sapratni tad nu Dievs tiešām ir rezervējis tādiem cilvēkiem, kas ir izdarījuši kādu pamatizvēli, proti, ļauties, lai Viņš tos pestī, un tā rezultātā dzīvot kopā ar Viņu. Ka tas var notikt vienīgi kā personiskas attiecības ar augšāmcelto Jēzu Kristu, vienmēr ir bijusi visu Bībelē balstīto kristīgo mācību pārliecība.
Tā nu Pāvils pasaka: Kurš grib saprast laulību, tas lai aplūko Jēzus attiecības ar draudzi. Kurš pieder pie Draudzes, tas spēs aprakstīt savas attiecības ar Jēzu, tas arī pazīs Jēzu pats savā dzīvē; vadoties no tā, viņš sapratīs, kas tad ir tas specifiskais, kas raksturo vīrieša un sievietes attiecības laulībā.
Šeit arī kļūst skaidrs, ka kāds, kurš nav pazīstams ar Dievu, jo nav pazīstams ar Jēzu, arī nespēj saprast, kas ir laulība jeb kā dzīvot laulībā. Viņš nesapratīs laulības iestādīšanu, iespējams, akceptēs laulību kā vīrieša un sievietes attiecību attīstības stadiju cilvēku sabiedrības ietvaros, taču ne kā dzīves pamatformu. Viņš varbūt gribēs likvidēt laulību, jo tā acīm redzami atnes vairāk ciešanu nekā laimes, utt.
Bet Jēzus Kristus Draudzes locekļiem attiecību starp vīrieti un sievieti būtība pamatos atklājas tādējādi, ka tās tiek skaidrotas kā analoģija Jēzus Kristus attiecībām ar Viņa Draudzi. Šī analoģija ļauj izteikt fundamentālo apgalvojumu, ka abas šīs attiecības ir savstarpējas attiecības starp personām. Principā vīra attieksmi un izturēšanos pret sievu vajadzētu varēt aprakstīt tā, kā var aprakstīt Jēzus attieksmi pret Viņa Draudzi vai katru atsevišķu Viņa Draudzes locekli. Principā sievas attieksmi un izturēšanos pret vīru vajadzētu varēt aprakstīt tā, kā var aprakstīt Draudzes vai atsevišķa Draudzes locekļa attieksmi pret Jēzu. Attiecībā uz šo tematiku Bībele ir ārkārtīgi bagāta krātuve, jo tā taču vairāk nekā jebkas cits ir grāmata par Dieva attiecībām ar tiem cilvēkiem, kas grib piederēt pie Viņa saimes un ir saistījuši savas dzīves ar Viņējo.
Kad senais hellēnisma laika cilvēks izdzirdēja vārdu "noslēpums" - mysterion - viņš, iespējams, domāja arī par mistēriju kultu rituāliem. Par tiem konkrēti bija zināms visai maz, un tie, pretstatā valsts kultiem, cilvēkam solīja laimi un svētlaimīgu dzīvi arī viņpus nāves robežai.
Kurš, piemēram, pievienojās eleisiešu mistērijām, kļuva par vienu no iesvētītajiem, kas iepazina lietas, kas palika apslēptas nepiederošajiem, kam par tām pat nedrīkstēja stāstīt. Tādējādi tas vienmēr bija ierobežots skaits cilvēku, kuri uzzināja noslēpumus. Pašās ceremonijās ne viss tika turēts noslēpumā, tā bija svētku gājieni, šķīstīšanās un upurēšanas rituāli; taču par to, kas notika iniciācijas naktīs un kas bija svētās lietas grozā, par to nedrīkstēja uzzināt neviens nepiederošais.[2]
Senais cilvēks spēja saprast, ka ir kaut kas īpašs saprast noslēpumus, kas attiecas uz cilvēka patieso svētlaimi.
LAULĪBAS ATJAUNOŠANA
Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: "Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?" 4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, 5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.- 6 Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." 7 Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" 8 Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. 9 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību." (Mt. 19:3 ff.)
Šajā strīdā ar farizejiem par laulības šķiršanas problēmu Jēzus divreiz norāda uz laiku pirms grēkā krišanas (4. un 8. p.), ikreiz norādot uz to, ka sākotnējais stāvoklis esot bijis labs. Atrauti no šajā rakstu vietā apspriestās šķiršanās problēmas Jēzus izvirza tādus argumentus, ka cilvēku, precīzāk, vīriešu, ļaunumu, cietsirdību parāda kā iemeslu, kura dēļ Dievs dažos aspektos ir piekāpies, dodot savai tautai likumus ar Mozus starpniecību.
Taču vēsturiskais cēlonis sākotnējā stāvokļa izmaiņām ir meklējams citviet: grēkā krišanas notikumā. Caur to tika sagrautas ne tikai cilvēka attiecības ar Dievu, pie kam šī sabrukuma stāvoklis tiek apzīmēts ar jēdzienu nāve, bet gan arī cilvēku savstarpējās attiecības, līdz ar to arī attiecības laulībā.
Jēzus norāda uz to, ka laulība ir iestādījums no laika pirms grēkā krišanas un pieder pie cilvēku kopdzīves sākotnējās kārtības. Dievs sākotnēji nedomāja par šķiršanos, atkārtotu precēšanos, bet gan par vīrieša un sievietes attiecībām, kas ilgst visu mūžu un dara laimīgus.
Laulība ir tieša atbilde uz cilvēka būtībai atbilstošo, viņam piemītošo vajadzību pēc kopības ar pretējā dzimuma cilvēku.
Tās pamats ir vienotības īpaša forma, divu pretēja dzimuma cilvēku vienotība. Tā ir kopīga dzīve visās jomās, kur šī vienotība tās būtībai atbilstošo izpausmi rod, diviem kļūstot par vienu miesu, seksuālajā kopībā. Šīs kopības dēļ vīrs atsakās no savas līdzšinējās dzīves vecāku ģimenē un izveido jaunu: savu laulību un savu ģimeni.
Tā kā Jēzus tik nepārprotamā veidā vērš klausītāju uzmanību uz sākotnējo stāvokli, turpinājumā aplūkosim sākotnējās laulības pazīmes, ciktāl tās vēl ir izzināmas. To darot, nāksies saskatīt, kādas konkrēti ir bijušas Dieva domas attiecībā uz laimīgu kopdzīvi.
CILVĒKU RADĪŠANA UN UZDEVUMS
VĪRIETIS UN SIEVIETE KĀ DIEVA LĪDZINIEKI
Kad 1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā pirmo reizi tiek runāts par cilvēku, tiek runāts par vīrieti un sievieti kopā, un, proti, tā, ka tiek radīts iespaids, ka vīrietis un sieviete ir radīti reizē vienā vienīgā radīšanas aktā.
Otrajā nodaļā tas ir citādi, izklāsts parāda, ka vīrietis un sieviete ir radīti nevis reizē, bet gan viens pēc otra. Sākotnēji pretrunīgos atspoguļojumus var saprast tā, ka pirmais izklāsts runā par šo faktu kopumā, toties otrais detalizētāk izklāsta kādu noteiktu aspektu. Tas, ka cilvēks eksistē divos variantos, proti, kā vīrietis un sieviete, šeit tiek izklāstīts pamatojot un līdz ar to daudz detalizētāk. Dievam būs bijis ļoti svarīgi izskaidrot, kādēļ tad eksistē vīrietis un sieviete.
Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." 27 Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. 28 Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties [vācu tekstā: Esiet auglīgi] un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi [vācu tekstā: pār visiem dzīvniekiem, kas kustas zemes virsū]." ... 31 Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts - sestā diena. (1. Moz. 1:26 ff.)
Spriežot pēc pirmā izklāsta, Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla. Tas nepārprotami attiecas gan uz vīrieti, gan uz sievieti. Dievs nav radījis vienīgi vīrieti pēc savas līdzības, nedz arī vienīgi sievieti; drīzāk tie ir divi cilvēki, divi indivīdi, divas personas, kas atbilda Viņa tēlam.
Šo informāciju arī tādēļ nav viegli saprast, ka Dievs parādās kā vīriešu dzimuma un Viņam nav redzama sievišķa pāra, kaut arī Viņš ir jāsaprot kā trīs personu vienība, kas radīšanas stāstā vēl nav ieraugāms. Šķiet ka sadalījums dzimumos, ciktāl mēs to spējam izprast, ir specifiska radības pazīme.
Kāda tad ir divu atšķirīga dzimuma cilvēku līdzība ar Dievu? Ir iespējamas dažādas atbildes, kaut arī ne visas ir pārliecinošas.
Viena atbilde var būt, ka abiem cilvēka veidiem piemīt kaut kas vienlīdz dievišķs, proti dzīvības dvaša, kas cilvēku padarīja par dzīvu dvēseli (1. Moz. 2:7). Tādēļ abi pieder pie Dieva pasaules un vienlaikus atšķiras no dzīvniekiem, no kuriem nevienam šī pazīme nepiemīt.
Cita atbilde var būt, ka katrs no abiem cilvēka variantiem reprezentē tikai daļu no līdzības Dievam. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi, tomēr papildina viens otru un kopā ir tas Dieva līdzinieks, kas ir radies radības ietvaros. - Taču Jaunajā Derībā mēs tiekam iepazīstināti ar Jēzu kā ar radības pilnību. Individualizētā izpratnē Viņam kā tādam nebija nepieciešams papildinājums[3]. No otras puses, Viņš arī nebija hermafrodīts.
Vēl varētu domāt, ka cilvēks savos abos radītajos variantos ir ne tikai Dieva līdzinieks esamības, bet arī noteiktu attiecību ziņā. Uzmanību piesaista tas, ka Dieva attiecības ar Viņa ikreizējo tautu, kā ar Vecās Derības Israēla tautu, tā ar Jaunās Derības Israēla tautu Draudzi, tiek saprastas tā, ka tās tiek aprakstītas, izmantojot saderināšanās un laulības metaforas, ietverot arī tām piederīgās jūtas. Dievs acīm redzami vēlas, lai mēs saprastu Viņa nodomu: Viņš vēlas ar savu tautu, pie Viņa saimes piederošo indivīdu kopumu, dzīvot ļoti tuvās attiecībās. Lai mēs cilvēki spētu to saprast, Viņš mūsu zemes dzīvē ir devis laulības attiecību modeli kā radības kārtību: Vieni mēs esam nepilnīgi, attiecību ietvaros, kādas pastāv starp vīrieti un sievieti laulībā, mēs saprotam, cik intensīvi Dievs vēlas attiecības. Tādējādi kļūst saprotams, kāpēc Pāvils attiecības starp vīru un sievu skaidro kā analoģiju ar attiecībām starp Jēzu un Draudzi.
DIEVA DOTAIS UZDEVUMS CILVĒKIEM
1. Mozus grāmatas pirmās nodaļas radīšanas stāstā vīrietis un sieviete saņem divus kopīgus uzdevumus:
viņiem jāvalda
pār zivīm, putniem, lopiem un visu zemi;
viņiem jābūt auglīgiem, jāvairojas un jāpiepilda zeme ar pēcnācējiem.
Šīs pavēles aptver noteiktu radības daļu. Būtībā tā ir dzīvā daba, kas tiek pakļauta cilvēkam. Viņa varai netiek pakļautas (fizikālās) debesis, vējš un laika apstākļi, zvaigznāji, izplatījums ap zemi, bet, vispirmām kārtām, cilvēkiem netiek pavēlēts valdīt pār cilvēkiem. Tas izslēdz jebkāda veida valdīšanu, piemēram, vīrieša valdīšanu pār sievieti vai vecāku valdīšanu pār bērnu, jauno valdīšanu pār vecajiem, stiprāko valdīšanu pār vājākajiem, bagāto valdīšanu pār nabagajiem.
Savas sugas turpināšanas uzdevums arī tiek dots abiem cilvēkiem un tiek nosaukts par svētību.
DIEVA DOTAIS UZDEVUMS VĪRIETIM
Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. 9 Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.
15 Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. (1. Moz. 2:8 ff.)
1. Mozus grāmatas otrā nodaļa informē par noteiktām detaļām. Vispirms Dievs radīja vīrieti, ielika to viņam sagatavotā vidē un deva tam divus uzdevumus. Viņam
jākopj
dārzs un
jāsargā
dārzs.
Fakts, ka Dievs iedeva cilvēkam dārzu, norāda uz to, ka Viņš jau bija sagatavojis noteiktus apstākļus Ādama darbībai. Šo dārzu varētu saprast kā norobežotu teritoriju, kas tomēr ir atvērta un no kuras ūdens četru upju veidā plūst uz apkārtējiem rajoniem. Vārds paradīze, kas tradicionāli, taču kļūdaini tiek lietots, apzīmējot Ēdenes dārzu, ir cēlies no senās persiešu valodas un nozīmē iežogojumu. Var domāt, ka ir pastāvējusi cita veida apkārtējā pasaule, jo tika dots uzdevums sargāt dārzu, kura jēga kļūst skaidra notikumu turpmākās norises gaitā.
Dievs pats jau bija dārzu apgādājis arī ar augiem un kokiem. Ādamam nebija jāsāk uz liesas zemes; bija nodrošināta zināma veida pārpilnība, proti, augu un koku pārpilnība. Ādamam neko nevajadzēja darīt, lai varētu pārtikt no dārza, jo koki jau deva augļus, un tie būs bijuši ne tikai pievilcīgi acīm un degunam, tie būs bijuši arī garšīgi.
Līdz ar to Ādama faktiskais uzdevums nebija līdumu līšana un zemes iekopšana, drīzāk viņam tika uzdots dārzu ar tā dzīvo materiālu, augiem, izveidot pēc savas gaumes tā, lai viņš tajā justos labi. Tas, ko Dievs bija uzdevis cilvēkam, bija radoša apiešanās ar dabu. Ādamam savā darbībā arī nekādā ziņā nebija jāvadās no Dieva gaumes, viņam drīzāk bija dota brīvība rīkoties saskaņā ar savām estētiskajām mērauklām.
Man nav dārza un es nezinu, vai dārzi pastāv
tāpēc, lai tie kādam piederētu, vai tāpēc, lai mēs sapņotu, ka mums tie ir. Vai
tad visi dārzi, kopš sākta gala, nav mūžīgs sapnis, sapnis par paradīzi uz
zemes, par sākotnes un iespējamās atgriešanās vietu? Man nav dārza, taču, kad
es aizveru acis, mans dārzs kļūst reāls.
Tajā ir jābūt rozēm. Pasakainām kāpelējošām
rozēm, kas vijas un nokarājas no vēju izgrauztām akmens arkām, kuplām krūmrozēm
ar smagiem zariem un pildītiem hibrīdiem, Damaskas rozēm un suņu rozēm,
tauriņiem līdzīgām Ķīnas rozēm un svītrainām Burbonas rozēm. Smarža kā tumšs
medus, rožu ziedlapiņu miriādes, kas kvēlo, uzliesmo un atkal izdziest.[4]
Vīrieša otrais uzdevums bija dārza sargāšana. Šis uzdevums liek jautāt, no kā vai no kādām briesmām dārzs bija jāsargā. Šeit vēl atbilde netiek sniegta; tas notiek trešajā nodaļā. Katrā ziņā Ādamam tiek dots uzdevums sargāt, aizsargāt pret ārējām briesmām, kas vienlaikus nozīmē, ka viņam tiek uzticēta atbildība ne tikai par dārzu, bet arī par tā nākamo iemītnieku drošību un labklājību.
DIEVA DOTAIS UZDEVUMS SIEVIETEI
Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." 19 Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. 20 Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu.
21 Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām [vācu tekstā: beidzot] ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu [vācu tekstā: vīreni], jo tā ir no vīra ņemta. 24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." (1. Moz. 2:18 ff.)
Kad tiek radīta sieviete, kļūst redzams gluži jauns motīvs: Vīrietis ir nelaimīgs, jo ir viens, un Dievs vēlas šo stāvokli mainīt. Vispirms Viņš konstatē, ka radībā ir viena lieta, kas nevar pastāvēt Viņa paša priekšā, tādēļ, ka tā nav laba: tas, ka cilvēks, pareizāk sakot, vīrietis, ir viens. Risinājums tiek nosaukts par palīgu, bet definēts ne tikai ar šo apzīmējumu, bet arī ar papildus kritēriju, ka tam jāatbilst cilvēkam. Griba radīt šādu palīgu pastāv, tā tiek piepildīta it kā eksperimentālā ceļā. Vispirms Dievs rada dzīvniekus un atved tos pie Ādama, taču to vidū nav atrodams šis specifiskais, atbilstošais palīgs.
Tagad ir pienācis brīdis, kad Dievs atved tiešām atbilstošo palīgu: nevis dzīvnieku, bet jau esošā cilvēka variāciju. Ādama reakcija ir spilgta: Šķiet, it kā viņš būtu zinājis, kāda veida palīgs viņam atbilst, jo, kad Dievs ierodas ar sievieti un nostāda to viņa priekšā, viņš izsaucas: Beidzot ...! Izsakot atzinību Dieva darbam, šis vārds izsaka vēl arī to, ka ir piepildījušās kādas gaidas, kuras Ādamam būs bijušas. Šis piepildījums noved arī pie vārda došanas: Ādams nosauc jauno radījumu par vīreni, ar ko viņš izsaka, ka tā ir cilvēks/vīrietis ar zināmām izmaiņām.
Sievietes specifiskais uzdevums, pirmkārt, izriet no nolūka, ar kādu viņa tiek radīta. Formāli tas izskatās pēc divkārša uzdevuma tāpat kā vīrietim, bet faktiski tas ir tikai viens uzdevums, kas tiek izteikts divos atšķirīgos veidos. Sievietei
jānodrošina vīrietim sabiedrība (18. p.),
jābūt vīrietim piemērotam, līdzīgam (gleichartig) palīgam.
Ir vērts šajā vietā papētīt, kādēļ Ādamam faktiski bija vajadzīga palīdzība. No trim iespējamajām atbildēm tikai viena ir pareiza.
Pirmā iespēja ir domāt, ka sieviete tika iecerēta kā palīgs dārza kopšanā un sargāšanā. Pie šāda sprieduma var nonākt vienīgi tad, ja neizturas pilnīgi nopietni pret izklāstu 1. Mozus grāmatas otrajā nodaļā. Dārza kopšana un sargāšana tur tika uzticēta vienīgi vīrietim. Ja Bībeles teksts sniegtu norādes uz grūtībām, ko vīrietim sagādāja darbs dārzā un ienaidnieku atvairīšana, tad šādu pieņēmumu varētu uzskatīt par pamatotu. Taču par kaut ko tādu nav runas un trūkst jebkādu norāžu uz to, ka sieviete tiek radīta ar mērķi būt par palīgu dārza darbos.
Tad jau pamatotāka šķiet doma, ka sieviete esot radīta kā palīgs pie vairošanās. Bet tad nākas domāt, ka attiecības starp abiem radīšanas stāstiem 1. Mozus grāmatas pirmajā un otrajā nodaļā ir sarežģītākas, nekā tās ir patiesībā. Pirmkārt, nav atrodams neviens atbalsta punkts domai, ka sieviete būtu radīta kā palīgs pie vairošanās.
1. Mozus 1:28 ir rakstīts, ka Dievs svētīja vīrieti un sievieti un tiem sacīja: Augļojieties un vairojieties ... Šeit var ieraudzīt brīdi, kurā tiek iestādīts mums pazīstamais vairošanās veids: pēc abu cilvēka variantu radīšanas. Dievs svētī divus cilvēkus un attiecībā uz vairošanos dod viņiem kopīgu uzdevumu. Nav tā, ka pavēle vairoties tiktu dota vienīgi vīrietim, kuram tad, atbilstoši mūsu šodienas zināšanām, kaut kad nāktos konstatēt, ka viņš to nespēj, nedz arī vienīgi sievietei, bet gan tā tiek dota abiem. - Vai vispār un kā eventuāli Dievs būtu varējis domāt par cilvēku vairošanos pirms sievietes radīšanas, nav zināms. Ikviens izteikums par to būtu gan hipotētisks, gan arī spekulatīvs. Visvairāk iespējams un vērā ņems vēl varētu būt pieņēmums, ka Dievs gribēja, lai jauni cilvēki rodas no attiecībām, taču ļāva to saprast tikai noteiktā brīdī.
Pieņēmumam, ka sieviete esot radīta cilvēku vairošanās dēļ, Baznīcas (baznīcu) un draudžu dzīvē līdz pat šim gadsimtam ir bijusi un pa daļai vēl tagad ir vadošā loma. Viens no secinājumiem, kas no tā tika izdarīts, ir tāds, ka laulības visaugstākā jēga ir pēcnācēju audzināšana. Ne gluži bez vainas pie šī vērtējuma rašanās noteikti bija agrīnajā Baznīcā iespiedies noraidījums iepretī seksualitātei vispār. Šis skatījums gan nāca no pagānisma, taču vēlāk tika mācīts kā bībeliska patiesība. Kādā zīmīgā Augustīna formulējumā ap 415. gadu šī doma ir izteikta sekojoši:
Es
neredzu, kādai palīdzībai sieviete tika radīta vīrietim, ja tiek
izslēgts bērnu radīšanas mērķis. Ja sieviete nav dota vīrietim, lai palīdzētu,
dzemdējot bērnus, kādā veidā tad? Varbūt lai viņi kopā apstrādātu zemi? ... tad
vīrietis vīrietim būtu labāks palīgs. Tas pats attiecas uz vientulības kliedēšanu.
Cik gan daudz patīkamāka ir dzīvošana un saruna, ja kopā dzīvo divi draugi,
nekā ja kopā dzīvo vīrietis un sieviete.[5]
Vienīgā pareizā atbilde ir, ka sieviete tika radīta kopībai (Gemeinschaft), kā palīgs pret vientulību.
Ādamam, vēl pirms Dievs viņam pieveda sievieti, visādā ziņā bija sabiedrība (Gemeinschaft), proti, Dievs. Turklāt mēs varam iedomāties, ka daži dzīvnieki, ar kuriem kopā viņš dzīvoja, bagātināja viņa eksistenci ideālas dabas ietvarā. Bet ar to nepietika, lai apmierinātu viņa specifisku nepieciešamību pēc kopības: ilgas pēc kāda, kurš, tāpat kā viņš pats, bija cilvēks; cilvēks ir ne tikai gars. Cilvēks nav arī dzīvnieks; viņam tika iedvesta Dieva elpa. Gan no dabas, gan no iekšējā pieredzes (Erleben) viedokļa ne Dievs, ne kāds no dzīvniekiem nesaderēja ar viņu. Vienīgi sieviete bija līdzīga viņam, un tā šie abi spēja kļūt par vienu Miesu. (1. Moz. 2:24)
KOPSAVILKUMS
Vīrieša un sievietes kopīgais un atšķirīgais, ciktāl tie atbilst Dieva radīšanas plānam, tagad var tikt atspoguļots sekojoši:
ĀDAMS PIRMS GRĒKĀ KRIŠANAS
Dieva līdzinieks kopīgs uzdevums: (nozīmība) valdīšana, vairošanās
Attiecības:
sieviete (sargājošas) Uzdevums:
sargāt / kopt dārzu
SIEVIETE PIRMS GRĒKĀ KRIŠANAS
Vīrietis un sieviete abi ir Dieva līdzinieki, un viņiem ir gan kopīgs, gan attiecīgajam dzimumam specifisks uzdevums. Savstarpējās attiecībās vīrietim ir aizsargājošā funkcija, sieviete kā aizsargātā iegūst brīvu telpu.
VĪRIEŠA UN SIEVIETES IDENTITĀTE
Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. (1. Moz. 2:24)
Kad Ādams bija sievietē ieraudzījis viņa vientulības kliedētāju, viņš izteica pravietojumu attiecībā uz attiecībām starp vīru un sievu. Šis pravietojums ir sievietes radīšanas procesa loģisks noslēgums. Šeit vispirms apkoposim notikumus:
|
Ādama problēma Nr. 1 |
Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu [vācu tekstā: Es gribu tam darīt] palīgu, kas atbilstu viņam." |
|
Dieva palīdzība Nr. 1 |
Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus. |
|
Ādama problēma Nr. 2 |
Bet Ādamam Viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu. |
|
Dieva palīdzība Nr. 2 - Problēmas atrisinājums |
Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. |
|
Ādama reakcija |
Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām [vācu tekstā: beidzot] ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu [vācu tekstā: vīreni], jo tā ir no vīra ņemta. |
|
Ādama pravietojums - Laulības pamatlikums |
Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." (1. Moz. 2:18 ff.) |
Ādama pravietiskie vārdi nosaka cilvēka jauno identitāti, kurš ar heteroseksuālu partneri stājas ilgam laikam paredzētā dzīves savienībā. Tikko radīts, bez praktiskām zināšanām par to, ko nozīmē būt tēvam un mātei, un ko - atstāt vecāku mājas, viņš definē šo identitāti kā attiecību identitāti: Neviena precēta cilvēka identitāte neizriet no viņa paša, nedz arī no viņa līdzības ar Dievu, viņš atvasina savu identitāti no attiecībām ar savu dzīvesbiedru. Tas tiek atspoguļots trīs soļos.
LĪDZŠINĒJĀS DZĪVES PASAULES ATSTĀŠANA
Jaunā identitāte sākas ar līdzšinējās atstāšanu.[6] Tekstā tas tiek pamatots ar iepriekš sacīto: Beidzot vīrietis ir atradis savu cilvēcisko partneri, tādēļ augošā jaunā vīrieša ceļš būs dzīvot kopā ar sievu, un, proti, līdz viens no partneriem būs miris.
Līdz ar tēva un mātes telpisko atstāšanu viņš atstāj vēl vairāk:
bērnības un jaunības dzīves posmu,
līdzšinējo identitāti, kuras ietvaros viņš
būtībā tika definēts kā savu vecāku dēls jeb kādas mājas, ģimenes kā dzīves un darba kopības, loceklis,
savas vecāku mājas tiešo ikdienas ietekmi,
visas līdzšinējās pamatatkarības.
Telpiskajai atstāšanai pievienojas vecāku, mūsu kultūras ietvaros, vispirmām kārtām, mātes, emocionālā atstāšana, kas tagad vairs ietekmes ziņā nav pirmā sieviete vīrieša dzīvē, kurai šo lomu nākas nodot vedeklai.
Iespējams, ka agrāko dzīves apstākļu atstāšanas jēga ir tas, ka laulība ir domāta kā nobrieduša cilvēka visdziļākās attiecības, kamēr vecāku ģimene ir galvenās attiecības laikā, kamēr cilvēks nobriest. Tādējādi, ja atdalīšanās process ir izdevies, jaunais vīrs kopā ar savu sievu kontaktējas ar vecākiem kā patstāvīgs pieaugušais, nevis vairs kā atkarīgs jaunietis.
LAULĀTO SAVSTARPĒJĀ PIEĶERŠANĀS - KĻŪT PAR VIENU MIESU
Atstāšanas otra puse un vienlaikus tās atalgojums ir tas, ka laulātos velk vienu pie otra. Satura ziņā ir loģiski abus formulējumus pieķerties un kļūt par vienu miesu uzskatīt par vienas un tās pašas domas diviem variantiem. Tie izsaka jauno attiecību pamatraksturu: vislielāko tuvību un visciešāko kopību. Sekojošā diagramma atspoguļo atstāšanas un pieķeršanās saspēle.
ATSTĀT UN
PIEĶERTIES
Apgalvojums, ka laulātie kļūst par vienu miesu, ir jāaplūko īpaši. Gan ieskatoties Baznīcas vēsturē, gan arī ieskatoties virknē kristīgo grupu šodien, rodas iespaids, ka šis formulējums tiek uztverts kā nepatīkams vai vismaz neveiksmīgs tādēļ, ka tajā ir minēts vārds miesa. Taču tam nav nekāda pamata.
Ja mēs atkal vadāmies no tā, ka pirmais cilvēks uztvēra sievieti kā sev atbilstošu, tad viens šīs saderības aspekts bija tas, ka viņai
bija tāda pati miesa kā viņam pašam un nevis
citāda veida, kāda tā ir augstāk attīstītajiem dzīvniekiem, no otras puses,
viņai bija gan miesa, gan Dieva iedvestā
dzīvība, kas viņu padarīja citādu nekā Dievs, kurš ir Gars, bet ne miesa.
Tādējādi vārdkopa viena miesa izsaka pavisam specifiski cilvēciski intīmo saskarsmes veidu, kamēr intīmā saskarsme ar Dievu notiek garā (Jņ. 4:24; 1. Kor. 6:17). Pravietojums, ka tie abi kļūšot par vienu miesu, līdz ar to izsaka visdziļāko no cilvēciskajiem saskarsmes veidiem kā raksturīgu kopībai visa mūža garumā, laulībai.
Nevajadzētu būt nekādām šaubām attiecībā uz Dieva nodomu visaptverošajam saskarsmes veidam ļaut visdziļāk izpausties miesā. No otras puses, nopietnā speciālajā literatūrā netiek apšaubīts fakts, ka vienīgi uz seksualitāti balstītām attiecībām nav izredžu izdzīvot. Vai nu dzīvesbiedri kontaktējas visā savas personas dziļumā un plašumā, vai arī attiecības nobeidzas, ja nesāk darboties citi stabilizējoši momenti, kā vien hormonu izraisīta pārošanās uzvedība.
Visādā ziņā ir iespējams kontaktēties miesā un būt tālu no personu saskarsmes un mīlestības.
Miesa nav netiklībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai. ... 15 Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad lai es padaru Kristus locekļus par netikles locekļiem? Nemūžam ne! 16 Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli [vācu tekstā: pieķeras netiklei], ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa. - 17 Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu. 18 Sargaities [vācu tekstā: bēdziet] no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas. (1. Kor. 6:13)
Šajā vietā kontakts ar prostitūtu tiek atspoguļots ar to pašu terminoloģiju kā laulības attiecības radīšanas stāstā. Ir iespējams, ka kāds vīrietis un sieviete kļūst par vienu miesu un tomēr citādi nekā nav saistīti viens ar otru, dažreiz pat nepazīst viens otru ne pēc vārda, ne kā personas.[7]
Taču šajā Jaunās Derības vietā mēs redzam, ka Dievs nenicina dabisko miesu, kā tas ir (bijis) ne vienā vien kristīgā grupā daudzu gadsimtu gaitā. Miesa (der fleischliche Leib) vēl joprojām ir Dieva radīta un dota cilvēkiem, lai viņi var sevi visaptveroši izpaust iepretī savam dzīvesbiedram.
ATSTĀT - PIEĶERTIES VIENS OTRAM - LAULĪBAS LAIME
Garengriezuma pētījuma ietvaros par laimīgu laulību iekšējām attiecībām Judīte Valeršteina (Judith S. Wallerstein)[8] ir atklājusi, ka laba laulība ir veiksmīga deviņās jomās jeb ir veiksmīgi izturējusi deviņus pārbaudījumus:
1. Pagātnes attiecību pabeigšana ( = laulības pamats)
2. Jaunu kopību izveide
mēs
divu es vietā
ego narcisisma izbeigšana
divatnības apziņa
sakušana par vienu jaunu, abus partnerus
aptverošu identitāti
3. Apmierinošu seksuālo attiecību izveide
"Piepildījumu sniedzoša seksuālā dzīve ...
faktiski pieder pie laimīgas laulības kodola."
ņemt vērā seksuālo attiecību augsto ievainojamību
kopīgs divvientulības laiks bez traucēkļiem
atrast iekšējo mieru; gadījuma sekss, pat ja tas
notiek bieži, nedod patiesu apmierinājumu
4. Vecāku lomas pieņemšana, neatstājot novārtā laulāto attiecības
rast vietu bērniem,
taču neatstāt kontroli pār laulības dzīvi bērnu
rokās
5. Kopīga dzīves krīžu atrisināšana (vēlme pēc bērniem, karjera, slimība, nelaime, konflikti ...)
6. Atvēlēts laiks un vieta konfliktu procesiem
risināt konfliktus (un nevis draudēt ar
šķiršanos)
ikvienu strīdus punktu nokārtot līdz noteiktam brīdim,
piemēram, līdz gulēt iešanai
nokārtotu strīdu neatsākšana
7. Kopīga smiešanās, izvairīšanās no garlaicības
8. Savstarpēja drošība
9. Līdzsvars starp ideālu un realitāti
Trīs svarīgākās jomas, kas izšķir laulības laimi un pastāvību, atbilst 1. Mozus 2:24 teiktajam:
Laulības pamats ir atvadīšanās no pagātnes
dzīves veida,
tam pievienojas dzīve ar jaunu identitāti,
sakūstot ar dzīvesbiedru,
kā arī apmierinājumu sniedzoša dzimumdzīve.
PAR ATTIECĪBĀM STARP DZIMUMIEM PIRMS GRĒKĀ KRIŠANAS
Grēkā krišana ir pagrieziena punkts arī saistībā ar tās ietekmi uz laulību un attiecībām starp vīrieti un sievieti.
Līdz šim tika izklāstīts, ka dzimumi trīs aspektos ir vienlīdz vērtīgi:
līdzība Dievam (1. Moz. 1:26)
valdīšanas uzdevums (1. Moz. 1:28)
vairošanās uzdevums (1. Moz. 1:28)
Taču pie kopdzīves kārtības pirms grēkā krišanas pieder arī zināma vīrieša un sievietes nevienlīdzība, kas, tātad, saskanēja ar Dieva nodomu. Tā ir jāatšķir no nevienlīdzības, kas ir uzskatāma par tiešām grēkā krišanas sekām. Ja pēdējā rada strīdus un cīņu starp dzimumiem, tad pirmā kalpo mieram.
Sieviete tika radīta no vīrieša. Ja Ādams tika radīts no pīšļiem, tad sieviete tika radīta no Ādama, no jau atdzīvinātiem pīšļiem. Tas nozīmē, ka sievietes radīšana attiecībā uz izejas materiālu notika nevis tieši, bet gan netieši.
No šī fakta Pāvils izdara sekojošo secinājumu:
Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis. 3 Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. 4 Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. 5 Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. 6 Ja sieva neaizsedzas, tad lai tā arī apcērpas [vācu tekstā: tiek apcirpta]. Bet, tā kā tas sievai ir par kaunu, ka tā ir apcirpta vai noskūta, tad lai tā aizsedzas. 7 Bet vīram nebūs galvu aizsegt, jo tas ir Dieva godības attēls un atspulgs; bet sieva ir vīra godības atspulgs. 8 Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. 9 Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. (1. Kor. 11:2 ff.)
Šī izteikuma problemātika tiks apskatīta kādā no turpmākajām nodaļām.
Turklāt sieviete tika radīta vīrietim, kā viņam atbilstošs palīgs.
... vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. (1. Kor. 11:9)
Arī šo faktu Pāvils izmanto kā argumentu par labu tam, ka vīrs ir galva.
Sieviete tika radīta pēc vīrieša, vēlāk nekā viņš. Viņš starp cilvēkiem kopumā ir tāds kā radības pirmdzimtais (tā kā Jēzus ir jaunās radības pirmdzimtais). Viņam bez dārza kopšanas tika uzticēta arī dārza sargāšana. Viņš nesa atbildību un bija atbildīgs.
Pāvils no tā izdara secinājumu:
... taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā. 13 Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. 14 Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā. (1. Tim. 2:12 ff.)
GRĒKĀ KRIŠANA
Līdz ar grēkā krišanu notiek dramatiskas pārmaiņas attiecībās starp dzimumiem.
Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" 2 Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, 3 bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." 4 Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, 5 bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." 6 Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. (1. Moz. 3:1 ff.)
Kādai personai, kas šeit attēlota kā čūska, ir ļauns nodoms attiecībā uz cilvēku: ir jāiedzen ķīlis starp Dievu un cilvēku, ir jāpanāk, ka cilvēks tiek šķirts no Dieva.
Taču čūska runā nevis ar vīrieti, bet ar sievieti. Un čūskai veicas: sieviete sāk šaubīties par Dieva patiesīgumu un sāk iekārot jaunu cilvēkesamības dimensiju - autonomiju, būt kā Dievam. Viņa ir gatava uzticēties savai uztverei un pati novērtēt aizliegtā koka augļus; tas viņu noved pie domām, ka viņai vairs nav jāievēro Dieva aizliegums. Viņa paņem šķietami brīnišķīgos aizliegtā koka augļus un ēd no tiem.
Ādams, kurš visdrīzāk būs stāvējis viņai līdzās un varbūt būs apbrīnojis sievietes naivumu kā suverēnu spēju sarunāties, nerīkojas. Tā vietā viņš pieņem sievas piedāvājumu un augli no viņas rokām un ēd.
Kas bija noticis? Sieviete bija uzņēmusies kaut ko, kas viņai nebija uzdots: viņa bija nostājusies pret kādu ienaidnieku, līdz ar to uzņēmusies dārza sargāšanas funkcijas, kaut ko, kas bija Ādama uzdevums.
Savukārt, Ādams šajā gadījumā tieši bija izvairījies no viņam uzticētās atbildības; viņš bija ļāvis visam notikt, nebija pretojies šaubu par Dievu implantācijai, bija ļāvis čūskas domām iegulties sievas un (no turienes?) savā sirdī un uzticējies savas sievas vadībai, tā vietā lai vadītu viņu un atvairītu briesmas.
Vīrieša un sievietes lomu grēkā krišanas procesā var apkopot sekojoši:
|
Ādams |
Sieva |
|
neuzņemas uzdoto atbildību / vadību |
uzņemas atbildību / vadību, kas viņai nebija uzticēta |
|
nesargā dārzu no ienaidnieka un nepretojoties ļauj tam īstenot savus plānus |
uzņemas aizsardzības funkciju pret ienaidnieku, kas tai nebija uzticēta, un izrādās vājāka par to |
|
neaizsargā savu sievu |
nemeklē aizsardzību pie sava vīra |
Būtībā mums šeit ir darīšana ar uzticēto lomu apmaiņu.
Līdz ar grēkā krišanu, par ko šeit vairāk nerunāsim, pasaulē ir ienācis grēks. Zīmīgs ir Jaunās Derības skatījums uz grēku (Schuld):
Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar [vācu tekstā: caur] grēku - nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši; ... viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka - Jēzus Kristus - nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem. (Rm. 5:12 + 15)
Jo, kā caur cilvēku [vācu tekstā: vienu cilvēku] nāve, tā arī caur cilvēku [vācu tekstā: vienu cilvēku] miroņu augšāmcelšanās. 22 Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. (1. Kor. 15:21 f.)
Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. 14 Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā. (1. Tim. 2:13 ff.)
... čūska ... ar savu viltību piekrāpa Ievu ... (2. Kor. 11:3)
Par grēkā krišanas galveno vaininieku tiek uzskatīts Ādams. Iemesls: viņš bija atbildīgs, viņam būtu bijis jāatvaira čūskas uzbrukums, jo līdz ar uzdevumu sargāt dārzu viņš bija saņēmis spēju to izpildīt.
Sieva tiek uzskatīta par piekrāpto, par to, kas nebija spējīga saskatīt ienaidnieka viltību, jo viņai nebija uzdots risināt šādus konfliktus.
LAULĪBA UN ATTIECĪBAS STARP DZIMUMIEM PĒC GRĒKĀ KRIŠANAS
Grēkā krišana ne tikai sagrauj cilvēka attiecības ar Dievu, bet arī attiecības starp vīrieti un sievieti laulības ietvaros un ārpus tās.
ZAUDĒTĀ ATKLĀTĪBA
Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus. (1. Moz. 3:7)
Pirmais, ko viņi uztver, kad ir tikko ieguvuši paplašinātu apvārsni, ir viņu kailums. Saistībā ar abu cilvēku pirmo sastapšanos vēl bija teikts:
Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā. (1. Moz. 2:25)
Tagad šī idile ir beigusies, un abi cilvēki pie sevis pamana ko tādu, ko vēlas viens no otra noslēpt. Kāpēc šeit runa ir par dzimumorgāniem, netiek paskaidrots. Lai kādas arī varētu būt spekulācijas attiecībā uz to, runājot par slēpjamām ķermeņa daļām, tiek minētas tās, kas kalpo intīmās saskarsmes fiziskajai izpausmei. Šī saskarsme senebreju valodā tiek izteikta ar darbības vārdu atzīt. Ar dzimumorgānu apsegšanu tiek simboliski izteikts tas, ka abiem, vīrietim un sievietei, ir liela nepieciešamība pilnīgu savstarpēju atklātību nomainīt pret ierobežotu.[9]
Veids, kādā dzimumorgāni tiek apsegti, un tas, kā Dievs to vēlāk koriģē, māca vēl kaut ko: runa ir nevis par dzimumzonas slēpšanu, arī ne simboliski, bet gan par mirušās iekšienes slēpšanu. Apziņa, ka tagad gan viņi spēj atšķirt labu un ļaunu, taču arī redz, ka paši iekšienē bija kļuvuši ļauni, acīm redzot būs dziļi skārusi abus cilvēkus, neraugoties uz viņu intīmo pieredzi. Sava grēcīguma apziņa ir tik spēcīga, ka tā izraisa simbolisko apsegšanās aktu.
Tam viņi abi izmanto vīģes lapas. Vēlāk, kad Dievs ir runājis ar viņiem, Viņš, Dievs, darina viņiem gurnu apsējus no dzīvnieku ādām.
Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus. (1. Moz. 3:21)
Ja Ādams un sieva bija izmantojuši augu materiālu, tad Dievs ņem materiālu no dzīvniekiem, kas nozīmē, ka Viņam (!) tos vispirms nākas nogalināt, kas bija rīcība, kas arī abiem cilvēkiem būs bijusi gluži jauna. Dievam bija iemesls nomainīt no augiem darinātu apģērbu pret zvērādām: cilvēkiem uzskatāmi vajadzēja mācīties, ka grēka sekas ir asins izliešana. Šeit tā ir vietnieciska viena vai divu dzīvnieku asins izliešana, taču nogalināšanai, līstošajām asinīm, dīrāšanai vajadzēja uzskatāmi parādīt, cik atbaidošs ir grēks.
Neskatoties uz to, iepriekšējais stāvoklis nebija atjaunojams. Sākotnējā atklātība netika atjaunota, taču pastāvēja iespēja cilvēka grēku apklāt ar upurdzīvnieku asinīm[10]. Un radās cerība atjaunot pilnīgo kopību cilvēku starpā, un, proti, balstoties uz Dieva apsolījumu.[11]
CĪŅA STARP DZIMUMIEM
Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. 9 Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?" 10 Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos." 11 Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?" 12 Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu." (1. Moz. 3:8 ff.)
Dieva nākšana, līdz šim normāls un dabisks process, tagad cilvēkos izraisa bailes. Viņi bēg un mēģina vismaz mazliet novilcināt neizbēgamo sastapšanos ar Dievu. Tāpat kā viņi vairs nespēj būt atklāti viens otra priekšā, viņi to vairs nespēj arī Dieva priekšā. Visas personu attiecības, ne tikai starp cilvēkiem, bet arī cilvēka attiecības ar Dievu, izrādās grēka apgrūtinātas.
Kad nu abi cilvēki stāv Dieva priekšā un viņiem nākas atbildēt, parādās, ka viņi jau pilnībā pārvalda savas vainas apstrīdēšanas un citu vainošanas metodi. Ādams par galveno vainīgo padara sievu, to pašu būtni, kuras radīšana viņā bija izraisījusi tādu sajūsmu. Vainodams viņu par to, ka viņa esot tam iedevusi augli, vīrietis pats sevi parāda kā upuri, kurš nemaz citādi nav varējis rīkoties kā vien pieņemt savas dzīvesbiedres piedāvājumu.
Taču viņa atbildē ir vēl kāds zemteksts. Viņš nevis vienkārši saka: Sieva man deva no tā koka..., bet gan: Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva ... Gandrīz nav iespējams izvairīties no iespaida, it kā viņš galu galā Dievu pašu gribētu vainot nelaimē. Cēloņsakarību ķēdei, kas tiek izveidota, piemīt ļauna loģika: Ja Tu, Dievs, nebūtu Ādamam iedevis sievu, viņa nebūtu varējusi tam iedot augli, un viņš nebūtu bijis spiests augli ēst.
Tātad: Atbildīgie viņa skatījumā ir Dievs un sieva, nevis viņš pats.
Pirms Dievs pasludina vīrietim, kādas ir viņa rīcības sekas, Viņš vēršas pie sievietes.
Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu." (1. Moz. 3:13)
Kļūst redzama jauna veida vienādība starp dzimumiem, proti, vienāda apiešanās ar grēku. Tāpat kā vīrietis, arī sieviete vainu par savu pārkāpumu noveļ no sevis un uzveļ čūskai. Kā tā, kas ir tikusi pievilta, arī viņa atzīst, ka nav varējusi pieveikt čūsku diskusijā un attēlo sevi kā upuri.
Ar čūsku Dievs neielaižas sarunā. Pavedinot sievieti, tā ir rīkojusies saskaņā ar savu dabu, kas ir vērsta pret Dievu un pret radību.
Tagad Dievs pasaka, kādas sekas grēkā krišanas notikumi ir radījuši visiem trim to dalībniekiem, pie kam tas, kas tiek sacīts par vīrieti un sievieti, attiecas ne tikai personiski uz viņiem, bet arī uz viņu pēcnācējiem.
Par vienām sekām jau bija brīdināts iepriekš, un tālāk tekstā Dievs par tām atkārtoti vairs nerunā: cilvēku nāve. Līdz ar šo abu nāvi arī pēcnācēji bija tādi paši: miruši iepretī Dievam.
NĀVE
Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku
zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām
Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" 2 Sieva teica čūskai:
"Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, 3 bet par tā koka augļiem, kas ir dārza
vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs
ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." 4 Tad čūska teica sievai:
"Jūs mirt nemirsit ... (1. Moz. 3:1 ff.)
Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. 16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, 17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." (1. Moz. 2:15 ff.)
Divas reizes tiek stāstīts, ka ar grēkā krišanu ir saistīta cilvēka nāve, vienu reizi tā, kā to bija sapratusi sieviete, kur paliek atklāts jautājums par to, kad šī nāve iestāsies un kā tā izpaudīsies, un vienu reizi kā Dieva vārdi. Dievs saka, ka nāve iestāsies nevis nākotnē, bet tajā dienā, kad tiks pārkāpts Dieva aizliegums, tātad tiešā saistībā ar to.
Vadoties no mūsu ikdienas domāšanas, šķiet, ka Dievs neizsakās par to, ko mēs parasti saistām ar nāves notikumu, jo Ādams un sieva pēc grēkā krišanas vēl nodzīvoja vairākus gadsimtus un viņiem bija daudz bērnu.
Ko tad Dievs ir gribējis pateikt? Un kas satura ziņā ir domāts ar nāvi?
Nāve, kā tā ir domāta šeit un arī iestājās, apzīmē atšķirtības stāvokli no Dieva, stāvokli, kurā atrodas visu laiku visi cilvēki kopš grēkā krišanas. Tas ir tiešo, personisko attiecību ar Viņu izbeigšanās stāvoklis. To varētu nosaukt arī par garīgo nāvi.
Dzīvība (Jņ. 14:6) pie cilvēkiem atnāk Jēzū; Viņam ir dzīvība pašam Sevī (Jņ. 5:26). Viņš ir uzvarējis nāvi un atnesis Dieva klātnību uz zemes tiem, kas vēlas iemantot Viņa dzīvību; viņi tad atrodas atjaunotā dzīvē (Rm. 6:4). Viņiem ir jauna dzīvība un viņi dzīvo jaunu dzīvi, pēc tam kad viņi ir nomiruši grēkam (Rm. 6:2) un līdz ar to vecajai dzīvei, kādu viņi to ir mantojuši no Ādama. - Arī visai dzīvais t.s. pazudušais dēls savas dzīves noteiktā posmā ir miris un tikai pēc attiecību atjaunošanas ar savu tēvu kļuvis dzīvs (Lk. 15:32).
Šī nāve ir to cilvēku vispārējais stāvoklis, kas nedzīvo, orientējoties uz Jēzu, jeb no Viņa dzīvības.
Ir vēl kāda nāve, otrā nāve:
Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem. 13 Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem. 14 Arī nāvi un nāves valstību iemeta uguns jūrā. Šī ir otrā nāve - uguns jūra. (Atkl. 20:12 ff.)
Šeit tiek aprakstīta galīgā atšķiršana no Dieva pēc tiesas baltā troņa priekšā. Šis stāvoklis ir tik briesmīgs, ka tas tiek attēlots ar ugunīgas, degoša sēra jūras metaforu.
Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: "Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. 15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī." (1. Moz. 3:14 f)
Šeit tiek nolemts, ka pastāvēs naids starp abiem spriedējiem, un čūskai tiek paziņots, ka sievas sēkla, viņas pēcnācējs - domāts ir Jēzus - to galīgi iznīcinās.
Lāsts pār vīrieti skan sekojoši:
Un cilvēkam [vācu tekstā: Ādamam] Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. 18 Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. 19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties." (1. Moz. 3:17 ff.)
Ādamam, kurš netika pievilts, bet gan aiz brīvas gribas bija paņēmis augli un ēdis, līdz ar visiem saviem dzimuma biedriem ir jārēķinās ar barības ieguves grūtībām. Formulējot mūsdienīgāk, runa ir par viņa darba dzīves nolādēšanu. Pārmaiņas skar to jomu, kas viņam sākotnēji bija uzticēta, dārza kopšanu un sargāšanu.
Būtisks attiecībām starp vīrieti un sievieti ir Dieva lāsts pār sievieti.
Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas [vācu tekstā: vairošu tavus grūtniecības grūtumus] - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot [vācu tekstā: un tu kārosi] pēc sava vīra, un viņam būs valdīt [vācu tekstā: bet viņš valdīs] pār tevi." (1. Moz. 3:16)
Pirmajā daļā runa ir par grūtniecību un dzemdībām, toties otrajā daļā - par vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām (laulībā). Šīs attiecības tiek no diviem aspektiem definētas pa jaunam:
sievai būs kārot
pēc sava vīra;
vīrs valdīs
pār sievu.
Sievas kārošana pēc sava vīra pirmajā mirklī nekādā ziņā nešķiet lāsts un līdz ar to kaut kas negatīvs, drīzāk šķiet, ka Dievs gribētu vīrieša un sievietes savstarpējo pieķeršanos padarīt vēl intensīvāku, ieliekot sievā vēl lielāku tieksmi pēc sava vīra. Vīrietis taču pie pirmās iepazīšanās par sievieti bija izteicies ļoti pozitīvi un uzslavējis Dievu: Šī beidzot ir tā, ar kuru es gribētu dzīvot kopā, šī ir tā, kas pašos pamatos ir atrisinājusi manu vientulības problēmu un droši vien risinās to no dienas dienā.
Palūkojoties otru reizi, šāds skatījums vairs nešķiet pareizs. Vēl gan nav skaidrs, kāds ir kārošanas saturs un mērķis, taču pirmo apjukumu rada vārds bet, vārds, ar kuru tiek pilnīgi vai daļēji paņemts atpakaļ iepriekšējā teikumā vai teikuma daļā sacītais.
Ko tad nu nozīmē: bet viņš valdīs pār tevi? Problēma kļūst skaidrāka, ja uzsvari tiek likti sekojoši: bet viņš valdīs pār tevi. Ja esam gatavi atvēlēt vārdam bet tā parasto gramatisko nozīmi, ar to vienlaikus ir iegūts apgalvojums par sievietes kārošanas saturu: Proti, ja teikuma otrajā daļā ar bet tiek pateikts, ka vīrietis valdīs pār sievieti, tad ir pamats izdarīt pieņēmumu, ka teikuma pirmajā daļā izteiktās kārošanas saturs arī ir tieksme pēc varas, proti, pēc valdīšanas pār vīrieti.
Ir vēl viens pamatojums, kas balsta šo pieņēmumu, kā rāda Dieva saruna ar Kainu pirms Ābela nogalināšanas.
GRĒKA VALDĪŠANA
Pirms Kains nogalina savu brāli Ābelu (1. Moz. 4:3ff),
... Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs
raudzījās nikni [vācu tekstā: raudzījās lejup]. 6 Tad Dievs sacīja Kainam: "Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs
vaigs raugās nikni [vācu tekstā: lejup]?
7 Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu,
tad grēks ir [vācu tekstā: guļ] tavu
durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu! [vācu
tekstā: Un tas tīkos pēc tevis, bet tev būs valdīt pār to.]" (1. Moz. 4:5ff)
Pēdējais teikums ir gandrīz identisks Dieva lāstam pār sievieti. Atšķiras vienīgi persona. Toties šeit tikpat kā nav nekādu grūtību saprast, kāda veida kārošana tā ir: Grēkam, kas gaidīdams guļ durvju priekšā, attiecībā uz Kainu nav padomā nekas labs. Eifēmistiski izsakoties, tas visādā ziņā kāro pēc kopības, pat pēc kopīgas dzīves ar Kainu, taču ne lai pakļautos viņam, bet gan lai valdītu pār viņu. Tā nu Dievs saka Kainam apmēram tā: Noteiktās situācijās grēks gribēs valdīt pār tevi, bet tu to nepieļauj, drīzāk no savas puses valdi pār grēku.
Grēks, kas mums drīzāk ir lielā mērā abstrakts jēdziens, šeit tiek uztverts kā persona. Tas ieskanas arī Pāvila vēstulē romiešiem, kad viņš runā ne tikai par nāves varu, bet arī par grēka varu (Rm. 5:6). Izpratne par grēku kā tirānu, kas valda pār cilvēkiem, un atbrīvošanos no tā tiek apkopota sekojoši:
Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm! [vācu tekstā: ..., ka tā klausītu savām iekārēm] 13 Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. 14 Tad [vācu tekstā: jo] grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. (Rm. 6:12ff)
Tā nu otro daļu no lāsta pār sievieti var lasīt tā, ka Dievs viņā ir ielicis tieksmi valdīt pār vīrieti. Taču šai tieksmei ne tikai nebūs panākumu, bet gan tā papildus sadursies ar Dieva noliktās vīrieša valdīšanas pār sievieti pretestību. Papildus neveiksmīgajiem centieniem valdīt pār vīrieti, tātad, nākas vēl paciest savu pakļautību vīrieša valdīšanai.
Bet kur divi attiecībās cīnās par varu pār otru, neizbēgami rodas viens: strīdi, konflikti, laulības karš. Neatpestītā laulība cieš no šīs problēmas. Un Dieva lāsts padara attiecības starp vīrieti un sievieti laulībā par pastāvīgu problēmu lauku.
Taču ne tikai laulības jomā attiecības starp vīrieti un sievieti ir pakļautas šim apgrūtinājumam, bet gan arī plašākā sabiedrībā. Sabiedriskā sievietes apspiešana, par ko mēs šeit nerunāsim, ir novērojama visās vēstures tūkstošgadēs un visos kultūras un civilizācijas tipos. Feminisms būtībā nav nekas cits kā mēģinājums darīt galu vīrieša valdīšanai. Savā visradikālākajā veidā tas ir mēģinājums izveidot sievietes varu, tātad sabiedrības līmenī atkal mēģināt darīt galu vīrieša valdīšanai.
ATBRĪVOŠANA NO CĪŅAS STARP DZIMUMIEM
Neviens cilvēks nevar atcelt to, ko ir noteicis Dievs. Taču arī attiecībā uz problemātiku, kas saistīta ar attiecībām starp dzimumiem, ir spēkā, ka Jēzus, nodrošinot pestīšanas iespēju, ir radījis fundamentālas izmaiņas situācijā: ir iespējams pārvarēt laulības karu kristīgajā laulībā un sabiedrisko cīņu starp dzimumiem Draudzes ietvaros. Turpinājumā ir atspoguļoti šīs atbrīvošanas jomas trīs aspekti.
SIEVIETES ATBRĪVOŠANA CAUR MESIJAS PIEDZIMŠANU
Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā; 15 taču viņa tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tā paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību. (1. Tim. 2:14ff)
...Ādams netika piekrāpts; toties sieviete, pēc tam kad tā bija ļāvusi sevi piemānīt, nonāca pārkāpumā; 15 bet viņai vajadzētu iemantot glābšanu caur bērna piedzimšanu (viena Bērna, Mesijas, piedzimšanu). Ja sievietes paliek paļāvībā un mīlestībā un svēttapšanā ar apdomību, 3:1a tad vārds ir uzticams! (pēc Baumerta tulkojuma)
Vairums Bībeles tulkojumu[12] liek nojaust, ka sievietēm papildus pestīšanai caur žēlastību, balstoties uz ticību Jēzum Kristum, pastāv kāds īpašs pestīšanas ceļš, proti, pestīšana caur bērnu dzemdēšanu, tātad piepildītu mātes misiju.
Taču šāda sieviešu īpašā ceļa teoloģija ne tikai ir neiespējama, tādēļ to arī nav nepieciešams analizēt, bet gan arī tas nemaz nav gribēts šeit pateikt. Runa drīzāk ir par to, ka viena Bērna, proti, Jēzus Kristus, piedzimšana, atnes sievietei Glābiņu (Heil), dziedina viņas īpašo personisko un sabiedrisko situāciju, kas skaidri redzams N. Baumerta (Baumert) tulkojumā.
DEFORMĒTO ATTIECĪBU STARP DZIMUMIEM DZIEDINĀŠANA
Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā.
12 Jo, it kā sieva [proti, Ieva] ir no vīra [proti, Ādama], tāpat ir arī vīrs [proti, Kristus] no sievas; bet tas viss ir no Dieva. (2. Kor. 11:11f; pēc Baumerta tulkojuma)
Šeit ir runa par atbrīvošanas kārtību Kungā. Kristus Miesā vīrietis un sieviete ir savstarpēji atkarīgi viens no otra, Jēzus dziedina attiecības starp dzimumiem, "pats iekļaudamies tajās"[13].
Ieva (sieviete) ß Ādams (vīrietis)
Kristus (vīrietis) ß Marija (sieviete)
Pāvils to uzsver vēstulē galatiešiem:
Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas ... (Gal. 4:4)
SIEVIETES ATBRĪVOŠANA DRAUDZĒ
Dažādas izpratnes pastāv par citu Pāvila izteikumu attiecībā uz sievietes atbrīvošanu Jēzus Draudzē, domājams, tāpēc, ka šeit ir runa par dāvinātās brīvības praktisko pielietojumu. Es turpinājumā Gal. 3:26ff ne tikai atspoguļoju tabulā, bet arī saistu ar Kol. 3:9ff, jo tur tā pati doma tiek izteikta vēl konkrētāk, kaut arī nav tieši pieminētas attiecības starp vīrieti un sievieti.
ATŠĶIRĪBAS STARP LOMĀM SABIEDRĪBĀ UN DRAUDZĒ
|
Indivīda piederība |
sabiedrībā |
<Viņā> - Draudzē - Kristus Miesā |
|
|
|
|
Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. 27 Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. |
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. 10 Un apģērbiet jauno cilvēku [vācu tekstā: jo jūs esat novilkuši veco cilvēku līdz ar viņa darbiem 10 un apģērbuši jauno], kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. |
|
Kopīga valoda, asinsradniecība, rase, kopīga vēsture, valsts tauta ... |
jūdi, nejūdi, grieķi, vācieši, latvieši ... |
28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, ... |
11 Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ... |
|
|
= nevienam Draudzes loceklim nav īpaša stāvokļa, kas balstītos piederībā pie noteiktas tautas un valsts, kā arī rases |
||
|
Sabiedriskā iekārta, konstitucionālā likumdošana, īpašuma attiecības |
Vergi, brīvie |
... nav ne kalpa [vācu tekstā: verga], nedz svabadā ... |
... ne verga, ne brīvā ... |
|
= nevienam Draudzes loceklim nav īpaša stāvokļa viņa īpašuma, ienākumu, sabiedriskā stāvokļa un varas dēļ ... |
|||
|
Piederība pie noteikta dzimuma |
Vīrietis, sieviete |
... tur nav ne vīra, nedz sievas ... |
|
|
= vīrieši neieņem īpašu stāvokli un sievietēm netiek darīts pāri dzimuma dēļ |
|||
|
|
|
... jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. 29 Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma. (Gal. 3:26ff) |
... bet viss un visos - Kristus. (Kol. 3:9ff) |
Abās minētajās rakstu vietās ir teikts, ka Kungā valda citas attiecības nekā sekulārajā sabiedrībā, ka norobežojumiem, kādi ir spēkā sabiedrībā, nav nekādas nozīmes Jēzus Draudzē, Dieva Valstībā. Pirms tiek atbildēts uz visbūtiskāko jautājumu par to, kā jāsaprot Dieva Valstība uz zemes tagadējā laikmetā, norādīsim uz kaut ko citu.
Par situāciju ārpus Jēzus Draudzes
Situācija, kurai Kungā ir jābūt atšķirīgai no sekulārajā pasaulē pastāvošās, kopumā ir tiešas grēka sekas. Tas, kā iepriekš jau tika izklāstīts, attiecas uz sievietes pakļautību vīrieša varai Dieva lāsta dēļ; vēl tas attiecas arī uz etniskām atšķirībām, uz atšķirībām starp nācijām, tautām, kultūrām, un uz atšķirībām atšķirīgas varas un personiskās brīvības dēļ.
Visai pasaulei toreiz bija viena mēle [vācu tekstā: viena valoda] un vienāda valoda [vācu tekstā: vieni un tie paši vārdi]. 2 Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā [vācu tekstā: no austrumiem], tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, 3 un teica cits citam: "Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim," - jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. 4 Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi." 5 Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. 6 Un Tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams.
Saistībā ar šo izklāstu būtu jāizceļ sekojoši izteikumi par cilvēkiem pirms Bābeles torņa celšanas:
viņiem ir viena
valoda un viņi lieto vienus un tos pašus vārdus; spriežot pēc turpmākā
izklāsta, var secināt, ka šī valoda būs bijusi pilnīga un nodrošinājusi korektu
saprašanos;
viņi kopā dodas no kalniem uz auglīgo Divupi un viņiem
ir vienas rūpes: ka viņi varētu tikt izkaisīti;
Dievs ne tikai apstiprina, ka tiem ir viena valoda; Viņš apstiprina arī to, ka
tie ir viena tauta; tas nozīmē, ka
nepastāv sašķeltības atšķirīgās tautās.
Taču viņi grib sev sagādāt vārdu, un ir jājautā, pret ko. Tā kā nav citu cilvēku, pat nekādu citu cilvēku grupu, šķiet loģiski, ka torņa celšana ir jāsaprot kā uzbrukums Dievam. Viņš visādā ziņā šo darbību saprot tā.
Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu." 8 Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. 9 Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. (1. Moz. 11:1 ff.)
Dievs reaģē, uzliekot cilvēkiem lāstu. Sekas ir atšķirīgu valodu rašanās. Tā rezultātā cilvēki ar atšķirīgām valodām vairs nespēj saprast cits citu[14], ja nu vienīgi apgūstot citas grupas valodu. Papildus vēl pastāv atšķirīgas lingvistiskās tradīcijas, vispirmām kārtām, definēšanas un saprašanās tradīcijas, no kā izaug kultūras uz kopīgas valodas bāzes[15], kas, savukārt, veido pamatu, uz kura rasties lingvistiski viendabīgām nācijām, tautām, etnosiem.
Attālums telpā starp cilvēku grupām, visbeidzot, arī vēl kontinentu atdalīšanās (zemes sadalīšanās; 1. Moz. 10:25) apmēram 340 gadus pēc Lielajiem Plūdiem radīja vēl kādas sekas: rasu izveidošanos.
Valodas, rasu, kultūras atšķirības vēsturē vienmēr ir bijušas ļoti nozīmīgas, un, ja apskatām reālo situāciju, tās pārvarēt nav izdevies.[16] Toties Draudze, tāda ir Dieva griba, ir vienīgais cilvēku grupējums, kurā nosauktajām atšķirībām vairs nedrīkst būt pilnīgi nekādas nozīmes. Acīm redzot, tas ir iespējams, vienīgi konsekventi piekrītot Dieva gribai, kā citādi lai rod izskaidrojumu tam, ka visur pasaulē Jēzus Draudzē pastāv tik daudz nacionālās apziņas un rasu nošķirtības?
Pāvils raksta, ka Kungā arī sabiedriskajām un sociālajām atšķirībām nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Viņš piemin pretstatu starp brīvo un vergu, pilnīgas viena cilvēka varas pār otru ekstremālu formu, cilvēku kā otra īpašnieku. Kā liecina vēstule Filemonam, Pāvils nekādā ziņā necīnās par to, lai pie ticības nākušie īpašnieki atlaistu brīvībā vergus, arī ne par vergu brīvlaišanu, ja tie ir nākuši pie ticības, tātad, abi ir piederīgi Dieva Valstībai, kurā nav viena cilvēka varas pār otru, vai vismaz tai nevajadzētu būt.
Taču viņš saka, ka Kungā, tātad, Draudzē, Draudzes sadzīvē un sanāksmēs, šīm atšķirībām nav nozīmes, kaut arī ārpus Draudzes tās turpina pastāvēt.
... un vēlreiz ieskats Draudzes situācijā
Šajā kontekstā vairs nerada izbrīnu apgalvojums, ka Kungā vairs nav vīrieša (vīrišķā) vai sievietes (sievišķā). Ārpus Draudzes Dieva lāsti attiecībā uz valodām, kultūrām, etnosiem, kā arī cilvēku valdīšanu citam pār citu turpina darboties. Arī lāsts pār attiecībām starp vīrieti un sievieti turpina darboties, taču tāda ir Dieva griba, ka Draudzē, tātad, Dieva Valstības uz zemes šodienas formā, nepastāv atšķirīga attieksme un izturēšanās pret cilvēkiem atkarībā no viņu dzimuma. Atšķirības starp vīrieti un sievieti netiek likvidētas, tās pastāvēja pirms grēkā krišanas, un tās ir daļa no Dieva radīšanas plāna, taču tiek atcelts lāsts.
Attiecībā uz laulību tas nozīmē, ka sieva var kļūt brīva no vēlēšanās valdīt pār vīru. Vēl tas nozīmē, ka vīrs var kļūt brīvs no vēlēšanās valdīt pār sievu.
Attiecībā uz Draudzes sadzīvi tas nozīmē arī to, ka nav nekāda Dieva dota attaisnojuma tam, ka sievietei Draudzē tiek ierādīta pakļauta loma.
GALAVĀRDS
Ir izklāstītas zināmas būtiskas patiesības par attiecībām starp vīrieti un sievieti kopumā un laulībā atsevišķi. Šeit īss to apkopojums:
Laulības izcelšanās nav ekonomiskas vai
sabiedriskas dabas, bet gan tā ir Dieva atbilde uz pirmā cilvēka nepieciešamību
tikt atbrīvotam no specifiskas vientulības. Uz vajadzību pēc tai pašai sugai
piederīgas, līdzīgas būtnes Dievs atbildēja, radot sievieti.
Laulības primārā
jēga ir nevis vairošanās vai nepieciešamība pēc palīdzības dārza kopšanā, bet
gan kopība.
Vēl pirms grēkā krišanas, bezgrēcības stāvoklī,
Dievs abiem cilvēkiem ir devis atšķirīgus uzdevumus. Kaut arī tie bija vienlīdz
aicināti valdīt pār būtisku radības daļu, viņiem bija jāpievēršas atšķirīgām
darbībām.
Grēkā krišana bija par iemeslu tam, lai Dievs
dotu cilvēkiem līdzi grēka sekas kā apgrūtinājumu, kas nevarēja tikt nokratīts.
Pie jomām, kurām Dievs uzlika lāstu, pieder arī attiecības starp vīrieti un
sievieti. Tagad sagrautajai kārtībai tika paredzēts izpausties kā cīņai par
virskundzību, par varu attiecībās. Tādējādi kopš tā laika attiecības starp
vīrieti un sievieti kopumā un attiecības laulības ietvaros mēs sastopam
izkropļotā un nevis to sākotnēji paredzētajā veidā. Ārkārtīgi plašs vēsturiskais
materiāls un pieredze visās mūsdienu sabiedrībās pierāda, ka un kā vīrieši
laulībā un ārpus tās apspiež sievietes.
Jēzus nākšana, viņa pestījošās ciešanas un
nomiršana, kā arī augšāmcelšanās un atgriešanās debesīs atnesa fundamentālo
pavērsienu. Personiski pieņemot pestīšanu, kas nozīmē iekļaušanos to kopībā,
kas pieder pie Dieva Valstības, cilvēkam ne tikai paveras iespēja dzīvot
izmainītu individuālo dzīvi, bet arī būt izmainītās attiecībās. Tas neapšaubāmi
attiecas arī uz attiecībām starp dzimumiem un uz laulību. Lāsts, kas gulst uz
attiecībām starp vīrieti un sievieti, ir atcelts. Taču šī atbrīvošana ir
jāpieņem personiski un jāattiecina uz savu dzīvi tāpat kā tas ir ar visām citām
garīgām svētībām (Ef. 1:3). Laulībā sevišķas grūtības ir saistītas ar to, ka
abiem dzīvesbiedriem ir jāsper šis solis, lai liktu pamatu laulības
pārtapšanai.
Kur tas notiek, tur laulība parasti atkal iegūst kaut ko no tā rakstura, kāds tai piemita Ēdenes dārzā. Par liecību tam, ko Dievs spēj izdarīt ar diviem cilvēkiem, kas pilnībā uztic sevi Viņam, tā var kļūt jebkurā gadījumā.
LITERATŪRA
Baumert,
Norbert S.J. & Gruber, Margareta
Paulus
und die Liebe
Leutesdorf
1993
Contzen,
Angela C.
Ein
Gärtchen, zierlich mein eigen
Die
Welt, 13.9.97
Die
Heilige Schrift
Revidierte
Elberfelder Bibel
Wuppertal
(R.Brockhaus)
2.
Auflage 1986[17]
Duerr,
Hans Peter
Der
Mythos vom Zivilisationsprozeß. Bd.
1: Nacktheit und Scham
Frankfurt/M
(Suhrkamp) 11988
Flacerière,
Robert
Griechenland
- Leben und Kultur in klassischer Zeit
Stuttgart
1977
Kloft,
Hans
Mysterienkulte
der Antike: Götter-Menschen - Rituale
Beck,
München 1999
Ranke-Heinemann,
Uta
Eunuchen
für das Himmelreich: katholische Kirche und Sexualität
Hamburg,
8. Auflage, 1988
Wagner,
Wolfgang
Vater
und Mutter verlassen
Befreiende
Wahrheit 5, 1995, 46. lpp. ff.
Wallerstein,
Judith S.
Das
Einmalneun des Eheglücks
Psychologie Heute 2, 1996, 20. lpp. ff.