Variāciju forma

 

Home Up

Variāciju forma - mūzikas forma, kas veidojas , vairākkārt izklāstot kādu tēmu, ko atkārtojumā (variācijās) sniedz izmainītā veidā. Katrā variācijā var mainīties viens vai vairāki faktūras komponenti.

Sekojot viena otrai (A A1 A2 A3 ...), variācijas veido ciklu, bet izvērstākā formā (piem., vokālais cikls, opera) var tikt izmantots arī cits tematiskais materiāls. tad rodas tā saucamais izkliedētais variāciju cikls.

Abos gadījumos cikla vienotību nodrošina kopējais tematisms un vienota muzikālās attīstības līnija.

Variāciju forma var būt patstāvīgs skaņdarbs, kā arī ikviena cikliskas formas daļa.

Tēma ar variācijām mūsdienu izpratnē izveidojās XVI gs., kad radās paskalja un čakona, kas bija variācijas par nemainīgu basu (basso ostinato).

Basso ostinato variāciju forma raksturo vienbalsīga tēma basā, kas parasti atkārtojas bez izmaiņām, bet augšējo balsu brīvā attīstība pieļauj ritma, melodijas kustības, faktūras un dinamikas variēšanos.

Stingrā (klasiskā) variāciju forma. Variēšanas pamatveids te ir melodiskā un harmoniskā figurācija, tiek mainīta arī skaņkārta un metrs.

Brīvā variāciju forma. Šajā formā, kas saistīta ar romantismu, tēma pakļauta lielākām izmaiņām nekā stingrajās variācijās. Variēšanai var izmantot ne tikai  visu tēmu, bet arī tās daļas. Tipiska kļūst žanriskā transformēšana, kad atsevišķas daļas iegūst, piem., dziesmas vai dejas žanra īpatnības.

Melodijas ostinato variāciju formas melodija atkārtojas nemainītā veidā. Šo variāciju veidu lietojis jau V. A. Mocarts (Osmina dziesmiņa operā "Bēgšana no seraja"), taču jo plaši tās sastopamas XIX gs. krievu komponistu operās.