Lielvārdes evaņģeliski-luteriskā Baznīca

Atrodas Lielvārdē, Ogres rajonā, 55-tajā kilometrā no Rīgas Daugavpils virzienā, Daugavas malā.

Lielvārdes baznīcas draudze pirmoreiz rakstos minēta 1457. gadā.

Mūŗa baznīca uzcelta 1747. gadā tagadējās baznīcas vietā.

 

Lbaznica.jpg (28978 bytes)

(Foto A. Bite)

 

 

 

 

Darbojas draudze, kuŗu vada mācītājs:        
        palīgmācītājs   Igors Safins
               

Dievkalpojumi draudzē:
        Svētdienās plkst. 1100
       

Mācītāja pieņemšanas laiks:
        Svētdienās: pirms dievkalpojuma,
       

Iesvētes mācības laiks:
        Svētdienās, pēc dievkalpojuma.

Draudzes aktīvs

Draudzes priekšnieks:
        Andrejs Asars

Draudzes valde:
        Aija Rode, priekšnieka vietniece,
        Jānis Asmaitis, priekšnieka vietnieks,
        Ausma Puriņa, sekretāre,
        Lidija Asmaite, kasiere,
        Daiga Grinberga, diakonijas darba vadītāja,
        Dzidra Bļodone, dāmu komitejas priekšsēde,
        Gundars Cauka,  
        Sandra Šmite, mūzikas dzīves vadītāja,
        Dainis Zeps

Revīzijas komisija:
        Ausma Ramāne,
        Asja Meņģele

Draudzes padomes locekļi [ārpus valdes]:
        Lidija Barisone,
        Antonijs Klepers,
        Baiba Klepere,
        Laima Jaundāldere,
        Jolanta Tauriņa,

Ērģelnieces:
         Sandra Šmite
        Lija Kaņepe

 

 

 

 

 

Draudzes vēsture:

Svētbrīdis Lielvārdes pilsdrupās Baznīcas svētkos 1997. gada 20. jūlijā

Gājiens Baznīcas svētkos 1997. gada 20. jūlijā

 

 

 

 

No Lielvārdes ev. lut. Baznīcas vēstures

(Izmantoti valsts arhīva materiāli.)

16. gs. beigās un 17. gs. sākumā Lielvārdes draudze tiek pievienota Aizkraukles baznīcai, atsevišķi to atkal sāk minēt 1714. gadā. To apkalpo Aizkraukles mācītājs Fragelins vai Frigelins.

1715. gadā par Lielvārdes mācītāju kļūst Fontins (arī Pontins). Mācījies Rīgas licejā, studējis teoloģiju Greifvaldē, mācījies arī latviešu valodu. Lielvārdē kalpojis no 1715. līdz 1725. gadam.

Tad ilgus gadus (veselus 50!) Lielvārdē mācītājs ir Andreas Jakobs [kalpo no 1726. līdz 1775.). Viņš dzimis Kurzemē, studējis teoloģiju Keningsbergā, Lielvārdē dzīvo līdz savai nāvei. Viņa laikā uzcelta mūŗa baznīca. Mācītājs apglabāts Lielvārdes jaunajā kapellā (E. Kauliņa kapa tuvumā).

Pēc viņa nāves par Lielvārdes mācītāju kļūst Pflūgars [Lielvārdē no 1776. līdz 1785. g.) — dzimis Rīgā, studējis teoloģiju Jēnā. Apglabāts Rīgā.

Nākošais Lielvārdes mācītājs ir Teodors Šenbergs. Viņš dzimis Gīstonā, Lielvārdes baznīcā kalpojis no 1786. līdz 1824. g. [savai nāvei). Divas reizes precējies, apmēram 13 bērnu tēvs. Bijis ļoti sabiedrisks, gandrīz visas vācu ģimenēs (ari latviešu) bijis bērnu krusttēvs. Paplašinājis un ievedis kārtību Lielvārdes skolās, dibinājis t. s. mājskolas tālākos pagasta stūros.

Pēc viņa nāves uz Lielvārdi par mācītāju atnāk Dionīzijs Gotfrīds Krons. Dzimis Rīgā, tirgotāju ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, bijis mājskolotājs Koknesē, studējis teoloģiju Tērbatā, bijis par mācītāju Lazdonā, Madlienā, no 1825. gada — Lielvārdē. Tulkojis latviski sprediķus, garīga satura grāmatas, bijis Latviešu literārās biedrības biedrs. Viņa darbības laiks Lielvārdē nav ilgs — 13 gadi. Aizņemts citos pasākumos, Lielvārdes sabiedriskajā dzīvē dalību ņēmis maz. Viņam daudz bērnu (7 vai 8). Tie ne tikai dodas uz Rīgu, bet ieprecas arī Lielvārdē, tā saistot Kronu dzimtu ar Lielvārdi uz ilgiem gadiem. (Dionīzijs Krons dzimis 1777. vai 1778. gadā, miris 1838. gada 16. maijā Lielvārdes pastorātā).

Viņa vecākais dēls Kārlis Gotfrīds Georgs Krons (1806. g. 4. XI — 1894. g. 3. V) dzimis Lazdonā. Mācījies mājās, tad Rīgas ģimnazijā, pēc tam, tāpat kā tēvs studējis Tērbatā. Viņš apprec iepriekšējā mācītāja Šēnberga meitu, bet pēc viņas nāves — Rutenfeldi, tā cieši saistoties ar Lielvārdes dzimtām. Pēc studiju. beigšanas viņš ir palīgmācītājs pie tēva, bet pēc tēva nāves kļūst (pēc pārbaudes laika) par Lielvārdes mācītāju un kalpo no 1838. līdz 1878. gadam. Īsti ar draudzi viņš strādā tikai pirmajā gadu desmitā, pēc tam ieņem dažādus amatus reliģiskajās augstākajās iestādēs, dažādās biedrībās, nodarbojies ar rakstniecību. Šis Krons ir A. Pumpura laika Lielvārdes mācītājs, Pumpura tālākās izglītības noraidītājs. Mācītājam strauji pasliktinās dzirde, arī atmiņa vāja. Tādēļ Lielvārdes draudzē ir t. s. mācītāji-adjunkti, kas, spriežot pēc ierakstiem baznīcas grāmatās, ir galvenie darba darītāji Lielvārdes draudzē no 1864. līdz 1876. gadam, kad studijas beidz Krona dēls.

Pirmais Lielvārdes latviešu mācītājs no 1867. līdz 1871. gadam ir Jānis Neilands. Par viņu var lasīt viņa paša, laikabiedru atmiņās, bieži avīzēs. Dzimis latviešu zemnieka ģimenē, kur gan tēvs, gan tēva brālis lieli seno stāstu teicēji, tautas dziesmu dziedātāji. Viņa tēvs, ar firstienes ziņu nedaudz pamācīts, kļūst par zemnieku skolotāju. Jānim lielākā vēlēšanās ir mācīties. Taču tas nav tik vienkārši zemnieka dēlam. Ar trūkumu kaujoties, pabeigta Valmieras apriņķa skolas vecākā klase. Ar skolotāja svētību un ceļa naudu, klases labākais skolnieks divas diennaktis kājām iet uz Valku, lai iestātos skolotāju seminārā. Viņam gan ļauj eksāmenus likt (ko viņš labi izdara), tomēr seminārā nepieņem, jo jaunajam censonim ir tikai 13 gadu. Vēl 3 gadus būs par jaunu semināram. Jau toreiz, dzirdot dziedāšanu Cimzes seminārā, Neilandam šķiet, ka viņš dzird eņģeļu kori. Teikts, lai nāk pēc 3 gadiem — uzņems bez eksāmeniem. Visu tālo ceļu, atpakaļ cauri biezajiem mežiem ejot, Jānis skaļi raudājis.

Strādājis tēvam par palīgu skolā, kamēr mācītājs Valters pieņēmis par krievu valodas skolotāju saviem bērniem. Ar tiem kopā Jānis Neilands mācās latīņu valodu, grieķu valodu, sadraudzējas ar mācītāja dēlu. Valters viņu sūta ar saviem dēliem kopā ģimnazijā, pēc tam Tērbatas teoloģijas fakultātē. Par to visu mūžu Neilands pateicīgs Valteram, jo piepildījušās viņa karstākās ilgas — iegūt izglītību. Neilands ir ļoti muzikāls, papildus mācījies harmoniju spēli pie Cimzes. Savā pirmajā darba vietā Lielvārdē sāk mācīt 4-balsīgu dziedāšanu. Dziesmu svētku laikā (1873. g.) viņa vairs Lielvārdē nav, taču viņa liktie pamati ir stipri. Neilands no baznīcas kanceles aicina glabāt tautas gara mantas, pierakstīt, iesūtīt. 1871. gadā aiziet par mācītāju uz Pēterupi. Piedalījies bībeles tulkošanā. Viņa tulkotās dziesmu grāmatas lietotas 100 gadu. Kad latvieši kaŗo Serbijā, J. Neilands brauc tur noturēt dievvārdus. Mirst kā visu cienīts un godāts mācītājs Valmierā, kur ieņēma sava labvēļa Valtera vietu pēc viņa nāves.

J. Neilands izdod Cimzes "Dziesmu rotu" (pēdējo daļu sakārtojis pēc Cimzes nāves), daudz tulkojis, sastādījis baznīcas dziesmu grāmatu, kas bijusi katrā mājā.

1878. gadā studijas beidz Krona dēls Kārlis Gothards Georgs Krons (1841—1896). Taču redzamas pēdas viņa darbības laikā Lielvārdē nav.

Pēc šī Krona par mācītāju Lielvārdē atnāk Ludvigs Cimmermanis (kalpo no 1896. g. līdz 1906. g.). Viņu un viņa ģimeni nošāva revolucionāri 1906. gadā. Apglabāts Lielvārdes kapsētā.

Vaida Villeruša

baznica.jpg (21698 bytes)

Baznīcas mūŗa celtne pirms pirmā pasaules kaŗa

 

 restauresana.jpg (23913 bytes)

Baznīcas restaurēšana: spāru svētki

pie_bazn.jpg (27057 bytes)

Baznīcas atjaunošanas komisija 1925. gadā


Lielvārdes ev. lut. draudzes mācītāji laikā no 1911. līdz 1997. gadam.

E. Ķiploka Amerikā izdotajā grāmatā "Dzimtenes draudzes un baznīcas" (1987) uzzinām, ka no 1911. līdz 1918. gadam Lielvārdē par mācitāju bijis Alfrēds Ģimis (1872—1933.). Viņš pieredzēja mūsu pagastu postu, kā kaŗa gados drupu kaudzēs pārvērtās zemnieku sainmiecības, mui?nieku pilis. 1917. g. novembrī sagrāva baznīcas ēku, un dievkalpojumi ilgus gadus notika mācītājmuižā.

No 1922. līdz 1925. g. Lielvārdes draudzē kalpoja mācītājs Fridrihs Brēdermanis (1873—1956).

No 1925. līdz 1939. gadam Lielvārdē kalpoja mācītājs Pauls Gailītis (1869—1943). Gailīšu ģimene dzīvoja mācītājmuižā, tur notika dievkalpojumi, kristības, laulības. Vēlāk nopirka sev "Vēveru" mājas. Paulam Gailitim bija laime sekot baznīcas atjaunošanai un 1934. g. decembrī organizēt jaunās celtnes iesvētīšanu. Bet 1941. gada 14. jūnijā 72 gadus veco mācītāju kopā ar dzīvesbiedri un dēliem izsūtīja uz Sibiriju. Tēvu atšķīra no ģimenes. Tuvinieki saņēma ziņu par viņa nāvi Vjatlaga nometnē. 1991. gadā dēls Gundars atveda tēva piemiņas plāksni, to novietoja Lielvārdes baznīcā: "Tēva kapu nezinām, bet tagad mēs, viņu pieminēdami, domāsim par Lielvārdes baznīcu, kur viņš ar godu un cieņu kalpoja".

No 1939. līdz 1943. gadam Lielvārdes draudzes mācītājs bija Jānis Ozols (1907.—?). Vecākā paaudze vēl šodien atceras viņa savdabīgo personību.

1944. gadā Lielvārdes māc.itājmuižā ierodas mācītājs Vilhelms Ozols (1914. — 1999.). Kopā ar dzīvesbiedri, žēlsirdīgo māsiņu, V. Ozols iegūst nedalītu cieņu Lielvārdes sabiedrībā. Pēc apmēram 14 Lielvārdē nokalpotiem gadiem V. Ozols aizgāja uz Vecmilgrāvi, uz Balto baznīcu. Arī tur lielvārdieši apmeklēja savu mācītāju, lūdzot viņa pakalpojumus un svētību ģimenes locekļiem. Uz Balto baznīcu brauca dziedāt Lielvārdes koris un folkloristi, kuŗus vadīja Līne Etmane.

Draudzes dzīve neapsīka arī padomju varas gados. Dievkalpojumi notika retāk, tikai vienu reizi mē-nesi, baznīcā gājēju skaits samazinājās. Pēc komunistu masveida represijām cilvēki bailēs slēpās savās mājās, svētku dienās uz dievkalpojumiem brauca uz attālākām baznīcām.

Ap 1969. gadu no Kokneses kalpot brauc mācītājs Arnolds Kakars. Pēc A. Kakara nāves Lielvārdes baznīca kļūst par prakses vietu teoloģijas kursu studentiem. Lidija Barisone atceras semināristus, kas šeit kalpojuši: Jānis Priednieks, Artūrs Zoldners, Atis Vaickovskis, Helēna Valpētere, Milda Vainovska, Berta Stroža, Vaira Bitēna, Aivars Beimanis, Aleksandrs Damburs. Ilgāku laiku kalpoja mācītāji Imants Lūsis un Uldis Saveļjevs. Kad U. Saveļjevs aizbrauca mācīties uz Čikāgu, divus gadus dievkalpojumus vadīja Valdis Kļaviņš. Šajā laikā baznīcā notika kapitālais remonts, ievilka centrālapkuri. Kolhoza priekšsēdētājs Žanis Holšteins atbalstīja baznīcas vajadzības un 1988. gadā apmaksā arī altārgleznas restaurāciju.

No 1995. gada par Lielvārdes draudzes mācītāju kalpo kādreizējais Lielvārdes vidusskolas absolvents Dainis Zeps.

Dzidra Bļodone

ozols.jpg (14198 bytes)

Mācītājs Vilhelms Ozols


Pauls Gailītis

Sabiedrisks un politisks darbinieks, teologs, Vecpiebalgas un Lielvārdes draudzes luterāņu mācītājs. Dzimis 1869. g. 29. maijā Dzērbenes draudzes skolā. Noslepkavots Vjatlaga nometnē 1943. g. 15. jūlijā.

Pauls ir vecākais no Toma un Paulīnes Gailīšu septiņiem bērniem. Pabeidzis Berzaines ģimnaziju, viņš no 1889. līdz 1894. gadam Tērbatas universitātē studē teoloģiju. Pēc universitātes beigšanas Pauls Gailītis no 1896. līdz 1899. gadam ir Cēsu apriņķa mācītāja vikārs. 1899. gadā jaunais teologs pārceļas uz Rīgu un līdz 1902. gadam strādā par ticības mācības skolotāju Aleksandra un Lomonosova ģimnazijās. Šajā laikā viņš ir arī Rīgas Latviešu biedrības Derīgu Grāmatu nodaļas un Zinību komisijas priekšnieks.

 

Turpmākos desmit dzīves gadus Pauls Gailītis veltī Vecpiebalgas draudzei.

Pauls Gailītis darbojas ari žurnālistikā. "Balsī", "Baltijas Vēstnesī" un citos latviešu preses izdevumos bieži parādās viņa raksti par sabiedriskiem un audzināšanas jautājumiem. 1907. gadā Ata Ķeniņa sastādītajā almanahā "Jaunības Literatūra" ievietota ari Paula Gailīša sarakstītā plašā Garlība Merķeļa biogrāfija.

Vāciskajai un muižnieciskajai luterāņu baznīcas vadībai neiet pie sirds Vecpiebalgas mācītāja cīņa par latviešu tiesībām skolā, pašvaldībā un baznīcā. Gailitim pārmet ari piedalīšanos 1905. gada revolūcijā, un 1912. gadā viņš atstāj Latviju. No 1913. līdz 1915. gadam Pauls Gailītis Taganrogā strādā par adjunktu. 1915. gadā nodibinājis patstāvīgu Jeiskas draudzi, viņš ir tās vikārs un no 1916. lidz 1920. gadam — mācītājs.

I pasaules kaŗa gados Gailītis Jeiskā nodibina latviešu bēgļu komiteju un uzņemas tās priekšnieka pienākumus, kā arī, savākdams līdzekļus no apkārtnes latviešu kolonistiem, ierīko patversmes un skolu.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanās Pauls Gailītis kļūst par tās pilnvarnieku Ziemeļkaukāzā, bet jau 1921. gada februārī atgriežas dzimtenē. No 1921. līdz 1928. gadam viņš ir izpostīto apgabalu kongresa priekšnieks, no 1921. lidz 1922. gadam — Arlietu ministrijas administratīvi juridiskā departamenta direktors un 1 Saeimas deputāts. 1923. gadā Paulu Gailīti ieceļ par Latvijas Izglītības ministm. No 1925. gada viņš ir Lielvārdes draudzes mācītājs. Pauls Gailītis ir arī viens no Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedribas un Jau-natnes Sarkanā Krusta priekšniekiem.

1941. gadā Paulu Gailīti kopā ar ģimeni aizved uz Krieviju.

Tēva lielās darba spējas un pienākuma apziņa lāva viņam tikt galā ar visiem sabiedriskajiem pienākumiem un darbu Lielvārdes draudzē. Ļoti daudz pūļu viņš veltīja Lielvārdes baznīcas atjaunošanai. Ziedojumu vākšanā no dažādām firmām, fabrikām, labdarības loteriju rīkošanā līdzdalību ņēma ari māte un Lielvārdes draudzes padome un dāmu komiteja. Neatlaidiba un mērķtiecība vainagojās ar sekmēm. Valsts prezidents atbalstīja baznīcu, tēva paziņa un draugs, piebaldzēns Kārlis Miesnieks gleznoja baznīcas altārgleznu. Nebija vairs nepieciešamības spiesties mācītājmuižas lūgšanas zālē, bet gaišais, staltais, no drupām atdzimušais dievnams vēra durvis draudzei, priecēja lielvārdiešu sirdis. Netālu no tās vietas, kur kādreiz senatnē Lāčplēsis cīnījās ar Melno bruņinieku par tautas brīvību, pacēlās dvēseliskās gaismas pils, kuŗas durvis bija atvērtas katram.

Ne lietus, ne rudens dubļi un tumsa nekavēja tēvu doties pie slimajiem — uz nāvi sagūlušajiem, nekavēja viņu braukt un izvadīt aizgājējus pēdējā gaitā. Ne vienu reizi vien, atgriežoties mājās, tēvs klusi teica mātei: "Zini, es viņiem atstāju piecus latus. Viņiem pašlaik ir ļoti grūti ...". Tāpēc es no sirds ienīstu tos, kuŗi par mācītājiem stāsta un raksta, ka tie ir ierāvēji un cilvēki bez sirdsapziņas. Tie ir salti meli, jo es jau nu gan labi zinu, kāds bija mans tēvs. Es labi atceros ari tos gaišos prātus un jauno mācītāju labestīgās sirdis, ar kuŗiem man bērnībā pienācās sastapties Lielvārdes mācītājmājā, kuŗus tēvs ievadīja svētīgajā mācītāja darbā.

Mani tēvs no agras bērnības tika mācījis — vienmēr ielūkoties savā dvēselē, savā sirdsapziņā. "Tava ticība un Tavs Dievs mīt Tavā sirdī, Tavās domās. Saglabā, dēls, dvēseli tīru un skaidru ..." Šos tēva vārdus es droši varu novēlēt par dzīves vadmotīvu katram, īpaši pašreizējā melu un liekulības pilnajā dzīvē.

Kad 1991. gada 14. jūnijā— pēc piecdesmit gadiem kopš drausmīgās sāpju nakts, es atkal varēju uz-drīkstēties Lielvārdes baznīcā pielikt pie sienas tēvam veltītu piemiņas plāksnīti, nolikt ziedus uz altāŗa spilventiņa, uz kuŗa viņš ne vienu vien reizi tika lūdzis Dievu par savu draudzi, par savu tautu, man likās, ka tēva gars atkal ir atgriezies, lai svētītu savu draudzi, ka tēvs ar roku noglāsta un svētī mūsu ģimeni tālākai dzīvei.

Gundars Gailītis

iesvetamie.jpg (26019 bytes)

Mācītājs Pauls Gailītis ar iesvētāmajiem 1933. gadā


Mācītāju palīgi

Katrā draudzē vienmēr ir darbojušies cilvēki — mācītāju vistuvākie palīgi, draudzes priekšnieki, perminderi.

Neatkarīgās Latvijas laikā par draudzes priekšnieku un perminderi bija Pēteris Krēģeris. Viņš ļoti nopietni darbojies savā amatā, kristījis bēmus un pavadījis aizgājējus.

Nākošais draudzes priekšnieks bija Pēteris Simsons.

Daudz atmiņu saglabājušās par perminderi Bernhardu Miķelsonu. Tēva pēdās vēlākajos gados iet viņa meita, strādādama draudzē par kasieri.

Jānis Rode vadīja Lielvārdes baznīcas dzīvi 1943. gadā, kad nebija sava mācītāja. Viņš ar lielu paš-aizliedzibu mēroja tālo ceļu no Vālodzēm uz baznīcu. Tā viņam palīdzēja pārdzīvot bēdas un vientulību, jo viņš bija palicis bez ģimenes. Viņam vienīgajam izdevās 1941. gada 14. jūnijā izbēgt no gūstītājiem, kad 42 lielvārdiešus aizveda uz Sibīriju.

Pēckaŗa gados par draudzes priekšniekiem Lielvārdē bija Andrejs Purens, Indriķis Saulītis, Jūlijs Miezītis.

Tas bija laiks, kad baznīcā gājēju maz, bet nodokļi par zemi un apdrošinājumu jāmaksā. Jūlijs Miezītis par draudzi rūpējās visdrūmākajā laikā, kad vairākās vietās baznīcas tika slēgtas. Dažādi priekšlikumi saistījās arī ar mūsu baznīcu. Ar Edgara Kauliņa atbalstu baznīca visus gadus bija Dievnams.

Ar lielu atbildību un precizitāti draudzes priekšnieka pienākumus veica Valdis Ozols. Pēc V. Ozola aiziešanas aizsaulē šajā amatā redzējām Arvīdu Saulīti, vēlāk visus draudzes jautājumus kārtoja un vēl šodien palīdz Dzintra Briede.

No 1996. gada draudzes priekšniece ir Aija Rode. Aija ļoti enerģiski risina visas problēmas un ir prasmīga organizatore.

Ilgus gadus baznīcas zvans iezvanījis svētvakarus, svētdienas rīta dievkalpojumus. Baznīcas zvans vēstījis, ja kāds draudzes loceklis šķīries no šīs pasaules. Nereti mirušais izvadīts no baznīcas. Šadu godu nopelnījis arī Jānis Jundass, kuŗš ilgus gadus bija baznīcas perminderis un zvaniķis.

Jūlijs Jāņa d. Miezītis dzimis 1910. gada 3. martā Valkas apriņķī. Draudzes priekšnieka Jūlija Miezīša brālis Jānis Miezītis atceras:

"Pēc dabas viņš bija ļoti labsirdīgs un reliģiozs, centās visiem izpalīdzēt, darīt cilvēkiem labu, kaut arī daži viņa labsirdību izmantoja savtīgi.

Lielvārdē viņš kādu laiku bija Lielvārdes ev. lut. draudzes priekšnieks. Laikā, kad vietējā vara baznīcu gribēja izmantot citiem mērķiem, Miezītis pielika visas pūles, lai saglabātu draudzei baznīcu. Viņš aicināja dievlūdzējus ziedot kolektei. Jūlijs ierīkoja gleznu reprodukciju izstādi baznīcas ģērbkambarī un centās salabot visus dievnama bojājumus un izsistos logus.

Kad vētra norāva daļu baznīcas jumta, apdrošināšanas premijas naudu saņēma izpildkomiteja, bet jumtu neuzlikt, un baznīcas valdei vietējā vara nepalīdzēja. Pēdējā darba vieta Miezītim bija Krapes pienotavas Lielvārdes krejotava, kur viņš strādāja par kurinātāju.

Jūlijs Miezītis miris 1983. gada 2. oktobri un 6. oktobrī apglabats Lielvārdes kapos."

Liela pateicība cilvēkiem, kas bagātināja dievkalpojumus. Pie ērģelēm atceramies Austru Melnbārdi, Viktoru Liventālu, Lidiju Barisoni. Līdz šim brīdim mūsu ērģelnieces ir Līga Kaņepe un Sandra Šmite. Paldies!

Dzidra Bļodone


Baznīcas atslēgu glabātāja

 

Divdesmit deviņus gadus mūsu baznīcā, mācītājiem paredzētajā istabiņā, dzivo Lidija Barisone. Pateicoties viņas klātbūtnei dienās un naktīs, dievnams tika pasargāts no postījumiem nesenajos reliģijas nolieguma gados.

Lidijas tante vēl šodien, neskatoties uz saviem 85 dzīves gadiem, katru svētdienu sagaida mācītāju, aizdedzina sveces un — dievkalpojums sākas.

Lai veselība un skaidrs prāts Lidijas tantei viņai atvēlētajā laikā šaisaulē!

Dzidra Bļodone

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šīs lapas arhīvs: