Volfgangs Vāgners

 

 

 

 

 

KRISTĪGĀ PSIHOLOĢIJA

PIEZĪMES PAR ATTIECĪBĀM

STARP PSIHOLOĢIJU, RELIĢIJU UN TICĪBU

 

 

 

 

 

Referāta paplašinātā versija

sakarā ar psiholoģijas goda doktora nosaukuma piešķiršanu

Latvijas Kristīgajā Akadēmijā Jūrmalā

2003. gada 25. aprīlī

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

© Wolfgang Wagner

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

SATURS

 

Mūsdienu orientācijas konflikti

Psiholoģija kā reliģija

Psihoterapijas pirmsākumi

Metafizikas loma

Psiholoģija kopš 19. gadsimta

Cilvēktēli

Psiholoģija un Baznīca

Psiholoģijas pievilkšanas spēks

Pa apkārtceļiem iegūta kompetence

Drošība sekulārajā, atkarība kristīgajā sfērā

Dvēseļu kopšanas vēsturiskā novēršanās no Baznīcas mācības un pievēršanās psiholoģijai

Medicīniskā zinātnes jēdziena attiecināšana uz psiholoģiju

"Jaunā psiholoģija"

"Jaunās psiholoģijas" kritēriji

Attīstība ASV

Kristīgā psiholoģija Vācijā un Latvijā

Antropoloģija un priekšstati par Dievu

Nobeigums

 

MŪSDIENU ORIENTĀCIJAS KONFLIKTI

 

Mūsdienas, pār kurām vismaz rietumu sabiedrībā valda priekšstatu un iekšējās pieredzes sakopojums, ko var apvienot vārdā "postmodernisms", cilvēku izaicina divējādā veidā:

-   Pirmkārt, visas universālās kognitīvās sistēmas tiek noraidītas vai apšaubītas,

-   otrkārt, nākas atrast individuāli piemēroto dzīves modeli; vairs nepietiek ar pastāvoša, par tradicionālu kļuvuša modeļa pārņemšanu un piesavināšanos kā personisko dzīves pamatu.

 

Kens Vimbers (Ken Wimber) uzskata, ka postmoderno domāšanas veidu raksturo trīs īpatnības[1]:

1.   Konstruktīvisms. - Saskaņā ar to realitāte pastāv objektīvi tikai pa daļai, toties nozīmīgi tās aspekti ir individuālas konstrukcijas vai interpretācijas rezultāts.

2.   Kontekstuālisms. - Saskaņā ar to nozīme jeb jēga rodas atkarībā no konteksta. Pie tam konteksti ir neierobežoti.

3.   Aperspektīvisms. - Saskaņā ar to atziņa ir relatīva, un nevienai perspektīvai nedrīkst dot priekšroku.

 

Personiskā pasaules redzējuma meklējumi šodien ir individuāls uzdevums un individualizācija ir valdošais mūsdienu dzīves modelis. Īstenības redzējuma iegūšana, jo īpaši attiecībā uz lielajām īstenības sfērām dabu, cilvēku un vēsturi, izrādās radošs uzdevums, kas izvirza augstākas prasības nekā gadījumā, ja tiek pārņemta tradicionālas informācijas vienības. Ir jādefinē ne tikai informācijas vienības, bet arī perspektīva, no kuras vadoties, šīs vienības ir jāatlasa.

 

PSIHOLOĢIJA KĀ RELIĢIJA

 

Līdz ar atteikšanos no tā, kas līdz šim tika uzskatīts par absolūto patiesību, vairs netiek atzīta arī kristietības kompetence atbildēt uz dzīves jautājumiem, pat attiecībā uz tā sauktajiem visbūtiskākajiem jautājumiem. Šo kompetenci postkristīgā laikmeta mācībā[2] gan ir pārņēmušas psiholoģijas. Psiholoģijā, kas šeit tiek saprasta kā vispārīgs jēdziens, kas apvieno daudzus atšķirīgus psiholoģiskus strāvojumus, neskaitāmi ietekmīgi novirzieni redz sevi kā universālus padomdevējus, turklāt savas atbildes tie sniedz saskaņā ar to pamatā esošajām reliģiski ideoloģiskajām premisām.

 

Hilarions Pecolds (Hilarion Petzold), integratīvās psiholoģijas pamatlicējs, 1998. gadā plaši izplatītu psihoterapeitu attieksmi ir raksturojis sekojoši: galvenais esot,

-       "primkārt, ... saņemt pamatideju dzīves izskaidrošanai, personisku orientāciju ...

-       otrkārt, atrast mierinājumu un palīdzību baiļu, ciešanu, izmisuma brīžos, vispirmām kārtām, atbildes uz jautājumiem par miršanu, nāvi un to, kas ir pēc tam ...

-       Treškārt, atrast patiesību, kas kā cēlonis ir pamatā slimībām, simptomiem, problēmām, nebrīvībai."[3]

 

Vai ar kādas psiholoģijas palīdzību tiešām ir iespējams atbildēt uz šiem jautājumiem?

 

Psihologi un psihoterapeiti neuzticas empīriskajai psiholoģijai. Par to liecina jaunākie pētījumi, kas veikti Berlīnē[4] un Minhenē. 93% no psihoterapeitiem, kas apmetušies Minhenē, ir pārliecināti, ka pastāvot kaut kas ārpus empīriski pierādītā materiāla. Divas trešdaļas izmanto šo pārliecību savā psihoterapeitiskajā darbībā.[5]

 

Tas saskan ar viedokli, kāds ir lielajam vairākumam vāciešu: Saskaņā ar aģentūras Emnid 2001. gadā izdarīto aptauju tikai 5% tic tam, kas ir zinātniski (ar dabaszinātniskām metodēm) pierādāms.[6] Tas norāda uz faktu, ka iracionalitāte ir modē.

 

Ņemot vērā šādas pārliecības, pamatoti varētu rasties jautājums, vai gadījumā nenotiek pakāpeniska "psihoterapijas spiritualizācija".[7]

 

Pa daļai tas jau sen ir noticis. Jergs Bops (Jörg Bopp) uzskata psiholoģiju par "maskētu laimīgā (heil) cilvēka teoloģiju"[8]. Un viņš nav pirmais. Jau sen tiek apgalvots, ka psiholoģija, psihoterapija un līdz ar to psihiatrija transportējot reliģiskas pārliecības jeb esot reliģijas.

 

Uzskats, ka to visvairāk var attiecināt uz psihoterapiju kā praktisko psiholoģiju, gan ir ekstremāls, taču to pārstāvēja kristīgā puse un, ļoti asi, antipsihiatriskā kustība.

 

Mārtins un Dīdra Bobgeni (Martin & Deidre Bobgan) raksta: "Psihoterapeits piedāvā cilvēkam jaunu, mazāk prasīgu, mazāk disciplinētu, vairāk pašcentrētu reliģijas aizvietotāju, jo psihoterapija nav nekas cits kā: mentāli emocionālo problēmu jauns, viltus risinājums."[9]

 

Tomass Stīvens Čečs (Thomas Stephen Szasz), psihiatrijas kritiķis, kurš ir tikpat slavens cik dedzīgs, reliģijas ētiskās izpratnes kontekstā saka: "Īsi sakot, psihoterapijas ir profānā ētika. Tā ir formāli nereliģiozo ētika."[10] Un: "Psihoterapeitiskā iejaukšanās pēc sava rakstura ir nevis medicīniska, bet gan morāliska."[11]

 

Tās līdzekļi, proti, tās "neatņemamās sastāvdaļas"[12] esot

-       reliģija, kas tiek saprasta kā priekšstatu sistēma, kas definē normalitāti, tātad, pacientam turpmāk respektējamās (visaugstākās) vērtības, domāšanas un uzvedības mērķus;

-       retorika, kas tiek saprasta kā lingvistisku metožu kopums, kas tiek lietotas, lai sasniegtu morāliskas pārmaiņas;

-       represija, kas tiek saprasta kā atļautā vardarbība, ar kuru tiek pārvarēta pacienta pretošanās[13].

 

Šodienas situāciju raksturīgo fakts, ka rietumu pasaulē vairs neeksistē tieši tas, kas neskaitāmām cilvēku paaudzēm ir palīdzējis: ticība uz Jēzu Kristu.

 

Tās vietā mums ir psiholoģijas un psihoterapijas bums, ar kura palīdzību tiek mēģināts aizpildīt tukšumu attiecībā uz dzīves palīdzību (Lebenshilfe). Jergs Bops, psihoterapeits un nesaudzīgs psihoterapijas kritiķis, konstatē: "Psihoterapijas skolu daudzveidība atbilst domu nabadzībai."[14] Un viņš turpina: "Visādā ziņā pieredze psihoterapijas ietvaros un ārpus tās kā pacientus, tā psihoterapeitus vienādā mērā konfrontē ar faktu, ka spožie ideāli nav sasniedzami. ... Psihokults dzīvo no tā, ka tiek noliegta pretruna starp solījumu un piepildījumu. Psihoterapeitiem un pacientiem pastāvīgi nākas cīnīties ar slēptu vilšanās sajūtu. ... Viņi dzīvo, kā pulksteņa svārsts šūpojoties starp cerību, ka augstie mērķi tomēr vēl varētu būt sasniedzami, un aizdomām, ka viss psihoterapeitiskais pasākums varētu izrādīties krāpšana un pašapmāns."[15]

PSIHOTERAPIJAS PIRMSĀKUMI

 

Tas ir vēsturisks fakts, ka saistība starp psihoterapiju un reliģiju ir pastāvējusi jau pašos pirmsākumos.

 

Psihoterapija nav nekas jauns. Tai bija "vecākā māsa"[16], dvēseļu kopšana, cura animarum.

 

Ne pirmskristīgajā vai nekristīgajā, nedz arī kristīgajā pasaulē līdz apmēram 18./19. gadsimtam dzīves palīdzības un ikdienas konfliktu risināšana nebija atdalīta no reliģijas vai kristīgās ticības.

 

Tas attiecas arī uz pirmsākumiem, par kuriem mums ir kaut kas zināms.[17] Psihoterapijas vēsturi var sākt ar Sokrātu, kurš sevi uzskatīja par "dvēseļu dziedinātāju"[18][19] un kuru Platons tika nosaucis par "dvēseļu kopšanas speciālistu"[20].

 

Dziedināšanu viņš saprata kā pavērsienu dvēselē (Gemüt Čeča tulkojumā):

"Pamatīga dziedināšana tiek ... sasniegta, kad izārstēta dvēsele, tas nozīmē, kad tajā ir noticis pavērsiens (metanoia). Kopā ar dvēseli tad atveseļosies arī ķermenis."[21]

 

Šis dziedināšanas process tiek saprasts kā tāds, kas norisinās no iekšpuses uz āru.

 

Līdzeklis ir vārdi, nevis kaut kādi, bet gan dievišķu pamācību vārdi:

"... to pavēl dievs... - un es ticu, ka jums šajā pilsētā nekad nav noticis nekas labāks kā mana paklausība iepretī dievam. Jo es nedaru neko citu, kā vien staigāju apkārt un jums, jauniem un veciem, lūdzu un iesaku nevis tik ļoti rūpēties vispirms par miesu un bagātību, nedz arī par ko citu, bet gan par dvēseli, lai tā kļūtu pilnīga, sakot jums, ka nevis tikums nāk no bagātības, bet gan bagātība un viss, kas var cilvēku darīt laimīgu kā cilvēku un pilsoni, no tikumības."[22]

 

Tādējādi centrālo vietu iegūst tādas dzīves/dzīvības dziedināšana, ko nav iespējams tieši definēt ar ķermeņa izpausmju palīdzību: Dievišķais vārds, kam tiek sekots paklausībā, padara dvēseli pilnīgu.

 

"Karmidā" Platons iepazīstina ar Sokrātu kā ar "psihoterapeitu", kurš ar vārdiem ārstē galvas sāpes un tādējādi panāk psihisku atveseļošanos.[23]

 

Mazāk laipns ir Aristofans, kurš darbā "Mākoņi" (423. pr. Kr.) Sokrātu attēlo kā psihoterapeitu un "vissamudžinātākās pļāpāšanas priesteri". Visādā ziņā mēs atrodam viņa metožu raksturojumu:

-       meditatīvie vingrinājumi,

-       asociatīvie vingrinājumi,

-       valodas kritika ar mērķi noārdīt stereotipiskus priekšstatus[24]

-       morāles normu relativizācija, ko psihoanalīzes ietvaros sauc par superego vājināšanai un ego stiprināšanai.[25]

METAFIZIKAS LOMA

 

Jau pirmsākumos būtiska loma ir metafizikai. Dziedināšana nav jāsaprot autonomā veidā.

 

"Mākoņos" Sokrātam ir svēta gulta, kurā cilvēki var apgulties. Tur viņi iekrīt dziedinošā miegā, kura gaitā tiek piedzīvots dievs, kurš parādās sapnī.

 

Pēdējā ir arī galvenā metode Epidaurā. Šī vieta bija gan kulta centrs, gan dziedināšanas vieta.

 

Kompleksai dziedināšanai ir divi priekšnosacījumi:

-       dieva-glābēja (dieva-pestītāja) Asklēpija godināšana;

-       "garīgā atdzimšana"[26], kas ir tas pats kas "pamošanās" no dziedinošā miega, kurā dziedināmais (Heilsuchende) nonāk dieva tuvumā un tādējādi sāk apzināties savu patieso dabu. Par šo cilvēka patieso dabu, vispirmām kārtām, tika uzskatīta garīgā, "pilnīga harmonija un veselība"[27], kas ir atkarīga no cilvēka saskaņas ar "dievišķo harmoniju un kārtību, kas valda pār visumu"[28].

 

Tātad slimība ir traucējums kārtībā, traucējums kādās apakšsistēmās, līdz ar to nedabisks stāvoklis.[29] Nedabiskais stāvoklis tiek saprasts kā kaut kā "sveša"[30] ielaušanās sekas, kas traucē harmoniju. Šis svešais ir nevis materiāls, nevis substance, bet gan "himera", fantāzija, kas balstās uz kognitīviem procesiem.

 

Mēs šeit atrodam tādu izpratni par slimību kā fiziskajā, tā psihiskajā sfērā, kas pazīst nespēju cilvēkam to dziedināt un uzskata par nepieciešamu kāda dieva palīdzību.

 

Asklēpijs, dievišķotais ārsts, tagad veselības dievs, ir tas, kurš likvidē visu, kas pretojas dabiskajam un rada disharmoniju.[31]

 

Dieva iesaistīšanas princips tad arī, kā raksta Djurents (Durant), bija spēkā kristīgajā pasaulē, un pie tam pa daļai pat vēl 19. gadsimtā.[32]

 

PSIHOLOĢIJA KOPŠ 19. GADSIMTA

 

Novēršanos no šī principa daudz un dažādos veidos var saskatīt 19. gadsimtā. Arī jaunākā psiholoģija, kura institucionāli aizsākās 19. gadsimta 70. gadu beigās, pateicoties Vilhelmam Vundtam (Wilhelm Wundt), ir daļa no tās lielās, tolaik jau gadsimtus ilgušās kustības, kas, no vienas puses, iedrošinājās empīriski pētīt cilvēka, dabas un vēstures realitātes aspektus, taču kas, no otras puses, būtībā pasludināja cilvēka autonomiju visās šajās jomās. Tā ne visās jomās bija antikristīga, taču, ja ņem vērā tās pamatus, tad bija nenovēršami, ka tā tur, kur bija jāveic izvērtēšana, lai uzturētu cilvēka autonomijas ideju, izvēlējās pati savu ceļu.

 

Ir saprotams, ka sekulārā - pareizāk: multireliģiskā - pasaulē psiholoģija sevi demonstrē kā neatkarīgu no reliģijas vai pasaules uzskata. Taču tā nekad šajā ziņā nav bijusi neatkarīga.

CILVĒKTĒLI

 

Drīzāk dažādās psiholoģijas skolas visas bez izņēmuma ir izveidojušas savas antropoloģijas, un pie tam tādas, kas ir - pa daļai ļoti izteiktā - pretstatā bībeliskajai antropoloģijai. Notika atteikšanās no interpretācijām, kādas tās ir tikušas saprastas no Bībeles un pārmantotas kristīgās Baznīcas vēstures gaitā.

 

Psiholoģisko skolu metodēm piemīt divi principiāli trūkumi: rezultāti ir iegūti vai nu ar dabaszinātnisku metožu palīdzību, tad tie ir redukcionistiski, vai arī ar lingvistiskām metodēm, tad tie ir ārkārtīgi neprecīzi. Tādējādi var piekrists Uča (Utsch) formulējumam, ka psiholoģiskās skolas līdz šai dienai  vispār nav atbildējušas uz īpaši fundamentālajiem jautājumiem par cilvēka būtību[33].

 

Būtiska informācija par cilvēku, ciktāl tā ir tikusi noformulēta visā psiholoģijas laukā, ir atrodama līdz šim visapjomīgākajā darbā par psiholoģiju, kuru gadiem ilga darba rezultātā ir radījis Zigmunds Kohs (Sigmund Koch) kopā ar daudziem citiem ekspertiem[34]. Saskaņā ar to cilvēks tiek uzskatīts par:

-       dzīvnieku, visbiežāk žurku

-       telefonu centrāli

-       automātu

-       datoru

-       atlīdzību meklējošu slimību pārnēsātāju

-       savienojuma zīmi stimula un reakcijas procesā

-       stimulu pastiprinātāju

-       barības, seksa vai libido enerģijas konverteri

-       lietderību paaugstinošu spēlētāju

-       statusa meklētāju

-       savstarpēju ego satraucēju

-       savstarpēju emocionālu (vai faktisku) masturbētāju ...

 

Raugoties no kristīgas perspektīvas, tas nerada izbrīnu, jo saskaņā ar to visa psiholoģiskā pētniecība taču pēta "kritušo cilvēku". Kritušais, saskaņā ar Bībeles terminoloģiju, mirušais cilvēks ir reducēts cilvēks.

 

Arī dziļākiem izteikumiem piemīt pretrunīgs raksturs. Vai cilvēks ir fundamentāli "cēls, izpalīdzīgs un labs", kā to ir formulējis Gēte (Goethe) un kā tic humānistiskā psiholoģija, vai arī viņš ir kustonis, kā var noprast no darvinisma idejām, un tāpēc būtu jāizslēdz ētiskā dimensija? Izvēlēties atbalstīt vienu no šiem ekstremālajiem skatījumiem vai arī ieņemt drīzāk kādu nostāju kaut kur pa vidu starp tiem nozīmē arī izvēlēties jebkādas palīdzības, tātad arī psihoterapijas mērķi.

 

PSIHOLOĢIJA UN BAZNĪCA

 

Pirmajā brīdī nav tik viegli saprast to, ka sekulārā psiholoģija ir iekļuvusi arī Baznīcā.

 

Drīzāk rada izbrīnu fakts, ka tieši tajā pasaulē, ko - saskaņā ar kādu Lutera formulējumu - ir izveidojusi vera et unica religio[35], kristietība, ir izveidojies priekšstats, ka cilvēks bez Dieva iedarbības vai līdzdalības varot piedzīvot glābšanu un dziedināšanu kādā savas dzīves jomā.

 

Ne tikai tas: Līdz ar modeļiem un interpretācijām no psiholoģijas tiek pārņemti arī to pamatā esošie pasaules redzējumi un cilvēktēli. Tie nomaina Bībeles redzējumu. Tas tā notiek, kaut arī psiholoģija kopš saviem pirmsākumiem nekādā ziņā (Vundts, refleksoloģija un biheiviorisms, Freids, psihoanalīze un dziļumpsiholoģija) nav balstījusies kristīgajā domāšanā.

 

Učs[36] gan vēl mūsdienās saskata izteiktu sāncensību starp teoloģiju un psiholoģiju, pie kam abu subjekts esot gan cilvēka būtība, gan cilvēka ietekmēšana. Tomēr drīzāk, šķiet, ir tā, ka konflikts lielā mērā ir atrisinājies par labu psiholoģijai. Psiholoģijas valdošie novirzieni, kas ir pārstāvēti rietumu pasaules baznīcu izglītības un konsultatīvajās iestādēs, ir nomainījuši šķietami novecojušos uzskatus par dvēseļu kopšanu, svētību (Heil) un dziedināšanu.

 

PSIHOLOĢIJAS PIEVILKŠANAS SPĒKS

 

Bet kas padara psiholoģiju - vai vismaz dažas skolas no visa psiholoģisko koncepciju klāsta - tik pievilcīgu mācītāju un draudžu darbinieku acīs?

 

Pa apkārtceļiem iegūta kompetence

 

Pirmkārt, ir spēkā tas, ka līdzdalība psiholoģiskās atziņās tiek pielīdzināta līdzdalībai zinātnē. Ar Saksijas ķēniņa 1879. gadā izdotu ediktu psiholoģija ieguva patstāvīgu un stabilu vietu zinātnes apritē. Pa šo laiku pasaulē ir izveidojies psiholoģijas fakultāšu, akadēmiju un institūciju tīkls. Un jo īpaši to cilvēku vidū, kas to pārāk labi nepazīst, tā ir lielā cieņā.

 

Daži novirzieni visas psiholoģijas ietvaros apgalvo, ka tiem ir atbildes ne tikai uz jautājumiem, kas skar iekšējo dzīvi un uzvedību, kam ir pamats, bet gan arī atbildes uz jautājumiem, kas atrodas pilnībā ārpus to kompetences, jautājumiem, kas attiecas uz Baznīcas vai reliģiju un pasaules uzskatu kompetences jomu. Tie ir dzīvotprasmes jautājumi, kā arī priekšpēdējās un pēdējās lietas.

 

Psiholoģijas sniegtās atbildes uz šādiem jautājumiem gan tiek akceptētas, galvenokārt, tāpēc, ka tās tiek uzskatītas par zinātniskā ceļā iegūtām. Par šādā veidā iegūtu atbilžu priekšrocību tiek uzskatīts apstāklis, ka tās, pretstatā kristietības sniegtajām atbildēm, nav nedz spekulatīvas, nedz vēsturiski nolietotas.

 

Pie tam gan tiek noklusēts,

-       ka uz materiāli enerģētiskiem notikumiem balstītās dabaszinātnes pēc savas būtības ir redukcionistiskas;

-       ka, kā to viennozīmīgi parādīja biheiviorisma neveiksme, ir ārkārtīgi problemātiski atspoguļot nemateriālus fenomenus ar materiālās pasaules likumsakarību palīdzību;

-       ka visas psiholoģiskās koncepcijas balstās uz pasaules redzējumiem un cilvēktēliem, kas, savukārt, ir nevis zinātnisku pārdomu rezultāts, bet gan iepriekšēji pieņēmumi;

-       ka, kā jau tika teikts, praktizējošajiem psihologiem ir lielas šaubas par savu zinātnisko zināšanu atbilstību realitātei; tas attiecas arī uz Baznīcas konsultācijās visbiežāk lietotajiem psiholoģiskajiem modeļiem.

 

Dvēseļu kopšana (cura animarum) un padomdošana Jēzus Kristus Baznīcas ietekmes zonā aizvien vairāk notiek, balstoties nevis vairs uz Bībeles atklāsmes saturu, ietverot daudzu paaudžu pieredzi ar cilvēka problēmām, bet gan, izmantojot sekulāras koncepcijas ar pavisam noteiktu ideoloģisko orientāciju. Šāda dvēseļu kopšana un padomdošana aizvien vairāk nonāk psihologu un psihoterapeitu rokās. Tādējādi tiek redzami demonstrēts, ka mācītāji vairs netiek uzskatīti par kompetentiem, ja nu vienīgi kā koordinatori vai psihologi-amatieri, kurus atkal speciālisti šajā jomā neņem nopietni.[37]

 

Drošība sekulārajā, atkarība kristīgajā sfērā

 

Joahims Šarfenbergs (Joachim Scharfenberg) par savu pievēršanos psihoanalīzei var pateikties vienam notikumam[38]. Viņš kādai sievietei bija pieņēmis grēksūdzi saskaņā ar agendu; taču nākošajā dienā viņš atklāja, ka sievietei nekas nebija mainījies. Tā bija bijusi viņas 15. grēksūdze, taču pie viņas nebija noticis nekas, kas līdzinātos atbrīvošanai.

 

Pirmkārt, Šarfenbergs no tā izdarīja secinājumu, ka garīgā kārtība nedarbojās, otrkārt, redzot savu neveiksmi, viņu mocīja bezspēcības sajūta.

 

Tādēļ viņš meklēja kaut ko, uz ko paļauties - un atrada psihoanalīzi. Šeit viņš bija ieguvis efektīvāku koncepciju, plašākas zināšanas un paša varu.[39]

 

Un šeit parādās viens no būtiskiem cēloņiem sekulārās psiholoģijas pievilkšanas spēkam: Sekulārajām koncepcijām ir know-how, kas tiek pārliecināti aizstāvēts un pielietots. Tiek droši apsolīts atrisināt cilvēku ikdienas problēmas. Un kur atrisinājumi nav iespējami, kā tas ir, piemēram, saskaroties ar neārstējamām slimībām vai nāvi vispār, tomēr tiek solīts, ka esot ceļi, kā ar to apieties, lai šīs dzīves sāpes tiktu samazinātas līdz minimumam.

 

Vispārīgi sakot, šķiet, ka daudzu baznīcu locekļu acīs psiholoģijai ir tās atbildes uz jautājumiem, ko viņi paši, kā arī viņu draudzes sen ir pazaudējušas vai nolikušas arhīvā.

 

Dvēseļu kopšanas vēsturiskā novēršanās no Baznīcas mācības un pievēršanās psiholoģijai

 

Baznīcas cura animarum pievēršanās psiholoģijai, vēsturiski skatoties, nozīmē novēršanos no Baznīcas dvēseļu kopšanas tradīcijas, kas balstījās uz Bībeliskām premisām, un pievēršanos modeļiem, kas balstās uz priekšstatiem par cilvēku un Dievu, kādi valda psiholoģijā.

 

Šo novēršanos Dvēseļu kopēju un padomdevēju 1. kongresā 1979. gadā Edinburgā Tomass Odens (Tomass C. Oden) kvantitatīvā ziņā pierādīja attiecībā uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu.[40]

 

Viņš bija izpētījis, vai un, eventuāli, cik bieži dvēseļu kopšanas literatūrā ir sastopamas atsauces uz desmit "klasiskām personām"[41].

 

19. gadsimta dvēseļu kopšanas standartdarbos[42] šie klasiķi tiek citēti, un, proti, visbiežāk Augustīns (28 reizes) un Luters (25 reizes).[43]

 

Pēc tam Odens bija izpētījis desmit 20. gadsimta standartdarbus: četrus amerikāņu, no Eiropas pa trim no katoļu un protestantu. Protestanti ir:

-       Dietrich Stollberg: Seelsorge praktisch

-       Paul Tournier: Bibel und Medizin

-       Joachim Scharfenberg: Religion zwischen Wahn und Wirklichkeit

 

Viņš atklāja, ka neviens no šiem desmit autoriem nebija atsaucies uz klasiskajiem dvēseļu kopšanas autoriem. "Rodas iespaids, it kā tiem autoriem, kas visspēcīgāk ir ietekmējuši jauno dvēseļu kopšanu, klasiskie modeļi faktiski nemaz neeksistē."[44]

 

No otras puses, viņi visi atsaucas uz vadošajiem psihologiem un psihoterapeitiem, un pie tam pārsteidzoši bieži. Kopumā atsauces uz šādiem sekulārajiem autoriem ir atrodamas 664 reizes. Pirmās trīs vietas ieņem Freids (459 r.), Rodžerss (Rogers) (77 r.) un Jungs (Jung) 62 r.).[45]

 

No šiem rezultātiem var secināt, ka vienlaikus ar psiholoģijas rašanos un izplatīšanos 19. gadsimta pēdējā ceturksnī tradicionālās baznīcas ir sarāvušas savas saites ar pagātni attiecībā uz cura animarum. Kā ar laiku ir izrādījies, pievēršanās psiholoģijai notika nevis uz īsu laiku, tā sakot, lai pārbaudītu, vai psiholoģiju var izmantot, lai bagātinātu vai pilnveidotu dvēseļu kopšanas praksi, bet gan kā ģenerāla novēršanās.

 

Līdz ar psiholoģijas koncepcijām tika pārņemti arī pamati, uz kā tās balstījās, proti, to cilvēktēli un pasaules redzējumi, kā arī to mērķi. Atbilstoši vispārējai situācijai humanitārajās zinātnēs, informācija, kas bija iegūta no Bībeles atklāsmes, tika aizstāta ar atziņām, kas bija iegūtas ar redukcionistiskām metodēm.

 

Šeit ir noticis tāds integrācijas process, kādu neviens nevēlētos: Par vadošām uzskatītās dvēseļu kopšanas mācības personības ir padarījušas sevi par sekulāru psihoterapijas koncepciju mācekļiem. Kā ir izteicies Volfgangs Filipss (Wolfgang Philipps)[46], tā ir vēl viena klanīšanās (Proskynese)  laika gara priekšā, kas Baznīcā, jo īpaši protestantu, tik daudzas reizes ir noliegušas un aptumšojušas Evaņģēliju.

 

Taču šis pavērsiens sekulārās psiholoģijas virzienā vislielāko izbrīnu rada tāpēc, ka  Baznīca, kas vienīgā uz zemes spēj pasludināt svētību (Heil) un prieku no Dieva un dievišķu mieru cilvēkiem, kas Viņam patīk[47], tieši to vairs nedara, bet gan tā vietā rok pati savas akas un piedāvā autonomu labsajūtu.

 

Tam atbilst arī no šādas palīdzības sagaidītais. Labsajūta (Heil), saskaņā ar Odena formulējumu, tiek sagaidīta no

-       redukcionistiska naturālisma,

-       seksuāla mesiānisma,

-       hedonistiska narcisisma un

-       autonoma individuālisma.[48]

 

Tieši psihoanalīze ir tā, kas ir izšķiroši ietekmējusi evaņģēlisko dvēseļu kopšanu[49]. Turpretī empīriskās psiholoģijas atziņām ir ļoti maza loma.

 

Medicīniskā zinātnes jēdziena attiecināšana uz psiholoģiju

 

Vēl viens iemesls, kādēļ kristīgajā pasaulē psiholoģija tiek vērtēta tik augstu, varētu būt pārpratums, it kā psiholoģija būtu medicīnai līdzīga zinātne, kuras ietvaros notiek cilvēka ārstēšanas progress, pētniecība un visas jomas attīstība.

 

Kā ir dokumentējis Zigmunds Kohs sadarbībā ar 80 citiem zinātniekiem[50], tā tas nebūt nav. Vispārīgi apgalvojumi laika gaitā tiek nevis specificēti un attīstīti, bet gan vienīgi aizstāti ar citiem. Zinātniska progresa vietā ir atrodama vienīgi vienu skolu nomaiņa ar citām[51].

 

"JAUNA PSIHOLOĢIJA''

 

Nekad gan nav apklusuši iebildumi pret sekularizēto psiholoģiju, jo īpaši no teologu puses. Konflikti ar tiem teologiem, kas atteicās zemoties laika gara priekšā, bija neizbēgami. Viņi iebilda gan pret zinātniskās psiholoģijas noplicinātajiem cilvēktēliem, gan arī pret negatīvo ietekmi uz ticības dzīvi, pie kā neizbēgami noveda psiholoģiskie labklājības piedāvājumi.

 

Tādēļ aicinājums radīt kristīgu psiholoģiju ir salīdzinoši vecs.

 

Edvards Sērneizens (Eduard Thurneysen) kādā publikācijā 1928. gadā[52] uzsvēra nepieciešamību pēc jaunas psiholoģijas.

 

Šī sacerējuma rašanās laikā Eiropā valdošā bija psiholoģijas skola, kas balstījās uz Zigmunda Freida[53]. Par atšķirību starp tolaik valdošo psiholoģiju un to, ko viņš sauc par jauno psiholoģiju, Sērneizens uzskata sekojošo: Psiholoģija skatoties uz cilvēku no paša cilvēka un no tā pozīcijām, kas atrodas viņa visdziļākajās dzīlēs. Bet Jaunajai Psiholoģijai esot

-       no vienas puses, viss jāsaista "ar visdziļāko problēmu, kas atrodas viņpus visām apzinātajām un neapzinātajām psihiskajām problēmām"[54];

-       bet, no otras puses, tas, ko cilvēks saņemot, esot jāsaka, "izejot, no pēdējās un pirmās cerības, kas atrodas viņpus jebkādām, arī visdziļākajām cilvēka dvēseles iespējām", proti, kā "mierinājums no viņpasaules"[55].

 

"Jaunās psiholoģijas" kritēriji

 

Šajos Sērneizena formulējumos, kas šodien var šķist visai izplūduši, var saskatīt divus pieprasītās Jaunās Psiholoģijas kritērijus, proti:

-       aiz visām aktuālajām problēmām kā visdziļākā problēma, kas ir visu pārējo pirmcēlonis, ir jāņem vērā traucētās attiecības ar Dievu[56];

-       Dievs pats ir jāiesaista psiholoģiskās padomdošanas procesā.

 

Ar to Sērneizens ir formulējis kritērijus, kas nemainīgi vēl šodien kalpo kā mērauklas citai, jaunai psiholoģijai.[57]

 

Atšķirība ir nepārprotama: Ja psiholoģijā (Sērneizena uzmanība ir vērsta uz psihoanalīzi), tiek pētītas cilvēka visdziļākās dzīles, tad "jaunajā psiholoģijā" palīdzība nāk no ārpuses, un pat ne no cilvēciskiem avotiem, bet gan no paša Dieva. Atbilžu meklējumi ir vērsti uz Dievu.

 

Sērneizens pieprasīja tādu psiholoģiju, kas, vispirmām kārtām, nodarbojas ar cilvēka problēmu, un tikai tad ar problēmām. Jeb: problēmas vienmēr norāda uz sākotnējo problēmu.

 

Attīstība ASV

 

20. gadsimta divdesmitajos gados Savienotajās Valstīs notika liberālās un fundamentālistiskās teoloģijas definitīva savstarpēja nodalīšanās.[58] Vienlaikus ASV līdz ar biheiviorisma rašanos kļuva par tādu kā jaunas psiholoģiskas konfesijas dzimteni.

 

Liberālā teoloģija atbalstīja radikālo biheiviorismu kā zinātnisku psiholoģiju un izveidoja Clinical Pastoral Education Movement.

 

Vairāk bībeliski orientētas grupas novērsās no zinātnes un ģenerāli noraidīja arī psiholoģiju.[59]

 

Pēc 2. pasaules kara pievēršanās psiholoģijai šķiet neizbēgama un tiek nodibinātas:

 

1952. gadā         Christian Association for Psychological Studies (CAPS)

1965. gadā         Fuller Theological Seminary's Graduate School of Psychology

1969. gadā         Rosemead Graduate School of Psychology

 

Saskaņā ar Bafordu (Bufford) 1970. gads nozīmē lielo pavērsienu (major transition) attiecībā uz interesi par psiholoģiju, kuru izraisīja Džeja Edamsa (Jay Adams) grāmata Competent to Counsel.[60] Šeit izpratne par "kristīgo padomdošanu" tiek formulēta tāda, kāda tā ir pazīstama kopš tā laika.

 

Kristīgā psiholoģija Vācijā un Latvijā

 

Kristīgā psiholoģija ir sekularizētas sabiedrības bērns. Kristīgā sabiedrībā tā vienkārši būtu lieka. Nevienam nenāktu prātā kristīgā sabiedrībā izveidot kristīgu psiholoģiju ar bībeliskām atbildēm, kas jau tā sabiedrībā tiek uzskatītas par patiesībai atbilstošām. Kristīgā psiholoģija vēlas sasaistīt psiholoģiju ar centrālo kristīgo vēsti un mantojumu.

 

Kristīgā psiholoģija Latvijā balstās uz vienas no augstāk pieminētajām Jaunajām Psiholoģijām, uz psiholoģijas, kuras pamati ir izveidoti IGNIS-Akademie für Christliche Psychologie[61] Kicingenā (Kitzingen), Vācijā.

 

IGNIS Akadēmija ir Vācijas Kristīgo Psihologu Apvienības 1992. gadā nodibināta psiholoģiskās izglītības iestāde. Šeit ir tikusi attīstīta tā pieeja, kas atšķiras no citām pieejām kristīgās psiholoģijas ietvaros, ar ko visvairāk nodarbojās nesen mirušais dr. Pēteris Hībners (Peter Hübner)[62].

 

Kristīgās psiholoģijas mērķis un centrs ir tās pielietojums, padomdošana un psihoterapija, lietojot Hībnera bieži atkārtotu izteikumu, pat var sacīt, ka kristīgā psiholoģija ir bībeliska dvēseļu kopšana mūsdienu psiholoģijas valodā.

 

Kristīgajai praktiskajai psiholoģijai vajadzētu atšķirties no sekulārās psiholoģijas katoļu, evaņģēliskās vai brīvbaznīcu padomdošanas institūcijās, tai vajadzētu atšķirties arī no pastorālpsiholoģijas, kas pārņēma sekuāros interpretēšanas un palīdzēšanas modeļus cura animarum arsenālā, darbojās slepus un neaizsniedza draudzes.[63]

 

Šāda veida kristīgās psiholoģijas raksturīga iezīme līdzās savu pieeju izveidei ir zinātniskās psiholoģijas rezultātu rekonstrukcija un operacionalizācija, vadoties no bībeliskā cilvēktēla un bībeliskās antropoloģijas. Tās ir divas no tām pazīmēm, kas saskaņā ar Kūnu (Kuhn) pieder pie ikvienas zinātnes paradigmas.[64]

 

ANTROPOLOĢIJA UN PRIEKŠSTATI PAR DIEVU

 

Attiecībā uz kristīgās psiholoģijas antropoloģiju ir jāpaveic tas, ko Sērneizens saistībā ar tolaik "jauno" psiholoģiju nosauc par "jaunu skatījumu un izpratni par cilvēku, skatījumu un izpratni par cilvēku no Dieva perspektīvas"[65], un pie tam bez aplinkiem.[66]

 

Izejas punkts ir cilvēka pašnepietiekamība (Bedürftigkeit), viņa fundamentālā atkarība no palīdzības visās dzīves jomās.[67] Ontoloģiskajai atkarībai pievienojas psiholoģiskā un nomaina sekulārajās konsultatīvajās psiholoģijās tik plaši izplatīto cilvēka autonomijas pamatnostādni, vai tā būtu psihologa, vai klienta autonomija.

 

Par cilvēka vispārējo sakāvi cita starpā liecina fakts, ka cilvēkiem ar intencionālu vēsturisku procesu palīdzību nav izdevies nonākt pie apmierinošiem risinājumiem centrālajā psiholoģisko problēmu laukā - pārvarēt eksistenciālās bailes[68]. Šīs bailes ir fundamentāla liecība tam, ka cilvēks ir šķirts no Dieva. Mūsu laiks kopš apmēram 100 gadiem tiek uzskatīts par "neslēptu baiļu laikmetu", un "bailes ir mūsdienu centrālā tēma"[69]. Flosdorfs (Floßdorf) norāda uz to, ka fakts, ka bailēm vispār ir tik liela psiholoģiska un sabiedriska nozīme, slēpj sevī zināmu ironiju: "Jo sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, balstās uz vēsturiskiem apstākļiem, kuros bailēm, tā sakot, būtu bijis jāpazūd reizi par visām reizēm."[70] Apgaismības programma baiļu un šausmu likvidācijai šajā pasaulē ir cietusi sakāvi. "Filosofiskā apgaismība, empīrisms un racionālisms ir pasludinājuši cilvēku par savas dzīves apstākļu suverēno subjektu"[71]; taču viņam nav izdevies sasniegt savu mērķi, drīzāk šo dzīvi pavadošās bailes šķiet "neizbēgamākas kā jebkad"[72].

 

Nav brīnums, ka ir izveidojusies laimes un dziedināšanas industrija, kas aprij miljardus.

 

Praktiskā kristīgā psiholoģija vispirms izvirza personisko jautājumu par atbildi uz pamatvajadzību: tā ir personiska pievēršanās Jēzum, piesaistot savu dzīvi Viņa dzīvei.

 

Pašnepietiekamība izpaužas ne tikai kā nepieciešamība atjaunot attiecības ar Dievu, bet gan arī kā nepieciešamība pārvarēt ikdienas dzīves šausmīgumu (Heil-Losigkeit). Tā kā cilvēks "bez Viņa nespēj darīt neko"[73], viņš var dzīvot kā autonoms dumpinieks vai arī, izvēloties atkarību no Dieva, ar Viņa palīdzību pārvarēt vecās dzīves modeļus un nomainīt tos ar citiem. Tas atbilst otrajam Sērneizena nosauktajam kristīgās psiholoģijas kā praktiskās psiholoģijas uzdevumam.

 

Šai cilvēka pašnepietiekamībai ir jāatbilst tātad priekšstatam par Dievu, kas spēj apmierināt šīs vajadzības, ciktāl tās ir vērstas uz Viņu.

 

Vēl vienas sekas ir orientēšanās pēc tās izpratnes par Dievu, kas ir atklāta Bībelē un vēstures gaitā ir bijusi dzīva kā laimes orientieris.

 

Dievs, kad Viņš sāka aizvien vairāk un vairāk atklāties savai vecās derības tautai, atklāja arī savas ilgas pēc svētdarītas tautas. Visspilgtāk tas parādās tur, kur Viņš atklājas kā "Dievs, jūsu ārsts"[74].

 

Agrāk pravietotā cilvēka dzīves dziedināšana ir atklājusies Jaunajā Derībā un kopš tā laika piedzīvojama un jēdzieniski izsakāma[75], piemēram, ar miera jēdzienu, taču arī somatiskās un psiholoģiskās pieejas terminos.

 

Gandrīz 2000 gadus ilgajā kristīgās ticības un kristīgās dievbijības vēstures gaitā vairumā gadījumu tas ir bijis Dievs, no kura ir tikusi gaidīta palīdzība un dziedināšana dzīves problēmās.

 

NOBEIGUMS

 

Kristīgā psiholoģija balstās uz citiem pamatiem nekā visas sekulārās koncepcijas:

-       uz bībeliskā priekšstata par Dievu,

-       uz bībeliskā cilvēktēla, kura centrālais izteikums ir, ka cilvēks ir radīts dzīvošanai personiskās attiecībās ar Dievu, gan ar Jēzus, Pestītāja, personu, gan arī ar Debess Tēvu un Svēto Garu.

 

Balstoties uz cita pamata, arī atbildes uz jautājumiem ir citas. Jautājumu nostādnes gan būtībā ir tādas pašas kā sekulārajā psiholoģijā, taču atbildes sniedzas dziļāk. Ir iespējamas tādas atbildes, ko nav iespējams atrast ar sekulārās psiholoģijas palīdzību.

 

Šīs atbildes, no viena puses, tiek sniegtas, balstoties uz Dieva jaunās derības atklāsmi, bet, no otras puses, tās ir atkarīgas no tā, cik dziļi padomdevējs personiski pazīst Dievu. Kristīgo psiholoģiju nav iespējams jebkuram pielietot vienkārši kā metodi, tai ir nepieciešams, lai attiecīgais padomdevējs piedzīvotu personisku Dieva atklāsmi.

 

Tādējādi kristīgā psiholoģija ir daļa no atbildes uz herētisko priekšstatu iespiešanos Jēzus Draudzē, kā antropoloģijas jomā, tā arī attiecībā uz traucējumiem un dziedināšanu.

 

Tas atbilst Baznīcas vēsturē jau pazīstamam procesam, ka ikviena lielāka novirzīšanās no centrālajām patiesībām izsauc pretēji vērstu kustību atpakaļ pie Patiesības. Herolds Brauns (Harold Brown) to formulē sekojoši:  "... lielākā daļa kristīgās patiesības ir tikusi formulēta, atbildot uz herētiskām puspatiesībām. Tādējādi herēze nāk pirms ortodoksijas - un patiesībā var būt ortodoksijas priekšnosacījums"[76].

 

Tā ņemot, kristīgā psiholoģija noteiktā sektorā ir arī apoloģētika. Un, vispirmām kārtām, uz iekšpusi, Draudzē.

 


[1] Integrale Psychologie. Freiamt 2001, 184. lpp. ff.; tas pats autors: Naturwissenschaft und Religion. Franfurt/M 1998, 158. lpp. ff. - Sal. Utsch, Michael: Psychotherapie und Spiritualität. EZW-Texte 166, 2003, 17.lpp.

[2] Skat. arī: Eibach, Ulrich: Sehnsucht nach <ganzheitlichem> Heilsein. In: Pfeifer, S.: Psychotherapie und Seelsorge im Spannungsfeld zwischen Wissenschaft und Intuition. Moers: Brendow, 1996

[3] Petzold, H. & I. Orth: Die Mythen der Psychotherapie. Ideologien, Machtstrukturen und Wege kritischer Praxis. Paderborn, 1998, 230.lpp. - Kursīvs mans

[4] Jäggi, Eva & Möller, Heidi: Die Energie muss fließen. Psychologie Heute 2000, 1., 34.-39.lpp.

[5] Ludwig, M. & E. Plaum: "Glaubensüberzeugungen" bei Psychotherapeutinnen/Psychotherapeuten. Z. f. Klinische Psychologie, Psychiatrie un Psychotherapie 46,1, 1998, 58.-83.lpp.

[6] Utsch, minētajā vietā, 18.lpp.

[7] Utsch, minētajā vietā, 25.lpp.

[8] Bopp, Jörg, Psychologie Heute 11, 1985, 39.lpp.

[9] Bobgan, Martin & Deidre: The Psychological Way - The Spiritual Way. Are Christianity and Psychotherapy compatible? Mineapolis, Bethany Fellowship, 1979, 184.lpp.

[10] Szasz, Thomas S.: The Myth of Psychotherapie: Mental Healing as Religion, Rhetoric, and Represson. Syracuse University Press; vācu izd., 31.lpp.

[11] turpat

[12] Szasz, 47.lpp.

[13] turpat

[14] Psych. Heute 11, 1985, 39.lpp.

[15] turpat, 40.lpp.

[16] Utsch, minētajā vietā, 3.lpp.

[17] Utsch, minētajā vietā, 3.lpp.

[18] iatros tes psyches, no kā ir cēlies mūsu lietotais jēdziens "psihiatrs"

[19] Hofstädter, Peter: Vom heiligen Bett des Sokrates auf die Couch von Sigmund Freud. Die Welt, 19.05.1985.

[20] "technikos peri psyches therapeias";  piemēram, dialogā "Lahess", cit. pēc Chr. Möller Entstehung und Prägung des Begriffs Seelsorge. Izd.: tas pats (izdevējs) Geschichte der Seelsorge in Einzelportraits, 1. Göttingen1996, 9.-19., 9. - Utsch, 3.lpp.

[21] Szasz, 49.lpp.

[22] Platon: Apologie des Sokrates. Übers. von M. Claudius und B. Snell. Frankfurt (Fischer) 1955, 21.lpp.

[23] Tajā pašā laikā Antifons (480.-411. pr. Kr.), desmit gadus vecāks par Sokrātu, Korintas tirgus laukumā ar vārdiem ārstēja psihiski slimos. (Szasz, 51.lpp.)

[24] Tas atbilst pārstrukturēšanai kognitīvās psiholoģijas izpratnē.

[25] Otras personas palīdzība ar vārdiem šaurākā nozīmē pirmo reizi ir atrodama Cicerona darbos: "Dvēsele, kas ir slima, nespēj sev parakstīt neko pareizu; tai jāseko gudru vīru padomam." Cicerons iesaka pielietot "dziedinošus vārdus", kas atbilst Eshila "iatroi logoi". Vārdu lietošanas eksperti esot filosofi. Psihoterapija šeit parādās kā "dziedinoša retorika", saskaņā ar Čeča formulējumu. Hoftädter, minētajā vietā.

[26] turpat

[27] turpat

[28] turpat

[29] skat arī Szasz, 48. lpp: "Grieķi uzskatīja, ka veselība esot dabiska lieta, turpretī slimība - kādas svešas ietekmes nedabiskas sekas, kas traucē gara harmoniju."

[30] turpat

[31] Vēsturiski raugoties, 5. gadsimtā pr. Kr., laikā, kad liela loma bija Hipokrātam (460.-359. vai 377. pr. Kr.), gan notika novēršanās no reliģiskās un pievēršanās pasaulīgajai dziedināšanai, tomēr pat Hipokrāts iesaka lūgšanu, kas vērsta pret dieviem, kā līdzekli, vismaz palīglīdzekli. - Piem., rakstā Diēta. skat. Durant, Will: Kulturgeschichte der Menschheit. Bd. 5. Lausanne o.J., 169.lpp.

[32] Djurents (kā apgaismota persona) uzskata, ka "grieķu medicīnas prakse ... tikai mūsu ēras deviņpadsmitajā gadsimtā tika būtiski uzlabota". turpat, 175. lpp.

[33] Utsch, minētajā izdevumā, 11.lpp.

[34] Nepilnīgs saraksts no: Koch, Sigmund: Psychologie cannot be a coherent science. Psychology Today, Sept. 1969, 14. lpp. ff. - Koha oriģināldarbs ir visapjomīgākais pētījums, kāds līdz šim ir veikts attiecībā uz psiholoģijas zinātniskumu.

[35] Luters; piem., Philipp, Wolfgang: Die Absolutheit des Christentums und die Summe der Anthropologie. Heidelberg 1959, 13.lpp.

[36] Utsch, minētajā vietā, 10.lpp.

[37] Schall, Traugott Ulrich: Pastoralpsychologie. Izd.: Wörterbuch der Reigionspsychologie, 1993, 259. lpp. ff.

[38] Scharfenberg, Joachim: Seelsorge als Gespräch. Göttingen 1972, 20. lpp. f.; izd. Rudolf Bohren: Macht und Ohnmacht der Seelsorge. Izd.: Seelsorge und Psychotherapie - Chancen und Grenzen der Integration. Moers (Brendow) 1991; šeit citēts pēc: Offensive 1991, 6., 237.lpp. ff.

[39] Borens (Bohren) komentē: "Tas runā viņam par labu, ka pa šo laiku viņš ir sapratis, <ka pastorālpsiholoģija nevar lietot kuru katru psiholoģiju, kas ir tikusi radīta gluži citiem mērķiem, bet gan ka pastorālpsihologam tiešām nākas radīt pašam savu psiholoģiju>. turpat 238.lpp.

[40] Wagnis der Freiheit. Hg. W.Becher, A.V.Campbell, G.K.Parker. Göttingen 1981. T.Odena referāts ir iespiests izd: Offensive 84, 3., 85.lpp. ff.

[41] Tertuliāns, Kipriāns, Augustīns, Hriszostoms, Gregors, Luters, Kalvins, Džeremijs Teilors (Jeremy Taylor), Džordžs Herberts (George Herbert), Ričards Beksters (Richard Baxter)

[42] uzskaitījums minētajā vietā, 88. lpp. f.

[43] pārējie: Beksters (25 r.), Hrizostoms (21 r.), Herberts (14 r.), Kalvins (11 r.), Teilors (10 r.), Gregors Lielais (9 r.), Tertuliāns (6. r.), Kipriāns (5 r.)

[44] turpat

[45] nākošie sarakstā ir: Berne (Berne) (25 r.), Salivans (Sullivan) (23 r.) un Fromms (Fromm) (18 r.)

[46] Marburgas pie Lānas Universitātē 1960.-1964. gadā notikušu lekciju konspekts

[47] Lk. 2:14

[48] Oden, minētajā vietā, 89. lpp.

[49] Utsch, minētajā vietā, 7. lpp. - Učs šeit piemin arī K.Vinklera (K.Winkler) izteikumu, ka pastorālpsiholoģija esot jāsaprot kā "kompromiss starp teoloģiju un psihoanalīzi". (Pastoralpsychologie und Psychoanalyse - Gemeinsames und Trennendes. Izd.: M.Basler (Hg.), Psychoanalyse und Religion - Versuch einer Vermittlung. Stuttgart 2000, 93. lpp.)

[50] Koch, Sigmund: Psychology cannot be a coherent science. Psychology Today, Sept.1969, 14. lpp. ff.

[51] skat arī Th. Kuhn ...

[52] 1928. izd. ZdZ 61

[53] ASV tas vienlaikus bija pirmais lielais biheiviorisma un tā popularizēšanas laiks.

[54] Seelsorge; izd. F.Wintzer, ThB 61, München 1978, 93. lpp.

[55] turpat.

[56] Nevis reliģiozitātes trūkums, kā varētu domāt, balstoties uz humānistiskajiem un transpersonālajiem psiholoģijas novirzieniem vai uz kādu senāku teoloģisku reliģijas jēdzienu.

[57] Ir izteikti arī priekšlikumi "jauno psiholoģiju" nosaukt par "spirituālo psiholoģiju". Bruners (Brunner) savā sacerējumā 1928. gadā runāja par "bībelisku psiholoģiju". Var nosaukt arī dažus citus terminus: "pastorālpsiholoģija" vai, visbeidzot, relatīvi vispārīgo "kristīgā psiholoģija".

[58] Šeit es būtībā balstos uz Bufford, Rodger K.: Consecrated Counselling: Reflection on the Distinctives of Christian Counselling. Journ. of Psych. and Theol. 1997, 25., 1., 111-122. lpp.

[59] Bufford, 112. lpp.

[60] Turpmākā attīstība:

1973.       Journal of Psychology and Theology

1975.       CAPS biļetens, tagad Journal of Psychology and Christianity

1976.       APA Division 36, psihologiem, kas interesējas ar teoloģiju

1988.       First International Congress on Christian Counselling

[61] Vācijas Kristīgo Psihologu Apvienības (Deutsche Gesellschaft für Christliche Psychologie) viena no nozarēm

[62] No šī pirmsākuma ir radusies vesela virkne patstāvīgu darba virzienu un institūciju, starp tiem vienīgā Kristīgās psihiatrijas un psihosomatikas klīnika, Terapijas centrs IGNIS un Kristīgās psiholoģijas akadēmija IGNIS.

[63] Schall, minētajā vietā, jo īpaši 267. lpp. ff.

[64] Kuhn, Thomas S.: The Structure of Scientific Revolution. University of Chicago Press 1962; vācu valodā 1967 - Pasaules redzējums šeit ir tā dimensija, kas ietver sevī priekšstatus par Dieva tēlu. Pasaule kā radība, kaut arī grēkā krišanas un tās seku rezultātā sliktā stāvoklī, ir personālā un personiskā Dieva vēstījums.

[65] Thurneysen, minētajā vietā

[66] Nevis pa pusei vai maskējot sekulāro psiholoģiju zem bībeliskas terminoloģijas. - Skat.: Cole, Dick C. Against the Integration of Psychology and Christianity. Journ. of Psych. and Theol. 1998, 17., 3., 210.-219. lpp.

[67] Dievs, pretstatā cilvēkam, saskaņā ar Augustīnu (De Trinitate V, 1., 2. lpp.), ir "pašpietiekams Radītājs" un "brīvs no jebkādām ciešanām".

[68] bez objekta un bieži vien arī bez konkrēta virziena

[69] Floßdorf, Bernhard: Angst. Handwörterbuch Psychologie, Digitale Bibliothek Band 23, Psychologie Verlag Union, 1999, 193. lpp.

[70] turpat

[71] turpat

[72] turpat, 196. lpp.

[73] Jņ. 15:5

[74] 2. Moz. 15:26

[75] Lk. 2:30; 3:6; Ap.d. 4:12; 28:28; Rm. 1:16; Ebr. 9:28; Jd. 1:3

[76] Brown, Harold: Heresy and Orthodoxy in the History of the Church. Hendrickson Publ. 1998; skat.: DeArteaga, William L.: Confusing the Roots with the Fruits. Ministries Today, July/August 1991, 59. lpp.