Radioamatierisms Latvijā
1924. - 1940. gads

Juris Trukšāns, YL2CR

Par radioamatierisma kustības oficiālo sākumu Latvijā uzskatāms 1924. gada 18. jūnijs, kad tika nodibināta Latvijas radio biedrība (LRB). Tās mērķis bija popularizēt radiotehniskās zināšanas tautā un sniegt interesentiem praktiskus padomus vienkāršāko uztveršanas ierīču izgatavošanā. Tolaik tādas bija kristāldetektoru uztvērēji. Interese par radiouztveršanu bija liela, biedrībā iestājās aptuveni 4000 biedru. Pēc tam kad 1924. gad 1. novembrī sāka darboties Rīgas radiofona stacija, interesentu radās vēl vairāk. Jau 5. aprīlī Rīgas 1. ģimnāzijas telpās notika pirmā radioizstāde, kurā piedalījās 25 radioamatieri un dažas firmas.

Līdz 1923. gadam Latvijā nebija atļauts privātām personām turēt savā īpašumā radiouztvērējus. Arī pēc tam bija aizliegts nodarboties ar radiouztvērēju konstruēšanu bez īpašas atļaujas. Par rūpnieciski ražotu uztvērēju lietošanu tika iekasēta abonēšanas maksa.

1926. gadā LRB biedriem pēc īpašu eksāmenu kārtošanas atļāva eksperimentēt ar kristāldetektoru uztvērējiem.

Kad pasaulē jau sāka pētīt īso viļņu izplatīšanos un 1923. gadā starp ASV un Angliju uz 40 m viļņa nodibināja pirmos starpkontinentālos sakarus, arī Latvijā parādījās pirmie īsviļņu radioamatieri entuziasti. 1926. gadā LRB nodibināja īsviļņu sekciju ar 15 biedriem. Viņi konstruēja pirmos lampu uztvērējus (reģeneratīvos audionus), kā arī sāka novērotāju darbību, izsūtot novērojumu apstiprinošas kartītes (QSL). Šo uztvērēju konstruēšanu Pasta un Telegrāfa Departaments (PTD) legalizēja 1926. gada beigās.

Tanī pat gadā LRB sāka izdot savu žurnālu Radio, kurā atvēlēja vietu arī īsviļņu radioamatieru novērojumiem. Latvijas amatieru segvārds toreiz bija TJ2.

6. jūnijā Rīgas radiofonā sāka darboties eksperimentālā īsviļņu raidstacija ar 10 W jaudu un segvārdu KCZ1. 25. jūlijā šīs raidstacijas signāls tika uztverts Austrālijā. Vēlāk KCZ1 nodibināja divpusējus sakarus ar amatieriem citās zemēs. LRB demonstreja pirmo superheterodīna uztvērēju radiofona staciju uztveršanai.

1927. gadā tika grozīta amatieru segvārdu sistēma. Latvijai piešķīra segvārdu ET2, bet to izmantoja tikai novērotāju apzīmēšanai. Kopš tā paša gada jebkuram pilsonim bija atļauts būvēt arī lampu uztvērējus. Notika Latvijas radioorganizāciju kongress, kura bez LRB piedalījās arī dažādu radiopulciņu pārstāvji. Kongresā LRB priekšsēdētājs A. Kārkliņš ziņoja, ka pirmā darbības gada laikā LRB izsūtījusi 133 individuālās un 285 kolektīvās novērotāju QSL kartītes. 1927. gadā arī kārtējo reizi tika grozīta segvārdu sistēma, Latvija nu jau ieguva savu YL. Stājās spēkā arī esošā RST sistēma.

1928. gadā LRB organizēja kursu sēriju, kuros apmācīja telegrafēšanā un radioelektroteorijā radioamatierus un jauniesaucamos, kuri vēlējās dienēt Latvijas armijas sakaru daļās.

1929. gadā no žurnāla Radio lappusēm pazuda īsviļņu radioamatierismam veltītie materiāli. Parādījās raksti, kuros tika pausta doma, ka radioamatierisms savu ir padarījis, ka to tālāk attīstīt nav nepieciešams. Ļoti iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc samazinājās lasītāju skaits. Žurnāls kļuva arvien plānāks un 1930. gadā pārstāja iznākt. Tā vietā 1929. gada beigās lasītāji saņēma Radioamatieri - populāru žurnālu radiotehnikai, tehnikai un zinātnei. Vienā no rakstiem tika pausta doma, ka radioamatierisms Latvijā ir zemā līmenī, oficiālas iestādes to neatzīst. Par PTD patvarībām žurnālā bija ievietots raksts Stāvoklis Latvijas īsviļņu frontē, kurā arī kritizētas varas iestādes par aizliegumu amatieriem raidīt.

1930. gada 27. aprīlī notika Latvijas radiobiedrību savienības sapulce. Tajā piedalījās Latvijas Radio biedrība, kā arī Jelgavas un Lejaskurzemes radioklubs. Par savienības priekšsēdētāju ievēlēja N. Vēveru. Savienība iestājās par tiesībām raidīt, kā arī pieprasīja radiofonā ik nedēļas veltīt nelielus informatīvus raidījumus amatieriem.

Žurnāls Radioamatieris diezgan atklāti sāka simpatizēt radiozaķiem un slēpa pārkāpējus. Tika publicēta raidītāja shēma un būves apraksts. Bet drīz vien no žurnāla slejām atkal pazuda informācija par radioamatierismu. 1930. gadā arī šis žurnāls pārstāja eksistēt, un tā vietā sāka iznākt žurnāls Radioabonents - Latvijas radioabonentu ilustrēts neatkarīgs mēnešraksts. Šajā žurnālā tika sniegta diezgan plaša informācija ne tikai par radiotehniku, bet arī par citām tehnikas nozarēm. Žurnālā publicēja arī romānus, humoru un citus populārus materiālus, tomēr līdz 1935. gada oktobrim neko nevarēja lasīt par īsviļņu radioamatierismu Latvijā.

1936. gadā notika jubilejas izstāde, kurā piedalījās vairāki radioamatieri ar pašu konstruētiem uztvērējiem. Oļģerts Resnais (YL2BB) eksponēja no sešiem kontinetiem saņemtās QSL kartītes un WAC (strādājis ar visiem kontinentiem) diplomu. Šis radioamatieris bija nodibinājis sakarus ar 68 valstīm.

Pirmo reizi tika publicētas QSL biroju adreses citās valstīs, kā arī QSL kartīšu attēli. To saturs pilnībā atbilda tagadējam.

1936. gada 17. martā tika publicēts likums par radioamatierismu Latvijā. Amatieri tika sadalīti trijās šķirās: iesācēji, iesācēji ar raidītāja būves atļauju un pilntiesīgi amatieri telegrāfisti. 28. martā notika LRB biedru pilnsapulce, kurā pieņēma vairākus lēmumus, bet 9. septembrī septiņi radioamatieri nokārtoja pirmos eksāmenus, saņemot uzreiz pirmās šķiras licences. Visi licencētie amatieri bija augsti izglītoti cilvēki, strādāja dažādās firmās par inženieriem. Vairāki no viņiem bija veikuši radista pienākumus vai nu armijā, vai uz kuģiem.

1937. gadu var uzskatīt par ultraīsviļņu apgūšanas sākumu Latvijā, jo radioamatieris Oļģerts Resnais (YL2BB) un Arvīds Vītoliņš (YL2CD) nodibināja pirmos sakarus viena kilometra attālumā. Pēc licenču iegūšanas Latvijas amatieri sāka aktīvi piedalīties sacensībās (kontestos).

1937. gada decembrī LRB no Filipsa firmas noīrēja televīzijas raidītaju ar Nipkova disku un uzstādīja to savās telpās K. Valdemāra ielā 65, lai veiktu eksperimentus. Tika nodibināta televīzijas sekcija.

1938. gada oktobrī LRB telpās atklāja kluba raidstaciju YL2RB, kurai aparatūru uzdāvināja Arvīds Vītoliņš. Raidstaciju ekspluatēt bija atļauts tikai pirmās šķiras radioamatiera klātbūtnē. Amatieri dežūrēja pēc grafika.

Tajā pat gadā Pasta un Telegrāfa Departaments atļāva amatieriem izmantot arī 7 un 14 MHz diapazonus, paverot viņiem plašu ceļu sakariem uz Eiropu.

1939. gada 11. martā notika kārtējā LRB biedru pilnsapulce, kurā N. Vēvera vietā par Latvijas radiobiedrību savienības priekšsēdētāju ievēlēja E. Lembergu. 18. maijā iznāca īsviļņu amatieru sekcijas biļetena QRZ pirmais numurs. Šajā pat gadā Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļa nodeva LRB rīcībā 6000 divu paraugu QSL kartītes, kurām vienā pusē bija tautumeitas attēls un aicinājums Latvija Jūs gaida!, bet otrā pusē - Latvijas skats un teksts ar īsām ģeogrāfiskām un kultūrvēsturiskām ziņām par Latviju un latviešiem.

Žurnāla Radioabonents pēdējais numurs iznāca 1939. gada augustā. 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais Pasaules karš. Satiksmes ministrs 5. septembrī izdeva rīkojumu slēgt amatieru raidostacijas. Visu uztverošo un raidošo iekārtu konfiscēja un nogadāja PTD telpās.

Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas Latvijā 1940. gada 17. jūnijā biedrība no savām telpām K. Valdemāra ielā tika izdzīta un mitinājās Kr. Barona ielā 11-4, vienā istabā ar Inženieru biedrību.

Oktobrī LRB tika pakļauta LPSR Radiokomitejai. LRB biedru pilnsapulces pēdējais protokols (1940. gada 31. decembrī) ir lakonisks: Sakarā ar Tautas Komisāru padomes 21. decembra lēmumu LRB ir likvidējama. Līdz ar to LRB pārstāja pastāvēt. Pēdējo izdoto biedru karšu numuri bija lielāki par 2300.

LRB darbības laikā sarīkotas pavisam astoņas radioizstādes. 1940. gadā Latvijā bija 14 pirmās šķiras, viena otrās šķiras un trīs trešās šķiras īsviļņu radioamatieri, kā arī darbojās četras kara resora amatieru radiostacijas.

© Sakaru Vēstis 1991. gada jūlijs Nr. 4. - tagad Sakaru Pasaule. Šeit ar redakcijas laipnu atļauju. Citi raksti


Amatieru radio Latvijā