Simfonija

 

Home Up

Simfonija (gr. symphōnia saskaņa) - skaņdarbs simfoniskajam orķestrim, kas uzrakstīts cikliskā formā. Parasti simfonijai ir četras daļas:

  1. ātra, dramatiska rakstura, sonātes formā, dažreiz ar lēnu ievadu:

  2. lēna (nereti andante), liriska, trijdaļu, sonātes vai variāciju formā:

  3. menuets vai skerco, ātra, dejiska, visbiežāk trijdaļu formā ar kontrastējošu trio vidusposmā;

  4. fināls, ātrā tempā, bieži līksma rakstura, rondo vai variāciju, retāk sonātes formā.

Simfonijas žanra vēsturiskajā attīstībā sastopamas dažādas atkāpes no četrdaļu cikla, piem., L. van Bēthovena Sestā simfonija - "Pastorālā" - 5 daļas, A. Grīnupa Septītā simfonija - 2 daļas; ir atkāpes arī atsevišķu daļu formveidē.

Simfonija ir visvairāk attīstītā simfoniskās mūzikas forma, tajā iespējam ietvert plašus idejiski emocionālus vispārinājumus.

Sastopamas simfonijas -

stīgu instrumentiem,

kamerorķestrim,

ērģelēm,

korim.

Nereti notiek simfonijas un citu žanru sintēze: koncertsimfonija, baletsimfonija, simfonija kantāte, simfonija svīta u.c. Dažreiz simfonijas atskaņotāju sastāvā tiek iekļauts koris, solisti vai koris un solisti.

Ar vārdu "simfonija" Senajā Grieķijā apzīmēja skaņu labskanīgu skanējumu (kvarta, kvinta, oktāva), kā arī ansambļa vai kora dziedājumu unisonā. Vēlāk Senajā Romā par simfoniju sauca instrumentālu ansambli, orķestri, viduslaikos - laicīgo instrumentālo mūziku vai mūziku vispār. XVI gs. par simfonijām dēvēja motešu, madrigālu un vokāli instrumentālu skaņdarbu krājumus (piem., Dž. Gabriēli "Svētās simfonijas", 1597 un 1615). Kopš XVII gs. sākuma par simfonijām sauca arī instrumentālus, polifonus skaņdarbus, gadsimta otrajā pusē - ievada, intermēdijas tipa daudzbalsīgu mūziku (svītu, kantāšu, operu ievadi). Pamazām simfonija ieguva patstāvību, kā arī to saturu un formu, ko ietver jēdziens "simfonija" mūsdienu izpratnē.

Simfonijas uzbūve sākotnēji bija trijdaļu cikls (neapoliešu operas ievada tips), nereti pirmajai daļai pievienoja lēnu ievadu. Vēlāk simfonijā iekļāva menuetu, kam sākotnēji tika uzticēta trijdaļu cikla fināla funkcija (pēc tam tas kļuva par četrdaļu cikla trešo daļu). L. van Bēthovens menuetu nomainīja ar skerco, bet H. L. Berliozs skerco nomainīja ar valsi. 

XVIII gs. simfonijas rakstīja daudzi komponisti, to vidū itālis Dž. B. Sammartīni, Manheimas skolas pārstāvji F. K. Rihters un J. Stamics, pirmsklasicisma pārstāvji M. Monns (Austrija), F. Ž. Goseks (Francija). Klasisko simfonijas tipu XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā radīja J. Haidns un V. A. Mocarts. Haidna - simfonijas "tēva" - daiļradē (uzrakstījis 104 simfonijas) noslēdzās šā žanra attīstība, un simfonija no izklaidējoša sadzīves mūzikas žanra kļuva par vadošo nopietnās instrumentālās mūzikas žanru. Nostiprinājās arī simfonijas struktūras pamatiezīmes. tā izveidojās par skaņdarbu ar secīgi izkārtotām iekšēji kontrastējošām un ar kopēju ideju apvienotām daļām, kuras mērķtiecīgi attīstījās. Mocarta simfonijas iezīmējās ar dramatisku izteiksmību un lirisku pārdzīvojumu, cildenumu un graciozitāti. Mocarts uzrakstījis aptuveni 50 simfonijas, pēdējās no tām - Es dur, g moll un C dur ("Jupitera") simfonijas - pieder pie XVIII gs. simfoniskās mūzikas augstākiem sasniegumiem.

Simfonijas vēsturē sevišķi liela nozīme ir L. van Bēthovena daiļradei, kura vainagoja Vīnes klasisko skolu. No Bēthovena deviņām simfonijām klausītāju iemīļotākās ir:

Trešā - "Heroiskā" (1804),

Piektā (1808), 

Devītā (1823/24) -------- ar vokālo kvartetu un kori finālā; tās ir spilgti heroiskā simfonisma paraugi. 

Sestā - "Pastorālā" - pārstāv programmatisko simfonismu, bet

Septītā, pēc R. Vāgnera izteikuma, ir "dejas apoteoze".

Bēthovens paplašināja simfonijas apjomu, dinamizēja dramaturģiju, padziļināja tematiskās attīstības dialektiku, bagātināja simfonijas iekšējo uzbūvi un idejisko saturu. 

XIX gs. pirmās puses Austrijas un Vācijas komponistu romantiķu daiļradei iezīmīgi bija liriskā (piem., R. Šūmaņa "Nepabeigtā simfonija", 1822) un episkā simfonisma žanri    (F. Šūberta pēdējā - C dur simfonija, 1828), kā arī sadzīviski ainaviskais simfonisms ar nacionālo kolorītu (F. Mendelsons - Bartoldi "Itāļu simfonija", 1833). Bagātāka kļuva simfonijas žanra psiholoģiskā ievirze (piem., R. Šūmaņa četras  simfonijas, kurās visizteiksmīgākās ir lēnās daļas un skerco). Vērojama tieksme uz visa cikla izpildījumu bez pārtraukuma (Mendelsona - Bartoldi "Skotu  simfonija").

Franču  simfonija uzplauka XIX gs. 30. - 40. gados , kad radās H. L. Berlioza romantiskās programmatiskās  simfonijas, kuru pamatā bija literārs sižets ("Fantastiskā  simfonija", 1830; koncertsimfonija "Harolds Itālijā" altam un orķestrim, 1834;  simfoniskā oratorija "Romeo un Džuljeta" ar solistiem un kori, 1839; "Sēru un triumfa  simfonija", 1840). H. L. Berlioza  simfonijām raksturīgs grandiozs apjoms, palielināts orķestra sastāvs, krāsaina instrumentācija un reljefa dramaturģija.

Filozofiski ētiska problemātika ietverta F. Lista  simfonijā "Fausts" (1857) un  Simfonijā Dantes  "Dievišķajai komēdijai" (1856). 

Berlioza un Lista programmatisma antipods bija J. Brāmsa simfonisms; viņa četrās  simfonijās, kurās tālāk attīstījās Bēthovena un romantiskā simfonisma tradīcijas, klasicisma harmoniskums apvienots ar emocionālo stāvokļu daudzveidību. Stilistikas un formas individualizācijas ievirzes ziņā analoga franču  simfonija, piem., Š. K. Sen-Sansa Trešā  simfonija ar ērģelēm (1887) un S. Franka  Simfonija d moll (1888). 

A. Dvoržāka  simfonija "No Jaunās pasaules " (1893) sintezēti čehu, nēģeru un indiāņu mūzikas elementi. 

Nozīmīgas ir Austrijas simfonistu  A. Bruknera un G. Mālera idejiskās koncepcijas: polifoniskā skaņuraksta piesātinātība un emocionālā sprieguma lomas paplašināšanās Bruknera monumentālajās  simfonijās; konfliktu asums, cildens patoss, traģisms un izteiksmes līdzekļu novācija Mālera  simfonijās.

XX gs redzamākie simfoniju autori:

Francijā - A. Rusels, A. Honegers, D. Mijo, O. Mesiāns

Vācijā - R. Štrauss, P. Hindemits, K. A. Hartmanis

Šveicē - H. Hūbrs

Norvēģijā - K. Sindings, H. Severuds, K. Ege

Dānijā - K. Nīlsens

Somijā - J. Sibēliuss

Itālijā Dž. F. Malipjēro

Anglijā - B. Britens, R. Vons - Viljams

Amerikā - Č. Aiviss, R. Hriss u.c.

Viens no XX gs. mūzikas virzieniem - neoklasicisms - saistīts ar pirmsklasicisma un agrīnā klasicisma mūzikas žanru un formu modifikācijām. Piem., S. Prokofjeva "Klasiskā simfonija" (1917), I. Stravinska Simfonija in C un "Simfonija trijās kustībās" (1945). Atonālisma, atematisma un citu jauno kompozīcijas principu ietekmē vairākās XX gs. simfonijās vērojama atkāpšanās no agrāk pieņemtajām formām, piem., A. Vēberns 1928. gadā izveidoja simfoniju sēriju tehnikā.

Krievu komponistu simfonijas pauž cilvēka iekšējās pasaules pārdzīvojumus un atspoguļo tā laika politiski diktētās domāšanas principus. Spilgtākie krievu simfoniķi:

N. Mjaskovskis - 27 simfonijas,

D. Šostakovičs - 15 simfonijas,

S. Prokofjevs - 7 simfonijas.

Simfonija ir viens no raksturīgākajiem žanriem arī latviešu mūzikā. jau XIX gs. beigās simfonijai pievērsās latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēji A. Jurjāns un J. Vītols. Taču līdz 1941. gadam tikai J. Ivanovs , Jāz. Mediņš un P. Barisons radoši apliecināja sevi simfonijas žanrā.

50. gadu vidū radās jaunas simfonijas; līdzās dramatiskajām koncepcijām tajās apstiprināts liriski žanriskās simfonijas modelis (Ā. Skulte, J. Ķepītis) vai padziļināts to psiholoģiskais aspekts (R. Grīnblats, A. Grīnups).

Robežšķirtne latviešu simfonijas attīstībā bija 60. gadi, kad J. Ivanova radošā doma izpaudās dramatiski konfliktējošās koncepcijās, risinot laikmeta problēmas ekspresīvā stilistikā (E. Goldšteins, Ģ. Ramans, R. Jermaks). 

Im. Kalniņa Ceturtajā simfonijā spilgti izpaužas jauna patētiska mūzikas valoda, kurā integrēti nopietnās un modernās mūzikas žanru elementi. Savā laikā tā bija īsta revolūcija latviešu klasiskās mūzikas pasaulē un latviešu tautas pašapzināšanās atskārsmē.