Vārds tiek dots Rīgas 2. vidusskolas bijušajiem skolēniem:

Sandas Lovnieces atmiņas:
"Man par skolu ir ļoti labas atmiņas. Atceros savu pirmo skolotāju Viju Vilku. Viņa bija ļoti labestīga un forša.
Katram skolotājam jau bija savi izteicieni, piemēram, Agrai Rupkus (matemātika) vienmēr, kad kads atbildēja kaut ko nepareizi, viņa teica: "Tu man stāsti par meitiņu, es tev par kleitiņu." :)
Sausiņa - kultūras vēsturi pasniedza - bija ļoti jauka un sirsnīga skolotāja.
Vidusskolā latviešu valodu mums pasniedza skolotāja Ineta Rudzīte. Nu viņa mums visiem lika pasvīst:) mēs taču latv. val. un liter. līdz vidusskolai gandrīz neviens tā īsti nezinājām, jo iepriekšējie skolotāji mūs kartīgi nemācija:( . Nu tā vidusskolā mums bija ļoti grūti. Tad pēc šīs skolotājas mums bija skolotāja Dzērve. Viņa jau arī bija ļoti stingra, bet labi, ka viņa mums nebija pirms I.Rudzītes, tad mums visiem butu bijis grūti.:)
Vēl man patika Žumburs, viņš bija jautrs pasniedzējs.
Pie pasniedzējas Kļaviņas (fizikas stundās) visi vienmēr žāvājās, jo skolotāja monotoni runāja. Nu, tā lūk.
Skolā bija balles parasti vecākam klasēm, bet es uz viņām vienmēr gāju. :) Skolotāji gan parasti teica, ka nelaidīšot, jo es taču esot jauna :) "

Valda Gravas atmiņas:
"Labākais skolotājs - Gints Žumburs!!!"

Ināras Niedras atmiņas (Rīgas 2.vidusskolu beidza 1952.gadā):
"Manā laikā skolā mācījās tikai meitenes. Atceros, ka tikai pēdējā gadā citās klasēs parādījās pāris zēni. Palicis atmiņā kāds jauns praktikants fizikā (uzvārdus jau īsti nevaru atcerēties), kas mums visām ļoti patika. Mums bija arī ļoti interesants astronomijas skolotājs. Lai novilcinātu laiku, parasti viņam pajautājām kaut ko par kādu zvaigzini, un tad viņš varēja stundām par to stāstīt. Viņš rīkoja arī visādus zvaigžņu vērošanas vakarus. Vienīgais uzvārds, ko atceros, ir skolotājas Robules uzvārds. Viņa bija mana klases audzinātāja."

Daces Niedras atmiņas (Rīgas 2.vidusskoas 8. A klasi beidza 1985.gadā)
"Man par 2. vsk. ir jaukas atmiņas, jo tai laikā (1977-1985) man patika tur mācīties, skolotāji bija labi un saprotoši. Mana mīļākā skolotāja bija kr.val. sk. V.Šebajeva. Viņa joprojām strādā skolā, tāpat kā skolot. Zaķe un mazo kl. audzin. Anita Alksne (tagad viņai ir cits uzvārds). Līdz pagāj. gadam par mazo kl. audzin. strādāja arī mana kl.biedrene Gundega Kimbare. Ļoti pārsteidza mani tas, ka skolotāja Zaķe, braucot ekskursijā ar mums pēkšņi, ejot pa ceļu, sāka dziedāt to ziņģi "Lēju alu kannā, cepu desu pannā, nevaru puisīti pielabināt..." Toreiz mums, esot padsmitgadniecēm, tas bija liels pārsteigums, ka ir tāda dz., kur beigās vēl pantiņš: "... vējš papūta kleitiņu, parādija kājiņu..." Tajos laikos tas bija ļoti daudz par šo tēmu (aizliegto) pateikts:)))!!! Bet, pateicoties sk. V.Šebajevas personībai, esmu iemantojusi sapratni, ka jebkurai tautai ir kolosāli cilvēki. Tam nav nozīmes, kāda ir viņu dzimtā valoda, jo tikai cilvēcībai ir nozīme! Paldies tā laika gudrajiem skolotājiem!!!"