Fūga

 

Home Up

Fūga ir termins, ar kuru no XIV gs. līdz XVII gs. sākumam apzīmēja kanonu, t.i., nepārtrauktu imitāciju divās vai vairākās balsīs. Vēsturiski fūgai tuvi tādi medību dziesmu (kanonu) žanri kā itāļu kača un franču šasa (chasse). Šajās dziesmās attēlotās medības asociējas ar imitējamo balsu "vajāšanu" (tā radies fūgas nosaukums).

Daudzbalsīga skaņdarba forma, kuras pamatā ir vienas vai vairāku tēmu imitācijveida atkārtojums visās skaņdarba balsīs.

Fūga ir imitāciju polifonijas visattīstītākā forma, kura ietver sevī visus polifonijas izteiksmes līdzekļus. Daudzveidīgas ir fūgas muzikālās tēlainības iespējas, tomēr pārsvarā tai mēdz būt intelektuāla ievirze. 

Fūgas uzbūves pamatā ir piecu pamatelementu izvērsums:

tēma - 

galvenās muzikālās domas vienbalsīgs, strukturāli noapaļots izklāsts.

atbilde - 

tēmas imitācija dominantes vai subdominantes tonalitātē.

pretsalikums -

kontrapunkts atbildei, melodiska līnija, kas parādās tēmas pirmās imitācijas laikā un turpmāk skan vienlaicīgi gan ar tēmu, gan ar atbildi.

intermēdija -

starpspēle, kas savieno tēmas izklāstus un vienlaikus rosina attīstību.

streta -

intensīvs fūgas tēmas imitācijveida izklāsts, atbildes tajā iestājas pirms tēmas nobeiguma, veidojot vairāk vai mazāk intonatīvi spriegus melodisko līniju uzslāņojumus.

XVI gs. pastāvēja divi fūgu veidi:

1. stingrā fūga,

šis fūgas veids XVII gs pamazām saplūda ar jēdzienu "kanons",

2. brīvā fūga,

šis fūgas veids "pārauga" par fūgu tās mūsdienu izpratnē.