Mūzikas pedagoģija

Vācu zinātnieks Valters Zigmunds Šulce:

“Muzikālā audzināšana vispirms ir mūzikas zinātnes sastāvdaļa.”

Kas ir mūzikas pedagoģija?

M. Starčeuss “Mūzikas pedagoģija ir cilvēku darbības joma, kurai, kā rāda pats nosaukums, ir divas puses: mūzika un pedagoģija.”

D. Zariņš

û      Teorētiskā doma Latvijā mūzikas pedagoģijas nozarē ir jau tikusi tik tālu,  lai

            varētu pretendēt uz patstāvīgas zinātnes statusu.

û      Mūzikas pedagoģija balstās uz nacionālās kultūras tradīcijām.

û      Mūzikas pedagoģiju kā patstāvīgu zinātni varēsim veidot un nostiprināt tikai

            ar visu ieinteresēto cilvēku kopējām pūlēm.

Mūzikas pedagoģija ir cilvēku darbības joma, kurai, kā rāda pats nosaukums, ir divas puses: mūzika un pedagoģija. Jautājums – kādās attiecībās ir šīs divas puses.

Praksē ir bijuši gadījumi, kad audzinātāja ar muzikālo izglītību (piem., pianiste) ļoti labā līmenī spēlē bērniem priekšā dažādus skaņdarbus. Bērni, protams, dara, kas kuram ienāk prātā. Šajā situācijā audzinātājas uzdevums tomēr ir ne tikai muzicēt, bet arī atrast paņēmienus, kā bērnus piesaistīt mūzikai, kā iemācīt klausīties un uztvert mūziku. Bez šaubām, audzinātājai ir jābūt ar muzikālo izglītību un jāprot labi un aizrautīgi muzicēt, bet šajā gadījumā pirmajā vietā izvirzās pedagoģiskās prasmes piesaistīt bērnu mūzikai.

Izmantojot zinātniskās metodes, un pieņemot, ka izpētes priekšmets ir mūzikas pedagoģija un tās sastāvdaļa ir mākslinieciskā darbība un mākslinieciskais process,  varam izvirzīt hipotēzi, ka

 mūzikas pedagoģija ir patstāvīgs cilvēku darbības veids, patstāvīga zinātne, kurā kā sastāvdaļas ietilpst gan mūzikas zinātnes, gan pedagoģijas zinātnes un prakses elementi.

No mūzikas pedagoģijas vēstures.

Vidzemē dziedāšanu draudzes skolās sāka mācīt XIX gs sākumā. Darbojās pirmie metodiķi, parādījās metodiski darbi un mācību līdzekļi. Indiķa Paļēviča, Bebru Jura, Artūra Salaka, Jēkaba Vītoliņa, Jēkaba Mediņa un citu metodiķu darbību un uzskatus. Šos darbus varam uzskatīt par pamatu, uz kā veidojas mūsdienu Latvijas mūzikas pedagoģijas prakse un teorija.

Muzikāli pedagoģiskā darbība.

Mūzikas pedagoģijas process notiek divās vidēs:

sabiedrībā un klasē.

Mūzikas pedagoģija nesākas klasē. Mēs nevaram teikt, ka bērns, kurš atnācis uz skolu mācīties mūzikas priekšmetu, nav saskāries ar mūzikas pedagoģiju. Mūzikas sabiedrībā eksistē nepārtraukti, cilvēki ar to saskaras klausoties, dziedot, dungojot. Tā dzirdama pa radio, TV katrā pārraidē, filmā, reklāmā. To dzirdam masu pasākumos, svētkos, kā arī baznīcās un bērēs. Jebkura veida muzikālās darbības apguve ir saistīta ar pedagoģiju. Katrs bērns pirmskolas vecumā ir saskāries ar mūziku, tomēr jāņem vērā, ka ne katra mūzika, ko viņš dzird, ir labvēlīga. Un pedagoga uzdevums ir veidot bērna muzikālo gaumi.

Daudzi ievērojami mūzikas pedagogi ir teikuši, ka bērna muzikālā audzināšana sākas ne tikai deviņus mēnešus pirms viņa dzimšanas, bet pat deviņus mēnešus pirms viņa mātes dzimšanas.

Mūzikas pedagoģijas uzdevumi attiecas uz visu sabiedrību. Jo agrāk sākas muzikālā audzināšana, jo vairāk mūzika iesakņojas bērna dvēselē.

Mūzikas pedagoģijā var novērot objektīvu likumsakarību: ar to, kas apgūts skolā, bērns cenšas atgriezties atpakaļ sabiedrībā. Arī pedagogam jāņem vērā: ja skolēns ir iemācījies kaut ko nodziedāt vai nospēlēt, viņam jādod iespēja to parādīt, demonstrēt uzstāties. Tas pats attiecas arī uz mūzikas klausīšanos, kuru skolēns var saprast un izjust.

Ko nozīmē jēdziens “izjust”?

Mūzikas uztvere galvenokārt balstās uz sajūtām. Tās veidojas no maņu orgāniem kā sensorā uztvere. Mūzikas uztvere lielākoties saistīta ar dzirdi. Mēs varam runāt par skaņu augstuma sajūtu[1]. No dažāda augstuma skaņām veidojas melodija. Iedziļinājušies melodijā, mēs parasti runājam nevis par melodijas sajūtu, bet izjūtu[2].

 [1] Sajust – uztvert ar maņu orgāniem; sk. Latv. Valodas vārdn.

2] Izjūta – spēja emocionāli uztvert, novērtēt; sk. Latv. Valodas vārdn.

Tajā pašā laikā skolotājam jāveicina veselīga paškritika audzēknī par saviem sasniegumiem. Nepieciešams veidot pārliecību, ka mācības jāturpina. Bērns klasē apgūst jaunus elementus, tie atkal tiek realizēti sabiedriskajā dzīvē, pēc tam atkal skola. Tā tas turpinās pa augšupejošu spirāli un principā ir bezgalīgs. Ierobežojumus veido tikai skolēna spēju līmenis vai citi nelabvēlīgi apstākļi.

Analizējot šo spirāli, redzam, ka tā saistīta ar divām jomām: klases darbu un ārpusklases darbu.

Mūzikas pedagoģijā nepietiek ar to, ka skolēns labi apguvis mācību programmu. Skolotājam audzēknis jāvirza uz to, lai mūzikas stundā apgūto, varētu labi parādīt un muzicēšanas procesā kā klausītājus iesaistīt arī citus cilvēkus.

Mūzikas pedagoģijas sakari ar citām zinātnēm.

Mūzikas pedagoģiju nevar norobežot no citām cilvēku darbības nozarēm. Visciešāk tā saistīta ar:

Tās savukārt mijiedarbojās ar mūzikas mākslu:

 Visbeidzot šīs zinātnes izmanto mūzikas skolotājs. To pielietojums mūzikas pedagoģijā ir gan teorētisks, gan praktisks.

Muzikālās audzināšanas mērķis.

Vispārīgās muzikālās audzināšanas mērķis ir cilvēka garīga un fiziska pilnveidošana, tostarp arī iedarbošanās uz tiem jaunā cilvēka personības veidošanās aspektiem, kuri pieejami galvenokārt mūzikas pārdzīvojuma spēkam. Tas izpaužas emocionālo izjūtu daudzveidībā, ko cilvēce veidojusi gadu simteņiem, mūzikas izpratnes intelektuālo elementu aktivizēšanā, mākslas tēlu uztverē. Tādā veidā mūzika un muzicēšana kļūst par dažādu dzīves parādību modeli humānajā un humanitārajā jomā.: šī ievirze atspoguļo mūzikas vietu citu mākslu un kultūras dzīves nozaru vidū, kā arī cilvēku savstarpējās attiecības mūzikas un muzicēšanas procesā.