¹ Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. ² Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. ³ Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. ⁴ Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ⁵ ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. ⁶ Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. ⁷ Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. ⁸ Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, ⁹ un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. ¹⁰ Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: ¹¹ jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. ¹² Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." ¹³ Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: ¹⁴ "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

Lūkas ev. 2, 1-14

Skan atkal vārdi

– Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus

– klāt atkal Ziemassvētki.

Šogad sniega bagāti, balti, mūsu sirdīs līksmi un priecīgi Ziemassvētki. Mūsu namos ienāk miers, mūsu sirdī iemājo īpašais Ziemassvētku miers, iemājo Ziemassvētku cerība, iemājo Ziemassvētku līksme. Priecīgus Ziemassvētkus! lai vēlam viens otram. Priecīgus Ziemassvētkus lai sirdī sakām sev pašiem! Priecīgus Ziemassvētkus! lai no sirds dziļumiem sakām sev, līdz šie vārdi atbalsojas mūsu dvēselē.

Ziemassvētki ir laiks, kad piedzimst patiesība. Šī nakts ir tā, kad piedzimst patiesība. Patiesība piedzimst kā bērniņš Bētlemē. Patiesība piedzimst kā Dieva dāvana cilvēkam, kas ir izslāpis pēc tās, pēc patiesības. Visu gadu cilvēks ir dzinies pēc patiesības un tā piedzimst šajā naktī kā bērniņš, kā dievišķa dāvana, kā Dieva mīlestības upuris.

Kur piedzimt patiesībai, ja vietu tai gādātu mēs? Vai valdnieku namos, vai zinātnieku sanāksmēs, vai tiesas namos? Vai dzejnieku prātos, vai augstu skolu pagalmos, vai tautas sapulcēs? Ziemassvētki mums atklāj savu jaunu izpratni, kur piedzimst patiesība. Tā dzimst šajā naktī, tā dzimst cilvēku apmetnē, bet tajā šīs apmetnes daļā, kur izmitināti lopi. Tā dzimst, kā mēs mēdzam teikt šodien, kūtī, gandrīz vai kūti. Tā nāk pie cilvēkiem, tā nonāk pie cilvēkiem, bet vietā, kas ir vistālāk no cilvēkiem. Un reizē vistuvāk. Kā to saprast?

Dievišķais nolūks ir, lai mēs tiektos pēc patiesības, bet dievišķais nolūks mums reizē arī norāda, kā pēc tās tiekties. Parasti mēs lietojam tikai prātu, lai sasniegtu to, ko gribam nosaukt par patiesību. Vai tas ir iespējams, tikai ar prātu nonākt pie patiesības? Dievišķais mums saka – nē – mums vēl ir jāņem palīgā sirds. Mums ir jādarbina arī sirds, lai nonāktu pie patiesības. Tāpēc tie ir Ziemassvētki, kas mūs māca, kur ceļš pie patiesības ved, jo Ziemassvētki iet caur mūsu sirdīm.

Un tie mūs māca. Patiesība nepiedzimst tuksnesī, patiesība nepiedzimst jūras dzelmē, patiesība nepiedzimst ziemeļu vai dienvidu ledājos. Patiesība piedzimst pie cilvēkiem. Bet tajā pašā reizē vistālāk no cilvēkiem. Patiesība piedzimst, lai mēs pēc tās ietu. Tā piedzimst, lai būtu mums sasniedzama. Un reizē – tā dzimst, lai rādītu dievišķā nolūka dziļumu. Tā dzimst, lai atklātu dievišķo nolūku, vismaz lai daļēji to atklātu, atklātu par tik, lai mēs spētu sākt iet tai sekojot. Tā mūs aicina sev līdzi.

Patiesība nepiedzimst ceļa sākumā, tā piedzimst ceļa noslēgumā. Jāzeps ar Mariju veic grūtu un bīstamu ceļ, līdz viņi nonāk vietā, kur dzimst Jēzus bērniņš. Patiesība piedzimst reizē ar prieku par noieto ceļu, ar prieku par pārvarētajām briesmām un ceļa grūtību neizteicamo smagumu. Patiesība piedzimst reizē ar laimes sajūtu sirdī, ka ir piedzimis bērns, Jāzepam un Marijai, Jēzus bērniņš. Bet tai pat reizē patiesība piedzimst ceļa sākumā, jauna ceļa sākumā. Marijai un Jāzepam, jaunā ceļa sākumā, kad ir piedzimis Jēzus. Bet tas ir jauns ceļš visai tautai, kuŗai pieder Jēzus – visam Israēlim. Tas ir arī jauns ceļš visai cilvēcei, jo ir dzimis Kristus, mūsu Kungs.

Patiesība piedzimst mūsos. Bet reizē tā piedzimst mūsos visdziļāk, itin kā vistālāk no mums, vistālāk no tā, ko mēs saucam par sociālo cilvēku – civilizēto cilvēku. Tā grib piedzimt tajā mūsu sirds daļā, kur mūsu civilizētais cilvēks nav vēl skāris, tai daļai, kas vistuvāk Dieva sākotnēji iecerētajai, Dieva plānotajai mūsos pirms šī laika iesākuma, tai daļai, kas visvairāk līdzinās dievišķajam pirmtēlam. Vai Dievs būtu zaudējis cerību mūs glābt? Tad jau Viņš nesūtītu savu Dēlu. Tāpēc jau dzimst patiesība. Tā grib, lai mēs ticētu tai, tā grib, lai mēs atrastu ceļu pie tās. Ceļš iet caur mums. Ceļš iet caur mums pašiem – saka dievišķais nolūks, kas mūs modina. Mēs tik ļoti tiecamies pēc miera un laimes. Vai mūsu sajūta pieviļ mūs, kad to vēlamies? Ja sekojam turp, kurp mūs ved dievišķais, tad nē, – tad mēs ejam uz turieni un uz to, kam bijām paredzēti iesākumā , kad bijām vēl ar Dievu.

Lai sekojam Ziemassvētku aicinājumam. Lai meklējam sevī šķīsto pirmsākumu, kur Ziemassvētku patiesība var piedzimt mūsos. Lai ticam un lai priecājamies! Lai līksmojamies līdz ar eņģeļiem debesīs. Lai dzirdam eņģeļu kori dziedam debesīs – Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Vai mēs spējam šajā naktī pārtapt vienkāršos ganiņos, kas no debesīm dzird eņģeli sludinām? – Nebīstieties, jo es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem cilvēkiem, jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus tas Kungs. Iesim līdzi ganiņiem uz Bētlemi, lai uzmeklētu mājvietu, kur apmetušies Jāzeps un Marija, kur silītē guļ Jēzus bērniņš. Lai jūtam dievišķo klātieni! Lai sirdīs dziedam līdzi eņģeļu korim – Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!

Svētīgus Ziemassvētkus visiem!

Āmen