Sonātes allegro forma

 

Home Up

Sonātes formas veidošanās noritēja XVII gs. un XVIII gs. pirmajā pusē. Tās kompozīcijas principi izrietēja no fūgas un senās divdaļu formas, kuras pirmajā daļā attīstība no tonikas pārgāja dominantē vai paralēlajā mažorā, bet otrajā daļā atgriezās no dominantes tonikā (šādā formā bija rakstītas bija rakstītas daudzas svītu un concerto grosso daļas - ārijas, invencijas, prelūdijas)

XVIII gs. pēdējā trešdaļā Vīnes klasiķu (J. Haidna, V. A. Mocarta un L. van Bērhovena) daiļradē nostabilizējās sonātes formas stingras kompozīcijas normas.

Likumsakarības, kas izveidojās šajā laikā, guva tālāku daudzveidīgu attīstību XIX gs. komponistu daiļradē. XX gs. dažādos stilos sonātes formā vērojami daudzi individualizēti varianti.

Klasiskās sonātes forma sastāv no trim pamatnodalījumiem:

 

ekspozīcija

izstrādājums

reprīze

Šajos nosaukumos izteikta katra nodalījuma funkcionālā nozīme vispārējā kompozīcijā.

 

EKSPOZĪCIJA veic tematiskā izklāsta funkciju. Tā ietver četrus posmus:

  1. galvenā partija

  2. saistījuma partija

  3. blakuspartija

  4. noslēguma partija

Galvenā partija

Šajā partijā iezīmējas visa skaņdarba pamatdoma,

gandrīz vienmēr piemīt zināms spriegums,

tālākās attīstības potences.

 

Saistījuma partija

Šeit notiek pāreja uz blakuspartiju,

kas izklāstīta pakļautā tonalitātē.

Izvērstai saistījuma partijai var būt trīs attiecības posmi:

ievads, saite, pirmsikts,

bet tajā var parādīties arī jauns materiāls -

starptēma.

 

Blakuspartija

Veidojas jauns tēls, kura kontrasts ar galveno partiju rada impulsu tālākai attīstībai.

Blakuspartija var būt tematiski atkarīga no galvenās partijas, vai arī to veido no jauna materiāla.

Blakuspartiju dažkārt dramatizē galvenās partijas elementu parādīšanās -

pārrāvums vai jauna materiāla ietvērums - pavērsiens (piem., F. Šūberta "Nepabeigtā simfonija")

Klasicisma autoru darbos blakuspartija ir dominantes sfēras tonalitātē,

vēlīnā klasicisma un romantisma stilā sastopama arī subdominantes sfēra,

bet mūsdienu mūzikā iespējamas abu partiju tonalitāšu hromatiskas attiecības.

 

Noslēguma partija

Tiek vispārināta ekspozīcijas attīstība.

Tematiskais materiāls ir jauns,

vai arī tā pamatā ir iepriekšējo tēmu intonācijas.

 

IZSTRĀDĀJUMĀ tematiskais materiāls tiek pakļauts dažādām izmaiņām:

tonālām

harmoniskām

ritmiskām

strukturālām

fakturālām

tembrālām

dinamiskām

Īpaši raksturīga ir relatīvi īsu uzbūvju atdalīšana no iepriekšējā tematisma, t.s., skaldīšana.

Tematiskajā izstrādājumā

viss ekspozīcijas tematiskais materiāls tiek izmantots iepriekšējā secībā, bet

Tonālajā izstrādājumā

to pakļauj tonālās attīstības mērķiem.

Izstrādājumā var parādīties arī jauns materiāls, kas veido epizodi izstrādājuma vietā (piem., D. Šostokoviča Septītās simfonijas I d.).

 

REPRĪZĒ atgriežas ekspozīcijas tematiskais materiāls, taču gandrīz vienmēr ar pārkārtotām galvenās partijas un blakuspartijas tonālajām attiecībām. Līdz ar to mainās saistījuma partija. Dažkārt galvenā partija reprīzē nesākas pamattonalitātē, bet pāriet uz to attīstības gaitā. Sastopama arī viltus reprīze. Tā veidojas , ja galvenā partija, kas priekšlaicīgi iestājusies blakustonalitātē, tiek pārtraukta un atsākas galvenajā tonalitātē (piem., L. van Bēthovena Sonāte, op. 10 Nr. 2, I d.).