Rakstnieki, dzejnieki

Mauriņa Zenta

   Rakstniece, esejiste, filozofijas zinātņu doktore Mauriņa Zenta (prec. Raudive) dzimusi 1897.gada 15.decembrī Lejasciemā. Tēvs - ārsts, māte - pianiste.
   Mauriņa jau bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. 5 g. vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913.g. iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā (6. klasē), ko absolvējusi 1915.g.
   Neilgi vadījusi pašas dibinātu privātu proģimnāziju Grobiņas doktorātā, pēc tam Liepājā pasniegusi privātstundas un sacerējusi ludziņas bērniem, kuras publicējusi ar pseidonīmu Amenta Zīra: "Feja, velns un ragana", "Kur laime mīt?", "Ziemassvētku zvaigzne" (visas 1924.g.), "Jaunais likums" (1928.g.), "Lidotājs Pavasaris" (1935.g.).
   1921.g. - 1923.g. LU studējusi filozofiju, 1923. - 1927.g. baltu filoloģiju. Pēc studiju beigšanas 1927./28. māc. g. bija skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, no 1928.g. lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929.g. pašas dibinātā literārajā studijā u.c. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929.g. vasarā papildinājusies filozofijā un literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē.    1944.g. kopā ar vīru filozofu Konstantīnu Raudivi emigrējusi uz Vāciju, 1946.g. pārcēlusies uz Zviedriju. 1949. - 1963.g. bija docētāja Upsalas universitātē. 1965.g. atgriezusies Vācijā, dzīvojusi kūrortpilsētā Krocingenē. Trimdas gados lasījusi lekciju ciklus Vācijas, Šveices, Itālijas u.c. Eiropas valstu pilsētās. Apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, godazīmēm, arī ar K.Adenauera prēmiju (1971.g.) un PBLA Tautas balvu (1969.g.).
   Pirmās publikācijas - J. Akuratera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums vācu valodā laikrakstā "Libausche Zeitung" 1919.g., recenzija par J. Akuratera grāmatu "Klusums un gaisma" "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā" 1922.g.
   Mauriņa ir latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja. Mauriņa pievērsusies galvenokārt lielām, izcilām personībām, romantiski un eksistenciāli noskaņotiem autoriem, kuru garīgās pasaules daudzšķautņainību un bagātību parasti idealizē un heroizē. Grāmatā "Daži pamata motīvi Raiņa mākslā" (1928.g.) izvērsta tuva tēma - Raiņa dvēseles traģisms bez dziļāka ieskata Raiņa ideju pasaulē. Intuitīvas iejūtas metode dominē vācu klasiskā romantisma tradīcijas sakņotajos pētījumos "Jānis Poruks un romantisms" (1929.g.) un "Friča Bārdas pasaules uzskats" (1938.g., doktora disertācija). A. Brigaderes daiļrades saistība ar latviešu tautai raksturīgajām dvēseles skaidrības ilgām poētiski atsegta grāmatā "Baltais ceļš" (1935.g.). J. Akuraters, Auseklis, K. Barons, J. Jaunsudrabiņš, K. Skalbe savdabīgi portretēti krājumā "Saules meklētāji" (1938.g.). Cittautu literatūra apcerēta grāmatā "Dante tagadnes cilvēka skatījumā" (1937.g.). Humānisma caurstrāvota ētiska un kultūrfilozofiska problemātika risināta eseju krājumā "Pārdomas un ieceres" (1934.g.), "Dzīves apliecinātāji" (1935.g.), "Grāmata par cilvēkiem un lietām" (1938.g.), "Ziemeļu tēmas un variācijas" (1939.g.), "Prometeja gaismā" (1943.g.), "Kultūras saknes" (1944.g.).
Trimdas laikā iznākuši eseju krājumi: "Tilti", "Sirds mozaīka" (abi 1947.g.), "Spīts" (1949.g.), "Uguns gari" (1951.g.), "Sāpju noslēpums" (1952.g.), "Latviešu esejas" (1953.g.), "Traģiskais skaistums" (1954.g.), "Cilvēces sargi" (1955.g.), "Apnicība un steiga" (1962.g.), "Par mīlestību un nāvi" (1964.g.), "Zemes dziesma" (1967.g.). Vairākas grāmatas Mauriņa sarakstījusi vācu valodā. Pasaules literatūrzinātnieku uzmanību iemantojusi Mauriņas apcere par F. Dostojevski (1931.g., 1935.g.). Vēlāk tā papildināta.
   Personīgo dzīves gaitu ar laikmeta vēstures notikumu un trimdā iepazīto cittautu rakstura un sadzīves īpatnību ieskicējumu subjektīvi atspoguļo autobiogrāfiskajā triloģijā "Tālā gaita" (1955.g.), "Iedrīkstēties ir skaisti" (1958.g.), "Dzelzs aizbīdņi lūst" (1960.g.), "Zviedrijas dienasgrāmata" 2 sējumos "Trimdas traģika" (1965.g.) un "Pasaules vārtos" (1968.g.) un pēc nāves izdotā dienasgrāmata "Manas saknes ir debesīs" (1980.g.).
   Mauriņas romānos "Dzīves vilcienā" (1941.g.), "Trīs brāļi" (1946.g.), "Frančeska" (1952.g.), "Bērza tāss" (1971.g.) konkrētu dzīves notikumu un prototipu attēlojums sapludināts ar filozofiju. Stāsti izdoti grāmatās "Neaizsūtītā vēstule" (1940.g.), "Septiņi viesi" (1957.g.), "Sākumā bija prieks" (1965.g.), "Bērza tāss" (1971.g.), "Dzintargraudi" (1975.g.).
   Latviešu valodā Mauriņa tulkojusi S.Unsetes romānus "Kristīne Lavrana meita" un "Olavs Auduna dēls" (1933.g.), R. Rolāna grāmatas "Bēthovens" (1932.g.) un "Mikelandželo" (1934.g.), F. Dostojevska romānu "Idiots" (1937.g.), A. Kamī romānu "Mēris" (1952.g.), T. Hārdija. T. Kārlaila u.c. rakstnieku darbus. Vācu valodā tulkojusi J. Akuratera noveles (1921.g.), P. Ērmaņa. J. Ezeriņa u.c. rakstnieku prozu.
   Minsteres latviešu centrā (Vācijā) iekārtota Mauriņas piemiņas ekspozīcija, pēdējā dzīvesvietā Krocingenē 1982.g. atklāta laukakmenī iestiprināta metāla piemiņas plāksne.
   Kopoti raksti 2 sējumos (1939.g. - 1940.g.), izlase "Uzdrīkstēšanās" (1990.g.).
   Mirusi 1978.gada 25.aprīlī Bāzelē, Šveicē, apbedīta Krocingenē, Vācijā.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.
   Par Mauriņu Zentu lasiet arī šeit.

Miķelsone Konstance

   Rakstniece Miķelsone Konstance (dz. Ozoliņa) dzimusi 1905.gada 16.maijā Jaungulbenes pagasta Dzeņukalnos, kalēja ģimenē.
   Beigusi Cesvaines ģimnāziju, studējusi Angļu valodas institūtā Rīgā, strādājusi Mākslas aģentūrā.
   30.gados kļuvusi pazīstama kā lugu rakstniece. Publicējusi lugas "Ugunskristības" (1932.g.), "Dzeguzes bērni" (1934.g.), "Jāju dienu, jāju nakti" (1935.g.), "Slinkā sieva" (1938.g.), bērnu lugas "Pasaules ceļotāji" (1932.g.), "Pauks un Šmauks" (1934.g.).
   No 1944.g. trimdā Vācijā, kur publicējusi noveļu krājumus "Nelgu svīta" (1947.g.), "Bikts" (1949.g.), "Bābeles gūstā" (1950.g.). Novelēs risinātas laulības problēmas, vēlākajos darbos tēloti savdabīgi cilvēku likteņi, sniegti spilgti, reālistiski personāžu portreti. Noveļu stils sentencēm bagāts, viegli ironisks.
   1951.g. Miķelsone izceļojusi uz ASV, bijusi žurnāla "Latvju Sieviete" redaktore. Romānu "Nakts parāde" (1953.g.) un "Ēdenes rapsodija" (1954.g.) sižeta risinājums gauss, plaši izvērsta laulības un dzimumdzīves analīze. Periodikā publicējusi arī apcerējumus par literatūru un recenzijas.
   Mirusi 1955.gada 25.februārī Mineapolisā, Minesotā, ASV.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Niedra Aīda

   Rakstniece Niedra Aīda (īstajā vārdā Ida Niedra, prec. Salmiņa) dzimusi 1899.gada 23.martā Tirzas pagasta Āžu krogā, krodzinieka ģimenē.
   No 1908.g. mācījusies Tirzas pagastskolā un draudzes skolā, 1913.g. -1915.g. Utendorfas privātģimnāzijā Madonā, 1919.g. beigusi Neijas vidusskolu Cēsīs. 1919.g. - 1932.g. strādājusi Rīgas miertiesā. Pēc tam darbojusies tikai rakstniecībā.
   1944.g. emigrēja uz Vāciju, apmetās Eslingenē. 1949.g. pārcēlās uz ASV - dzīvoja Seilemā, Korvalisā, Jūdžīnā, Sanfrancisko, Holivudā, Losandželosas priekšpilsētā Santamonikā.
   Dzejot sākusi skolas gados. Pirmais publicētais dzejolis "Tad..." laikrakstā "Latvijas Kareivis" 1920.g. Latviešu dzejā pirmā droši un nemāksloti rakstīja par erotisko mīlestību. Dzejoļu krājumos "Erosa elēģijas" (1924.g.) un "Dziesminiece" (1935.g.) vitāla, ar Latvijas dabu saistītā poētiskā skatījumā tverti sievietes pārdzīvojumi no jutekliskas kaisles uzliesmojumiem līdz mātes mīlestības rāmai, līdzsvarotai apcerei. Rakstījusi stāstus un noveles, kas sakopoti krājumos "Svētais vīns" (1928.g.), "Vanagu ligzda" (1937.g.), "Azandas ļaudis" (1943.g.).
   Tomēr galvenais Niedras darbības lauks ir romāns. Pirmie ekspresionisma ietekmē sarakstīti romāni "Sarkanā vāze" (1927.g.) un "Cilvēks ar zelta acīm" (1928.g.) ir iesācējas darbi. Romānos "Grēka ābols" un "Piektais bauslis" (abi 1931.g.) kriminālromānu žanrā tēloti zemisku kaislību aizrauti lauku ļaudis. Stila un formas izkoptība raksturīga romānos "Pie Azandas upes" (1933.g.), "Salna" (1934.g.), "Ciema spīgana" (1935.g.), "Anna Dzilna" (1936.g.), "Mūžīgā pasaka", "Vindedze" (abi 1937.g.), "Sieva" (1938.g.), "Rūžu Kristīne" (1939.g.), "Ugunī" (1940.g.), "Kārdinātāja" (1942.g.), "Maija Purene" (1944.g.).
   Uz spilgti iezīmēta dzimtā novada (Tirzas, Azandas) dabas fona Niedra asām, reljefām kontūrām ataino latviešu zemnieku dzīvi un intīmo attiecību samezglojumus dažādos vēstures laikmetos. Latviešu zemnieku dzīves tematiku Niedra turpināja trimdā: romāni "Ugunis pār Rata kalnu" (1959.g.) tēloti zemnieku likteņi Padomju Latvijā pēckara gados, panorāmiskajā romānā "Indrānes oši šalc" (1965.g.) konceptuāli izvērsta romānā "Anna Dzilna" aizsākta Latvijas saimniecības uzplaukuma izcelšana pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934.gadā. Trimdas gados Niedra vairākkārt savu varoņu, arī temperamentīgo, erotisko sieviešu personiskās dzīves sarežģījumus risinājusi uz kolorīta 20. - 30.gadu Rīgas sadzīves fona. Tāds ir romāni "Rožu pelni" (1946.g.), "Pilsēta pie Daugavas" (1955.g.), "Miera ielas cepurniece" (1957.g.), "Tas trakais kavalieru gads..." (1962.g.). "Sastapšanās pie Operas kafejnīcas" (1967.g.)
   Tiešie vērojumi Vācijā un ASV devuši ierosmi un vielu romāniem par latviešu trimdinieku dzīvi svešatnē. Romāna "Maija Purene" 2.daļā 1953.g. (1954.g. abas daļas apvienotas grāmatā "Trīs Cauņu sievietes") attēlota galveno varoņu došanās uz Vāciju 2.pasaules kara beigās. Kaislīgas sievietes konflikti ar sevi risināta romānos "Melnā magone" (1956.g.), "Pērles Majores draugs" ,(1958.g.), "Zelta vārtu pilsēta" (1959.g.), "Sieviete ar sarkaniem ērkšķiem" (1961.g.). "Holivudas klauns", "Līgava un sieva" (abi 1963.g.), "Trīs laimes meklētāji" (1966.g.), "Atkal Eiropa" (1968.g.), "Ādams un Ieva" (1971.g.) u. c. Trimdā publicējusi arī stāstu un noveļu krājumu "Pasaules plauksta" (1952.g.; 1966.g. ar nosaukumu "Meža jaunava"), kopā ar dēlu Andrievu Salmiņu (1932.g. - 1978.g.) sarakstījusi krājumu "Melnās plūmes pie sarkanām lūpām" (1964.g.).
   Mirusi 1972.gada 23.novembrī Santamonikā, Kalifornijā, ASV, turpat apbedīta.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Niedra Andrievs

   Rakstnieks Niedra Andrievs dzimis 1871.gada 8.februārī Tirzas pagasta Dauškānos saimnieka ģimenē.
   Mācījies Tirzas pagastskolā un draudzes skolā, Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas pilsētas ģimnāzijā, abitūrijas eksāmenus nokārtojis Jelgavas ģimnāzijā (1889.g.). Studējis teoloģiju Tērbatas universitātē (1890.g. - 1999.g., ar pārtraukumiem).
   Jau skolas gados publicējis dzejoļus un stāstus. Pirmā publikācija - dzejoļu krājums "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887.g.). No 1888.g. stāsti un dzejoļi publicēti laikrakstā "Baltijas Vēstnesis". Stāstu tematikas pamatā vēsturiski nostāsti un teikas. Ļoti populārs kļuva dzejolis dziesma "Gaujas malā" ("Dažu skaistu ziedu..", 1891.g.).
   Pēc studiju beigšanas Niedra nevarēja atrast mācītāja vietu, par viņa pamatdarbu kļuva žurnālistika un literatūra. Vadīja žurnāla "Austrums" literāro nodalu (1899.g.), O. Rāviņa izdotā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" literāro nodaļu (1901.g. - 1903.g.), bija žurnālā "Austrums" redaktors (1903.g. - 1906.g.), arī izdevējs (no 1904.g.).
   Stāstos "Bez paša pagātnes" (1898.g.), "Skaidra sirds" (1903.g.), "Nespēcīgā dvēsele" (1899.g.), romānā "Līduma dūmos" (1901.g.) izmantota Puzeniekos gūtā pieredze, kur Niedra strādāja par mājskolotāju pie barona (1893.g. - 1995.g.). Pasakā "Zemnieka dēls" (1902.g.), drāmā "Zeme" (1911.g.) u.c. risinājis problēmas par latviešu inteliģences veidošanos, tās lomu tautas dzīvē un it īpaši par zemniecības konfliktu ar vācu muižniecību, kā arī prognozējis iespējamo izlīdzinājumu. Vispārliecinošāk un mākslinieciski spilgtāk minētās problēmas paustas romānā "Līduma dūmos". Mazāka nozīme ir stāstiem "no tautas dzīves" un humoreskām. Niedra savu darbu sižetos ievijis arī kriminālistiku - romānos "Kad mēnesis dilst" (1902.g.) un "Sikspārnis" (1905.g.). Niedras dzejoļu cikls "Ceļinieka dziesmas" publicētas kopā ar R. Blaumaņa darbiem krājumā "Ceļa malā" (1900.g.). Literatūrkritikai Niedra pievērsās 90.gados, kad ar parakstu " -dr -dr" publicēja virkni rakstu par Aspazijas darbiem ("Austrums" 1896.g. - 1997.g.).. Niedra publicējis rakstus par literatūrkritiku - "Par kritikas uzdevumu" ("Austrums" 1899.g.), "Kritikas uzdevums" (laikraksts "Pēterburgas Avīzes" 1901.g.). Niedra izvirzīja teoriju par dzimtenes mākslu, uzskatīdams, ka tajā apvienojas ideālisms ar reālismu ("Dzimtenes māksla", "Austrums" 1905.g.). Niedra recenzējis A. Alunāna, R. Blaumaņa, A. Brigaderes, A. Deglava, Pērsieša, J. Poruka, A. Pumpura, J. Raiņa, K. Skalbes, u.c. rakstnieku darbus.
   Niedras publicistisko rakstu vidū atzīmējams "Morituri" ("Pēterburgas Avīzes", 1902.g.), kurā viņš aplūkojis vācu muižniecības un latviešu zemniecības attiecību vēsturi un prognozējis iespējamās tālākās norises. Niedra vērsās pret 1905.gada revolūciju, tāpēc revolucionāri noskaņotā sabiedrības daļa novērsās no žurnālu "Austrums" un Niedra bija spiests to slēgt. 1906.g. viņš tika iecelts par Matīšu draudzes mācītāju; 1908.g. - 1918.g. strādāja par mācītāju Kalsnavas - Vietalvas draudzē, kur izvērsa plašu saimniecisko darbību.
   1919.g. Niedra kļuva par aktīvu politiķi un sadarbojās ar Latvija dislocētās vācu armijas vadītajiem, kļuva par t.s. Niedras valdības galvu - ministru prezidentu (1919.g. IV - VI). Kad no Latvijas svešzemju karaspēks tika padzīts, Niedra atstāja Latviju. 1924.g. atgriezās Latvijā un viņu tiesāja par tautas nodevību. Piespriesto sodu (3 gadi cietoksnī) nomainīja ar aizliegumu dzīvot Latvijā. Niedra pārcēlās uz Vāciju, kur Austrumprūsijā bija draudzes mācītājs. 1942.g. atgriezās Latvijā.
   Pēc 1905.g. gada revolūcijas literārā darbība pieklusa. Atzīmējami stāsti "Pēteris Salna" (1911.g.), "Stāsts par karātavām" (1915.g.). Sarakstījis plašu apceri "Pārdomas par Raiņa darbiem" (1933.g.). Literārā darbība: dzejoļu krājumi "Vecā līdumnieka dziesmas" (1924.g.), romāns "Anna Gaigala" (1927.g. - 1928.g. ), pēdējo stāstu krājums "Māras josta" (abi Mineapolisā 1971.g.). - Pseidonīmi: Andrejs, Dauskāns, Branovs, Dūnu Ješka, Dūmu Brencis, Ješka Ūdensvaguls, Ārzemnieks, J. Strautmalis.
   Kopoti raksti 5 sēj. (1911.g. - 1914.g.), 10 sēj. (1925.g. - 1926.g.), "Nemiera ceļi" 4 sēj. (1928.g. - 1933.g., nepabeigts izdevums).
   Miris 1942.gada 25.septembrī, apbedīts Meža kapos.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Plotnieks Jānis

   Rakstnieks Plotnieks Jānis dzimis 1932.gada 24.martā Jaungulbenes pagasta Grūžupēs, zemnieku ģimenē.
   Beidzis Gulbenes vidusskolu (1952.g.) un LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un Literatūras nodaļu (1957.g.). Strādājis LVI (tagadējā izdevniecība "Liesma") par redaktoru (1956.g. - 1958.g. un 1969.g. - 1971.g.), laikrakstā "Literatūra un Māksla" par nodaļas vadītāju (1959.g. - 1965.g.), žurnālā "Draugs", kopš 1983.g. žurnālā "Zīlīte" nodaļas vadītājs. Rakstnieku Savienības biedrs (1958.g.).
   Pirmā publikācija - dzejolis "No Pededzes nāks gaisma" laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1951.g.    Plotnieka dzejnieka rokraksts izveidojās 50. un 60. gadu mijā, kad iznāca krājumi "Nemiera dziesma" (1958.g.), "Zemei pieder zvaigznes" (1961.g.), "Deg Ziemeļu zvaigzne" (1964.g.), "Ar liesmu ledus deg" (1966.g.). Raksturīga romantiska, vietām mākslota trauksmainība, kaismīgs protests pret mietpilsonību un atpalicību, sociāli motīvi. Stils publicistisks: skaldīta dzejas frāze, pretstatu poētika bez niansēm un .tml. Krājumos "Kuģiem nenāk miegs" (1970.g.), "Siena laiks" (1975.g.), "Divkauja ar sevi" (1979.g.), "Ar nātras mīlestību" (1985.g.), izlasē "Zeme un saknes" (1982.g.) patētikas mazāk. Paplašinājies tēmu un intonāciju loks, tapuši pašanalītiski, satīriski, arī romances tipa dzejoļi.
   Arī prozai raksturīgs trauksmains pacēlums. Stāstos "Rotaļa" (1972.g.) un "Viena raiba vasara" (1977.g.) vēstīts par 70. gadu jauniešu mīlestību, darbu, sadzīvi. Tāpat romānā "Ozolu vecis" (1980.g.), stāstā "Zied pienenes pirms salnas" (1983.g.) notikumi skatīti jaunieša acīm, bet to norises laiks senāks - 30.gadu beigas un 40.gadi. Vietām vērojams salkanums. Publicējis arī dokumentālu stāstu "Tilts" (1984.g.), aprakstu grāmatas "Ceļi sauc tālāk", "Astoņas reizes pāri ekvatoram" (abas 1963.g.), "Nami un cilvēki" (1964.g.), "Bet drosmīgie ir!" (1967.g.) u.c. Bērniem sarakstīti dzejoļu krājumi "Jūrnieks uz sēkla" (1964.g.), "Cīrulis uz saules stara" (1970.g.). Stāstā "Melnie un baltie" (1966.g.) aprakstīti dzelzceļnieku puiku piedzīvojumi Gulbenē 30.gados, grāmatā "Melnais brīnums" (1967.g.) apkopoti seši stāstiņi par Āfriku. Pēc Plotnieka scenārija uzņemtas mākslas filmas "Ilgās dienas rīts" (1968.g.) un "Vārnu ielas republika" (1970.g., pēc J. Grīziņa stāsta).
   Plotnieks atdzejojis M. Eminesku, M. Tanka, A. Mališko, V. Brjusova u.c. dzejnieku darbus.    Darbojies arī literatūrkritikā. Pseidonīmi: J. Daukste. J. Spuļģis.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Poruks Jānis

   Rakstnieks Poruks Jānis dzimis 1871.gada 13.oktobrī Druvienas pagasta Prēdeļos, saimnieka ģimenē.
   Mācījies Druvienas pagastskolā (1881.g. - 1985.g.), Liezēres draudzes skolā (1885.g. - 1987.g.), Cēsu pilsētas skolā (1888.g. - 1989.g.), Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā (1889.g. -1892.g ). 1893.g. - 1894.g. ar mecenāta H. Vestermaņa materiālo atbalstu studējis Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā, galvenokārt klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju. Pēc atgriešanās 1894.g. Latvijā ar pārtraukumiem strādājis laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". 1897.g. - 1899.g. studējis ķīmiju RPI, 1901.g. - 1905.g. - komerczinātnes. Pēc 1905.g. vairākkārt ārstējies psihisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kur pēkšņi miris. Pēc 1905.g. slimības dēļ aktīva un radoša literārā darbība apsīka.
   Pirmā publikācija - stāsts "Purvaiņos" laikrakstā "Dienas Lapa" 1888.g. (ar pseidonīmu Daimons). Pirmā grāmata izdota Berlīnē vācu valodā - "Die Religion der Zukunft" ("Nākotnes reliģija", 1894.g.).    Latviešu romantiskās prozas pirmais spilgtākais darbs bija garais stāsts "Pērļu zvejnieks" (1895.g.). Stāstam daļēji autobiogrāfisks raksturs. Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos "Sirdsšķīsti ļaudis", "Kukažiņa", "Baltās drānas". Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir Poruka stāstos "Kauja pie Knipskas", "Klusētājs" (abi 1897.g.), "Asaras" (1898.g.), "Ērģelnieks" (1903.g.), "Zelta adata" (1906.g.). Romantiska mīlestība kā dvēseliska vērtība akcentēta stāstos "Rīta zvaigzne" (1899.g.), "Brūklenāju vaiņags" (1904.g.). Raksturīgas prozas varoņu iezīmes - to garīgā neatkarība un patstāvība, morālo principu noturīgums, emocionālo pārdzīvojumu intensitāte. Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā publicētos stāstos "Krustmātes kāzas" (1900.g.), "Veseli ļaudis" (1901.g.). "Dzimtas plaisa" (1905.g.). Cilvēka slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos "Grāfs Rodensteins" (1901.g.), "Čūskas" (1905.g.). Ironiska šarža nokrāsa ir stāstiem "Kā Runcis kļuva par Runcē" (1898.g.), "Ubagi gada tirgū" (1901.g.). Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psiholoģiskajā romānā "Rīga" (1907.g.). Poruka proza viņa dzīves laikā apkopota krājumā "Sirdis starp sirdīm" (1900.g.). "Dzīves straumē" (1902.g.), "Dzīve un sapņi" (1904.g.), "Zelta adata" (1906.g.), atsevišķi izdoti stāsti "Pērļu zvejnieks" (1895.g.). "Brūklenāju vaiņags" (1904.g.).
   Liela daļa Poruka intīmo un apceres dzejoļu ir latviešu klasiskās dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz E. Dārziņa dziesmu). Poruka dzeja rāda galvenokārt viņa personības romantiski grūtsirdīgo, eksistenciāli traģisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīga analītiska pieeja dzīvei, cilvēkam, pasaulei. Poruka dzīves laikā grāmatā izdota poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905.g.), lirika - krājumā "Dzejas" (1906.g.). Poruka lugā "Hernhūtieši" (1895.g.) mākslinieciskā formā tēloti paaudžu konflikti, veidojoties jaunam vērtīborientācijām 19.gs. beigu Latvijā.
   Pseidonīmi Nemo, Adagio u.c.
   Kopoti raksti 5 sēj. (1905.g. - 1908.g.), 4 sēj. (1912.g. - 1914.g.), 10 sēj. (1924.g. - 1925.g.), 20 sēj. (1929.g. - 1930.g.),Raksti 3 sēj. (1971.g. - 1973.g.).
   Miris 1911.gada 25.jūnijā Tērbatā, apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, pārapbedīts 1924.g. Meža kapos Rīgā.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.
   Par Poruku Jāni lasiet arī šeit.

Raisters Ēriks

   Dzejnieks, žurnālists Raisters Ēriks dzimis 1905.gada 23.aprīlī Rankas pagasta Līvānos, lauksaimnieka ģimenē.
   Mācījies Rankas Lutera pagastskolā (1915.g. - 1918.g.), Jaunpiebalgas pamatskolā (1918.g. - 1920.g.), Smiltenes ģimnāzijā (1920.g. - 1924.g.). Beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti (1932.g.). Studiju laikā strādājis par ierēdni pasta un telegrāfa departamentā un Latvijas pastā. 20. un 30.gadu mijā Raisters bija viens no rosīgākajiem biedrības "Zaļā vārna" kultūras pasākumu organizētājiem un vadītājiem. Bijis laikraksta "Rīts" redaktors (1936.g. - 1938.g.) un tautsaimniecības nodaļas redaktors (1938.g. - 1940.g.). 1941.g. - 1944.g. strādājis laikrakstā "Tēvija", "Daugavas Vanagi".
   1944.g. rudenī emigrējis uz Vāciju, kur strādājis laikrakstā "Latvju Balss" Berlīnē, pēc tam bijis skolotājs latviešu ģimnāzijā Hūzumā, laikraksta "Nedēļas Apskats" redaktors Augustdorfā (1946.g. - 1949.g.), laikraksta "Latvija" atbildīgais redaktors Eslingenē (1949 .g. - 1950.g.). 1950.g. izceļojis uz ASV, kur strādājis laikrakstā "Laiks" līdz 1967.g. novembrim. 1962.g. - 1967.g. Latviešu Preses biedrības priekšsēdētājs, 60. gados arī ALA Kultūras biroja sekretārs un literatūras sekcijas vadītājs.
   Pirmā publikācija - dzejolis "Somijas jūrmalā" žurnālā "Lira" 1924.g. Dzejoļu krājumā "Men" (1931.g.) - trauksmaini romantiska un hedoniska erotika, pilsētas žanra ainas; krājumā "Plosti" (1939.g.) - lauku dzīves poetizācija, dabas un gadskārtu ritma ainas, kā arī mākslinieciski spriegas balādes un poēmas par Senlatviju. Dzejoļu krājuma "Svētlaimība" salikums gājis bojā 2. pasaules kara laikā. Lirikas krājumā "Mans laiks" (1950.g.) tēlota trimdinieka psihes sašķeltība, distancēta attieksme pret laikmeta nežēlību un virspusību. Pēc 1950.g. rakstītie dzejoļi apkopoti piemiņas izlasē "Kad mēs jauni bijām" (1972.g.). 40. - 60.gados R. periodikā publicējis daudz recenziju par grāmatām, rakstus un reportāžas par sabiedriskiem un kultūras jautājumiem, bijis latviešu. trimdas dzejas antoloģijas "Dzejas un sejas" (1962.g.) līdzredaktors. Kultūrvēsturiska vērtība ir atmiņām par 20. un 30.gadu jauno literātu vidi un Edvartu Virzu (izlasē "Kad mēs jauni bijām").
   Pseidonīmi: Fax., Faksimile, Pēteris Palope, Aukuperons, Bērtulis Bedeicis, Svabadnieks.
   Miris 1967.gada 15.novembrī Ņujorkā, ASV, turpat apbedīts, bet 1994.gada jūlijā pārapbedīts Rankas pagasta kapos.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Sakse Anna

   Rakstniece Sakse Anna dzimusi 1905.gada 16.janvārī Lejasciema pagasta Lauzās sīkzemnieka ģimenē.
   Mācījusies Augulienas pagastskolā, Lejasciema ministrijas skolā, Lejasciema reālģimnāzijā, studējusi LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē Pedagoģijas un Baltu filoloģijas nodaļās.
   Strādājusi par tulkotāju, vēlāk par korektori laikrakstā "Pēdējā brīdī" un akciju sabiedrībā "Valters un Rapa", darbojusies mākslinieku un rakstnieku biedrībā "Zaļā vārna", strādājusi par laikraksta "Cīņa" kultūras nodaļas vadītāju, bijusi Padomju miera aizstāvēšanas komitejas locekle. Rakstnieku Savienības biedre (1940.g.), LPSR Tautas rakstniece (1965.g.).
   Pirmā publikācija - dzejolis "Dieva sapnis" (1925.g.). 20. un 30.gados publicējusi periodiskajos izdevumos dzeju un prozu. Vēlāk rakstījusi stāstus, romānus "Darba cilts", "Pret kalnu", "Dzirksteles naktī". Prozā galvenokārt sociālā tematika, politiskās un ekonomiskās norises Latvijas laukos pirmspadomju un kolektivizācijas laikā.
   Sarakstījusi daudzas stāstu un pasaku grāmatas bērniem: "Trīs šķūnīši", "Čitas burtnīca", "Laimes kalējs", "Kalejdēls Kaspars", "Pasakas par ziediem", "Puķu zirnītis", "Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām", "Zāles stiebrs" u. c.
   Tulkojusi S. Sergejeva, N. Ostrovska, D. Zorina, V. Volkova, D. Biseta, Ļ. Tolstoja darbus.
   Kopoti raksti 6 sējumos (1962.g. - 1965.g.).
   Pseidonīmi - Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja.
   Mirusi 1981.gada 2.martā Rīgā, apbedīta Meža kapos. Piemiņas plāksne un krūšutēls pie mājas Mežaparkā.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Snips Artūrs

   Rakstnieks Snips Artūrs dzimis 1949.gada 4.martā Krasnojarskas novadā, Krievijā, izsūtītu zemnieku ģimenē.
   1958.g. no izsūtījuma atgriezies Latvijā. Beidzis Gulbenes 1.vidusskolu, RPI Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti.
   Strādājis Ķeguma HES, bijis "Kultūras fonda Avīzes" redaktors, "Kultūras Avīzes" redakcijas loceklis, Rakstnieku Savienības biedrs (1987.g.).
   Pirmā publikācija - stāsts "Ceļš" žurnālā "Liesma" (1973.g.). Izdevis prozas krājumus "Nelabojami radi" un "Mazs ciemats turp un atpakaļ". Darbojies arī publicistikā (kopā ar D.Īvānu vērsies pret Daugavpils HES celtniecību).
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Šķipsna Ilze

   Rakstniece Šķipsna Ilze (prec. Rotroka) dzimusi 1928.gada 17.februārī Rīgā ierēdņa Ēvalda Šķipsnas un apgāda "Grāmatu draugs" daiļliteratūras tulkotājas Elizabetes Kauliņas ģimenē.
   Vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta Dreiņos.
   Mācījusies Rīgas 3. ģimnāzijā.
   1944.gada rudenī devusies trimdā uz Vāciju. Beigusi K. Skalbes ģimnāziju Fišbahā, te tapuši pirmie literārie darbi. 1949.g. izceļojusi uz ASV, kur līdz mūža beigām dzīvojusi Fortvērtas pilsētā Teksasā. Beigusi Ziemeļteksasas universitāti, iegūstot maģistra grādu bibliotēku zinātnēs, vēlāk arī antropoloģijā. Strādājusi par bibliotekāri. 60.gadu 2.pusē izveidojusi un līdz mūža beigām vadījusi Kimbela mākslas muzeja bibliotēku Fortvērtā.
   Dzejoļus sākusi rakstīt ģimnāzijas gados Rīgā, turpinājusi Fišbahā. Rokrakstos palikuši apmēram 90 dzejoļi. Ar pirmo īsprozas krājumu "Vēja stabules" I. Šķipsna kļuva par pirmo J. Jaunsudrabiņa prozas balvas laureāti. Sarakstījusi romānus "Aiz septītā tilta" un "Neapsolītās zemes", izdevusi īsprozas krājumu "Vidējā īstenība".
   Mirusi 1981.gada 24.janvārī Fortvērtā, Teksasā, ASV, turpat apbedīta.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Tirzmaliete

   Rakstniece Tirzmaliete (īstajā vārdā Minna Dzelzkalne) dzimusi 1876.gada 23.jūnijā Tirzas pagastā skolotāja ģimenē.
   Beigusi Tirzas pagastskolu un draudzes skolu.
   Pirmais publicētais dzejolis - "Naktī tumšajā" žurnālā "Baznīcas Vēstnesis" (1899.g.). Daudzu gadu dzejoļi apkopoti krājumā "Aizmirsta sirds". Tirzmalietes populārākais dzejolis - "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme". Izdevusi stāstu krājumus "Raksti". "Zem sveša pajumta un citi stāsti", atsevišķi stāsti "Uz kuru pusi?", "Pa šauru teku", "Zem dzimtenes debesīm", "Jēkabs Dzintars", "Arestanta līgava", lugas "Līga", "Bāra bērns", "Pa mēneša tekām", "Kad sirdsbalss runā". Lielākā daļa stāstu un tēlojumu publicēti periodiskajos izdevumos. Tirzmalietes stāstos lauku ļaužu, galvenokārt sieviešu dzīves tēlojums.
   Mirusi 1942.gada 28.janvārī Lejasciemā, apbedīta Tirzas kapos.
   1992.g. izdota dzejoļu un stāstu izlase "Par tevi, tēvu zeme".
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Upītis Gorijs

   Literāts un agronoms Upītis Gorijs dzimis 1899.gada 14.jūlijā Litenes pagasta Kordonas mazmuižiņā, Kalna mājā zemnieku ģimenē.
   Mācījies Litenes pagastskolā, Gulbenes zēnu draudzes skolā, Kalncempju pagastskolā, Priekuļu lauksaimniecības skolā, Rīgā Tautas universitātes Ekonomiski juridiskajā fakultātē.
   Strādājis par dārznieku un agronomu Litenē un Lielvārdē.
   Sākot ar 1920.gadu publicējis aforismus un bērnības tēlojumus dažādos periodiskajos izdevumos. Izdevis aforismu krājumu "Rūgtie pilieni", aforismu kopojums publicēts kopkrājumā "Mūža acis".
   Pseidonīmi - Dr. Ciklons, Ķencis, Magone Rozīte.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Vētra Mariss

   Dziedātājs un rakstnieks Vētra Mariss (līdz 1922.gadam īstajā vārdā Morics Blumbergs) dzimis 1901.gada 19.jūlijā Tirzas pagasta Dārtas muižā lauksaimnieka ģimenē.
   Mācījies Rīgas 2.pilsētas ģimnāzijā. 1918.g. piedalījies Brīvības cīņās. Studējis LU filozofiju, Frankfurtes un Berlīnes universitātēs tautsaimniecību. Beidzis Latvijas konservatoriju, papildinājies Itālijā. Bijis Liepājas un Nacionālās operas solists. Dažas sezonas un viesizrādes dziedājis Vācijas un citu valstu operās. 1944.g. emigrējis uz Zviedriju, 1946.g. izceļojis uz Helifeksu Kanādā, kur strādājis par konservatorijas pedagogu. 1953.g. nodibinājis savu studiju Toronto. Bijis Jaunskotijas opersabiedrības dibinātājs un diriģents, Kanādas latviešu nacionālās apvienības pirmais priekšnieks.
   Darbojies arī žurnālistikā. No 20.gadiem Latvijas presē publicējis mūzikas dzīves apskatus. Pirmā literārā publikācija - ceļojuma apraksts "Pompejās" laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (1925.g.). Sarakstījis autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas "Div' dūjiņas", "Mans baltais nams", "Karaļa viesi", "Rīga toreiz…" un "Sestā kolonna". Tajās vērtīgs kultūrvēsturisks izziņas materiāls, kas pasniegts vieglā, asprātīgā stāstījumā.
   Miris 1965.gada 24.decembrī Toronto, Kanādā, apbedīts Toronto latviešu kapos.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.

Zemgaliešu Biruta

   Rakstniece Zemgaliešu Biruta (īstajā vārdā Konstance Augustīne Grencione) dzimusi 1878.gada 14.oktobrī Stāmerienas muižā.
   Beigusi B. Freija meiteņu skolu Rīgā. Strādājusi par mājskolotāju Maskavā, pēc tam atgriezusies Rīgā, piedalījusies 1905.gada revolūcijas notikumos. 1906.gada sākumā emigrējusi uz Franciju, rudenī atgriezusies Rīgā, 1906.gada 15.decembrī izdarījusi pašnāvību, apbedīta Matīsa kapos.
   Dzejoļi un nelieli stāstiņi publicēti žurnālos "Vērotājs", "Kāvi", "Stari" u. c. Pirmā publikācija - dzejoļi "Man dzīves tumšā taka…" un "Sen visi dus un sapņo" laikrakstā "Latviešu Avīzes" (1905.g.). 1906.g. parakstīja tā saucamo dekadentu manifestu žurnālā "Dzelme". Zemgaliešu Birutas darbi mākslinieciskajā ziņā dažādā gatavības pakāpē, tiem raksturīgs lepnas individualitātes nemiers un traģisms.
   Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.