Viņji cīnījās par Latviju

J. Rožkalna raksts

Lejuplādēt /RTF, 42 Kb/

Latvijas neatkarības kustība

Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidošanas ideja radās 1974. gadā un pieder Pāvilam un Olafam Brūveriem. Kad 1976. gada septembrī Brūveru ģimene ir spiesta Latviju atstāt, LNK vadību pārņem Edmunds Cirvelis. Bet ar 1978. gadu kustības arhīvs, zīmogs un vadība nonāca manās rokās un tā tas palika līdz LNK pagrīdes darbības izbeigšanai 1983. gada pavasarī.

Laika posms no 1976. līdz 1978. g. bija vairāk sagatavošanās laiks, bet ar 1979. gadu sākās aktīva pretošanās kustības darbība. Šajā laikā arī strauji pieauga LNK dalībnieku skaits, no 3-4 sākumā līdz 20 cilvēkiem. Organizācijas vadība bija mūsu triju rokās: manās, Jāņa Vēvera un Edmunda Cirveja. Mēs trijatā tikāmies reti, to nepieļāva konspirācija, jo mums visiem čeka jau sekoja, bet es parasti kārtējās akcijas apspriedu gan ar vienu, gan ar otru no viņiem.

Pārējos grupas locekļus pārsvarā zināju tikai es viens, savukārt arī Jānim un Edmundam bija vairāki palīgi, kurus viņi iesaistīja dažādās akcijās, bet ar kuriem nekad netikos es. Tā bija mūsu stingra vienošanās konspirācijas nodrošināšanai - nevienu lieku kontaktu! Un tieši tas mūs pasargāja četrus gadus ļoti aktīvā darbībā, pat jau zem čekas novērošanas tomēr neiekritām.

Paralēli LNK aktīvi strādāja P. Kļaviņa Vācijā izveidotā "Gaismas akcija" (GA), kuras uzdevumos arī bija radīt mūsu Latvijas darbam spēcīgu atbalsi Rietumos un nodrošināt mums materiāli tehnisko bāzi, kā arī regulārus pagrīdes sakarus. Latvijā daudzos gadījumos šo abu organizāciju darbība saplūda vienā veselā.

Daži mūsu grupas locekļi būtu jāpiemin īpaši.

ALFRĒDS LĒVALDS (69)
dzīvoja Rīgā, Maskavas ielā, ar plašām zināšanām daudzās jomās. Viņa meita Rita Brūvere tad jau atradās Vācijā.

Viņa domas 24 stundas diennaktī strādāja tikai vienā virzienā - kur un kā atkal izdarīt kādu akciju. Viņš gan pavairoja ar fotometodi un izplatīja dažādus interesantus pretpadomju materiālus, gan ar speciālu, no Vācijas saņemtu dozimetru dažādos Latvijas rajonos mērīja radioaktivitātes līmeni - tas bija sevišķi bīstams darbs, jo iekrišanas gadījumā čeka viegli piesietu spiegošanu. Taču šī informācija bija sevišķi nozīmīga.

Čekas kratīšana 1983. gada 6. janvārī viņam beidzās traģiski. Ap plkst. 6.30 vēl gulošus viņu un sievu pārsteidza čekas brigāde, pēc stundas viņam kļuva slikti ar sirdi, ap deviņiem viņš jau bija miris… Neskatoties uz nupat mirušā cilvēka klātbūtni, čekisti turpināja rakāties pa viņa personīgajām mantām, un kratīšanu izbeidza tikai sešos vakarā. Pēc tam, pilnīgi ignorējot jebkādas cilvēcības normas, čekisti līdz pusnaktij turpināja pratināt tikko mirušā Lēvalda sievu Austru. Lai arī viņa pratināšanas laikā nenomirtu ar sirdstrieku, čekisti viņu turēja nepārtrauktā ārsta uzraudzībā. Tikko asinsspiediens sāka kāpt, tā viņa saņēma kārtējo zāļu devu.

Alfrēda Lēvalda atdusas vieta ir Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā prezidenta Čakstes kapavietas.

ALFRĒDS APERATS (64)
dzīvoja Dobelē, septiņus gadus novergojis Kolimas zelta raktuvēs un smagi cietis no Parkinsona slimības. Paiet viņš varēja ar grūtībām, ar spieķi rokās, pastāvīgas sāpes ciezdams un smagi pievilkdams abas kājas.

Un tomēr viņš savā mājā regulāri pats pavairoja LNK biļetenus un uzsaukumus un pats tos arī izplatīja pa dažādām Latvijas pilsētām. Vadīt mašīnu viņš vairs nevarēja, tādēļ uzdevumos brauca ar autobusiem un vilcieniem. Viņa spēja novērst čekas sekotāju uzmanību bija apbrīnojama. Neskatoties uz mūsu daudzkārtējiem mēģinājumiem viņu no akcijām atrunāt, viņš bija neapturams. Viņa mīlestība uz savu tēvzemi krietni pārsniedza fiziskās sāpes un bailes atkal nonākt čekas rokās.

Progresējošā slimība un čekas radītā spiediena stress 1984. gada pavasarī viņu noveda slimnīcā, kur drīz vien viņš arī mira, tā arī nepiedzīvojot seno sapni redzēt brīvu cilvēku sabiedrību un savu meitu Sandru Brūveri ASV.