|
VĒŽI LATVIJĀ |
||
|
|
Tikšanās ar vēzi |
|
| Vēžu un vēžveidīgo pasaule ir daudzveidīga. Latvijā sastopamas 3 augstāko saldūdens vēžu sugas: | ||
|
|
platspīļu vēzis jeb upes vēzis (Astacus astacus) - vietējā vēžu suga, kura apdzīvo upes, ezerus un strautus visā Latvijas teritorijā jau no pēdēja ledus laikmeta atplūdiem; | |
 |
šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus) - sastopams dažos ezeros; | |
|
signālvēzis jeb Amerikas vēzis (Pacifastacus leniusculus) - Latvijā ievests 1983.gadā un introducēts vienā no Limbažu rajona ezeriem. | |
| Šaurspīļu un signālvēzis Latvijas teritorijā kvalificējami kā svešas sugas, kuras ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret vides kvalitātes izmaiņām apdraud vietējo platspīļu vēzi, izspiežot to no dabīgā dzīves areāla. | ||
| Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpnes gultni un dienu pavada slēptuvēs. Vēzis ir visēdājs, pārsvarā augēdājs. Vēžu prasības ūdens ekosistēmu kvalitātei ir ļoti augstas. Vēzis slikti panes skābu vidi. Labas vēžu populācijas veidojas, ja optimālais pH līmenis ir 6.5-8.0. Vēžu ūdenim jābūt bagātam ar kalciju (30-150 mg Ca/l) magniju, skābekli (vasarā ~ 5 mg O2/l, ziemā ~ 3 mg O2/l). Optimālā temperatūra ir 17-21 0C vismaz 4-5 mēnešus gadā. Vēzim kaitīgie faktori: dzelzs sāļu saturs ūdenī, amonjaks un amonija sāļi, alumīnijs, varš, cinks, toksiskie elmenti (svins, dzīvsudrabs, arsēns, kadmijs), liels humusa un disperģēto vielu saturs, augu aizsardzības līdzekļi, minerālmēsli, virca, neattīrītie ražošanas un komunālie notekūdeņi. Ja dabīgajā ūdenstilpē vēžu nav, tā ir mirusi. | ||
| Temperatūras maiņa ietekmē vēžus visa dzīves cikla garumā, regulē vielmaiņu, vairošanos, augšanu un izplatību. Ūdenim atdziestot +13 līdz +100C vēži veic savas reproduktīvās funkcijas, notiek mātītes oliņu ārpusorganisma apaugļošanās un sākas inkubēšanās zem mātītes astes. Savācot diengrādu summu ~ 1400 0C izšķiļas vēžu kāpuriņš, kas pēc 1.čaulas maiņas pārtop vēžu mazulī. Vēži aug mainot čaulu. Čaulas maiņas laikā vēzis ir viegli ievainojams un uzņēmigs pret infekcijām. Ja apstākļi nenodrošina čaulas maiņas norisi, vēzis iet bojā. | ||
| Vēži kopj ūdenstilpes gultni, airējoties rada vertikālās plūsmas un ūdenstilpes vienmērīgu bagātināšanos ar skābekli. Vēzis ir unikāls bezmugurkaulnieku un posmkāju dabas daudzveidības pārstāvis. Latvijā veic platspīļu vēža resursu atjaunošanas un izplatības pasākumus dabīgajās ūdenstilpēs un platspīļu vēžu audzēšanu akvakultūrā. Vēži ir augstvērtīgs delikatešu resurss. | ||
|
Platspīļu vēzis |
||
foto |
Latvijā izplatīts visā teritorijā kā vienīgā vietējā vēžu suga. Sastopams Baltkrievijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Polijā, Somijā, Šveicē, Ukrainā, Vācijā, Zviedrijā un atsevišķos Sibīrijas rajonos. | |
| Vēzis mīt saldūdeņos vai iesāļūdeņos. Dod priekšroku ūdenstilpēm ar smilšainu, mālsmilts vai ar smilšmāla gultni. Parasti apdzīvo krastu joslas līdz 5 m, bet sastopams arī līdz pat 30 m dziļumā. Optimāla ūdens raksturojums: temperatūra 15 - 20 0C nodrošina vairošanos un augšanu, pH 6,5-8,5, bagāts ar kalciju, magniju, skābekli (3-5 mg/l). | ||
| Vēža korpuss un dzelkšņa rievas gludas. Maksimālais garums 14,5 cm. Auglību sasniedz 7-8 cm garumā (tēviņi 3. gadā, mātītes 4. gadā). Pārošanās un oliņu apaugļošanās notiek oktobra beigās (ūdens temperatūra 13 0C). Oliņu skaits 100-200. Oliņu izšķilšanās pēc 7,5 - 8 mēnešiem. Čaulu maina 1.gadā - 7 reizes, 2.gadā - 5, 3.gadā -3, 4.gadā - 2 reizes. | ||
| Platspīļu vēzis ir visaugstvērtīgākā vēžu delikatese. | ||
|
Šaurspīļu vēzis |
||
foto |
Latvijā sastopams dažās Daugavpils, Madonas, Dobeles un Rīgas rajona ūdenstilpēs. Izplatīts Baltkrievijā, Dānijā, Francijā, Itālijā, Krievijā, Lietuvā, Nīderlandē, Somijā, Turcijā un Ukrainā. | |
| Šaurspīļu vēzim ir plaša dzīves telpa, to sastop seklos un dziļos ezeros, upēs, strautos ar plašu ūdenstilpju gultņu substrāta spektru. Var mitināties arī iesālūdeņos un skābos purva ezeru ūdeņos, kamdēļ to godā arī par purva vēzi. Vēža temperatūras tolerance arī plašāka: optimālā temperatūra ir 15-230C, ziemā panes tekošu strautu un upju ūdens temperatūru. | ||
| Šaurspīļu vēzis viegli atpazīstams pēc garām un šaurām spīlēm. Vēža korpuss un deguna dzelkšņa rievas ir asas, atšķirībā no platspīļu vēža. | ||
| Šaurspīļu vēzis ir izturīgāks pret vides kvalitātes pazemināšanos un piesārņojumu, kā arī daudz agresīvāks cīņa par barības resursiem un mājokļiem. Augstāka vairošanās spēja, oliņas sīkākas un to skaits svārstās no 150 līdz 220. Delikatešu īpašību ziņā ievērojami atpaliek no platspīļu vēža. | ||
|
Signālvēzis |
||
foto |
Latvijā introducēts 1983.gadā no Lietuvas. Izplatīts arī Zviedrijā, Somijā, Anglijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Marokā. Izplatību citās Eiropas valstīs veicinājusi sugas agresivitāte, resistence pret vēžu mēri un citām slimībām, kādēļ kaplo kā slimību pārnēsātājs. | |
| Signālvēzis dod priekšroku strautiem, upēm, ezeriem ar izteiktām alām un labu ūdens kvalitāti. Jūtīgs pret vides piesārņojumu un vides fizisku degradāciju. Izplatās pateicoties ekonomiskiem rādītājiem (standartu sasniedz 1,5-2 reizes ātrāk), augstākai vairošanās spējai (oliņas sīkas un to skaits sasniedz 220-280 gabalus). Audzēšana akvakultūrā attīstīta Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Francijā. Eksperimenti veikti arī Lietuvā un Igaunijā. Signālvēzis izturīgāks pret straujām temperatūras svārstībām un zemām temperatūrām, mazuļi izdzīvo baseinos un dīķos, ja temperatūra īslaicīgi sasniedz pat 28-300C. | ||
| Signālvēža spīļu pirkstu starpas rajonā labi izteikts violets plankums ar kuru vēzis signalizē piederību savai sugai. | ||
| Delikatešu īpašības atpaliek no platspīļu vēža kvalitātes, tās vidējas starp platspīļu un šaurspīļu vēža kvalitātēm. | ||
|
Vēžu slimības |
||
| Jautājums par vēžu slimībām aktualizējās jau XVIII gs. vidū sakarā ar vēžu mēra izplatīšanos. Šodien zināšanas par vēžu slimību izraisītājiem un slimībām ir plašas: dažādi vīrusu tipi, baktērijas un sēnītes (vēžu mēris, melnplankumainība, apdeguma plankumi, oliņu pelējums), vienšūnu organismi (muskulatūras baltplankumainība, cietčaulaini cilindriski ieslēgumi muskulatūrā), parazīti (dažādas dēles, nematodes, infuzorijas, aļģes), acu nekroze (redzes zaudēšana), neinfekciju slimības, nezināmas izcelsmes slimības. | ||
| Slimība ir vēžu ekoloģijas izpausme, kas kopā ar citiem ekoloģiskiem faktoriem: ūdeni, barību, skābekli, dzīves vidi, konkurenci ar citiem dzīvniekiem regulē populācijas lielumu. Šajā cīņā liela loma ir paša vēža aizsardzības spējai. Vēžu slimības, atskaitot vēžu mēri, novājina organismu, palēnina augšanu, pazemina produkcijas kvalitāti, rada pamatu saslimšanai ar mēri un bojā ejai. Vēžu slimības nav bīstamas patērētājam, tās mazina vēžu aizsardzības spēju un produkcijas kvlitāti. | ||
|
Vēža dabīgie ienaidnieki |
||
| Vēzis iemantojis daudz dabīgo ienaidnieku: putni (zivju gārnis, stārķis, pīle u.c.), ūdens zvēri (ūdrs, ūdele, ūdens žurka), zivis (līdaka, asaris, forele, karpa, čūskas u.c.). | ||
|
Vēžu tiesības |
||
| Vietējo vēžu sugu aizsardzību nosaka daudzas starptautiskas konvencijas un vienošanās akti, nostiprinot dzīves vides aizsardzību un īpašus pasākumus: Bernes konvencija (1979.), ES dabas aizsardzības direktīvas, Starptautiskās astakologo asociācijas (IAA) rezolūcija u.c. Latvijā vēžu tiesības aizsargā vairāki MK noteikumi nr.nr.: 67 (13.02.01.), 574 (14.10.03.), 3 (02.01.01.). Šo tiesību aktu kopums nosaka, ka Latvijā atļauta tikai licencēta vēžošana licencētos vēžezeros. Vēži zvejojami tikai ar ne vairāk kā 5 krītiņiem vai rokām, nav pieļaujama alu iznīcināšana, noķeramais vēžu daudzums uz licenci ne vairāk kā 50 vēži, minimālais pieļaujamais vēža garums, mērot no degungala līdz astes plāksnīšu galam 10 cm, vēžošanas liegumi noteikti no 1.oktobra līdz 30.jūnijam, bet mātītēm ar redzamiem ikriem - visu gadu. Ne starptautiskās konvencijas, ne Latvijas tiesību akti un inspekcijas nevar nodrošināt aizsardzību. Vienīgi vēžu resursu apsaimniekošana, iesaistot vietējos iedzīvotājus, ir aizsardzības visefektīvākā sistēma, kas var nodrošināt ilgtspējīgu vēžu populāciju attīstību un izmantošanu. | ||
|
Platspīļu vēža dabīgo resursu atjaunošana un akvakultūra |
||
| Vietējā platspīļu vēža populāciju atjaunošanu dabīgajās ūdenstilpēs un audzēšanu akvakultūrā Latvijā, koordinējot sabiedrības un Valsts intereses, veic s/o „Latvijas vēžu un zivju audzētāju asociācija” (LVZAA). Sadarbībā ar Zemkopības ministriju, Valsts zivsaimniecības pārvaldi, Vides ministriju un Vides fondu izveidoti 3 vēžaudzēšanas pilna cikla centri, izveidotas 30 licencētas vēžu un vēžu-zivju audzēšanas saimniecības, iedibinot vēžu akvakultūras attīstības virzienu. Norvēģijas-Latvijas kopprojekta ietvaros tuvojas noslēgumam vēžu sugu, izplatības un stāvokļa noteikšana Latvijas dabīgajās ūdenstilpēs, izveidota datorizēta datu bāze informācijas uzkrāšanai un analīzei. | ||
| Var droši apgalvot, ka vairāk nekā 50 % Latvijas dabīgo ūdenstilpju apdzīvo labas vēžu populācijas. Lai efektīvi realizētu vēžu aizsardzību, ilgtspējīgu attīstību un izmantošanu, nepieciešama aktīva vietējo iedzīvotāju līdzdalība esošo resursu apsaimniekošanā kā visefektīvākā aizsardzības sistēmā. | ||
| Savus novērojumus par sastapšanos ar vēžiem,
to atrašanas vietu, Jūsu vēlmi līdzdarboties vēžu
resursu aizsardzībā un ilgtspējīgā apsaimniekošanā sūtiet: |
||
|
LVZAA valdes priekšsēdētājam |
||
|
Fakss: 7336005 |
||
