2000. gada Ziemassvētkos

¹ Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. ² Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. ³ Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. ⁴ Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ⁵ ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. ⁶ Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. ⁷ Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. ⁸ Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, ⁹ un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. ¹⁰ Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: ¹¹ jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. ¹² Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." ¹³ Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: ¹⁴ "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

Lūkas ev. 2, 1-14

¹¹ Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, ¹² audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, ¹³ gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; ¹⁴ Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.

^{Tit. 2,11-14}

Svētvakara draudze. Priecīgus Ziemassvētkus!

Svētīgus Kristus dzimšanas svētkus!

Svētīgus un līksmus Kristus dzimšanas svētkus mums visiem – Jo īpaši tāpēc, ka nu droši varam teikt – 2000 gadu ir pagājuši, kopš Dieva dēls ir piedzimis kā mazs bērns šeit, uz zemes, mūsu kopīgajās mājās – uz planētas Zemes. Pēc 2000. gadiem mēs atkal no jauna varam sāk laika atskaiti Jēzus Kristus dzīves notikumiem šeit uz zemes, sākot ar pašu piedzimšanas brīdi. Lai šo brīdi pārdzīvojam, kad būsim šovakar katrs savā namā savā ģimenē pie eglītes, kad aizdegsim svecītes, atvērsim Rakstus, kopā lūgsim.

Līdz ar šī Dēla dzimšanu ir noticis tas, par ko apustulis Pāvils saka:

Dieva Pestītāja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem.

Kā tas notiek? Dievs liek piedzimt savam dēlam uz zemes, uz zemes vistiešākā nozīmē. Jo Dēlam būs jādzīvo patiesi zemes dzīvi, īstu dzīvi, senās pasaules dzīvi, tādu dzīvi, no kādas mēs labprātāk izvairītos, izvairītos tāpēc, ka dzīvojam laikmetā, kas mūs šķir no tā laika ar 2000 gadu garu laika posmu, un tāda dzīve mums liktos pārlieku skarba un nežēlīga, kuŗā par maz humānisma, par maz dzīves ērtību, dzīve, kas pārlieku pilna briesmām, grūtībām un pārbaudījumiem. Pie tam Dieva dēlam jāpiedzimst nevis kāda valdnieka galmā, kur dzīves grūtums būtu mīkstināts vai kā atvieglināts, bet visvienkāršāko ļaužu vidū, tādu ļaužu, no kādiem mēs biežāk novērsīsimies, nevis gribēsim, ka mums būtu kas kopīgs. Tāpēc arī stāsts ir šāds – visvienkāršākās kārtas ļaudīm Jāzepam un Marijai ir gaidāms piedzimstam bērns. Pie kam viņiem ir jādodas tālā, grūtā un bīstamā ceļā, neskatoties uz to, ka Jāzepa saderinātā – Marija ir grūta. Izvēles nav, jo nepaklausības gadījumā, Jāzepam neierodoties savā dzimtajā pilsētā pildot tautas saskaitīšanas pavēli, briesmas draudētu vēl lielākas. Kad viņi abi tālo ceļu ir veikuši un nonākuši līdz Bētlemei, Marijai ir pienācis laiks dzemdēt, bet mājvietas, kur bērnam piedzimt, nav. Kur atrast apmešanās vietu? Jāzepam nav naudas, lai apmestos īrētās telpās. Tomēr atrodas pretimnākoši cilvēki un vieta, kur bērns varēs nākt pasaulē, ir. Tā ir kūts.

Un lūk, šī 2000 gadus vecā idile: kūtī lopi rāmi ēd zāli, silīte un pār to noliekušies Jāzeps un Marija, kā dievišķa mirdzuma apspīdēti, uzlūko savu pirmdzimto, dēlu. Tā piedzimst Dieva dēls. Dievs uzlūko šo pasauli, šīs pasaules ļaudis žēlastībā un sūta savu Dēlu, lai pasauli glābtu. Pasaulei ir jātop glābtai caur īstu mīlestību, nevis caur kaut ko cilvēku izgudrotu vai iemantotu laika gaitā cilvēces vēsturē, bet caur to, kas uz pasaules ir bijis jau no paša tās iesākuma, caur mīlestību – mīlestību, kas nav izgreznota ar kaut ko mūsdienīgāku, bet tādu, kāda tā bijusi vissenāk, pirms cilvēks vēl paspēja pasauli pienest pilnu ar sevis darinātām lietām. Tāpēc šis stāsts tik vienkāršs.

Un tā notiek tā: Dieva žēlastība mums ir atspīdējusi un apustuļa Pāvila vārdiem:

Tā audzina mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šajā laikā.

Tāpēc dievišķā mīlestība izvēlas visvienkāršāko ietērpu, visvienkāršākos cilvēkus, visvienkāršāko vidi. Lai tad labāk tā ir kūts, kur jādzimst dievišķajam bērnam, ja citur cilvēks netiks atrasts tīrs, ja tur nebūs viss šķīsts – šķīsts dievišķā nozīmē. Lai tad tā ir kūts, kur piedzimst vistīrākā mīlestība, ja jau citur tai neatrodas vietas tai mājvietā, ko sauc par Zemi. Lai tie ir tikai viņi, svētā ģimene, Jāzeps un Marija, kas ir klāt pie šī bērna viņa dzimšanas stundā, ... un vēl mājlopi, ja jau cilvēks nav tik šķīsts, lai atrastos šajā mājvietā.

Vēsts par šī bērna dzimšanu grib mūs audzināt, vest prom no bezdievības, attālināt no pasaulīgajām iekārēm, vedināt dzīvot tikumiskāk, šķīstāk, taisnāk un dievbijīgāk.

Lai raisāmies vaļā no tā, kas mums šķiet šajā dzīvē ērts un labs, bet tāds nemaz nav, ja ved pazušanā. Lai atrodam sevī ticību un cerību tam, uz ko aicina apustulis Pāvils:

Lai gaidām svētīgo cerību un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.

Šī cerība uz žēlastību, kas dota mums caur Jēzu Kristu, kas atspīd ik Ziemassvētkos, cerība, kas atspīd arī šajos 2000. gada Ziemassvētkos. Par to pirmo liecību nesa gani, senpasaules zemākā ļaužu kārta. Kas drīkst liecināt par dievišķo? Tiem, kam vismazāk pieder šī pasaule pasaulīgā nozīmē, tie, kuŗiem liecināt pasaulīgā tiesā ir liegts. Gani. Kas drīkst piedzīvot šo brīnumu, dzirdēt enģeļu kori skanam no debesīm dziedam slavu Dievam? Vai mēs jau esam pa tālu aizgājuši no tās pasaules, ko grib atsaukt mums atmiņā šie gani? Gani pirmie dosies pie svētās ģimenes, pie Marijas un Jāzepa un pirmdzimtā, caur ganiem pasaule uzzinās dievišķo vēsti, ka Dieva dēls ir sūtīts pasaulē to izglābt. Bet kā to likt izdzirdēt cilvēkam, cilvēkam šodien? Kurp dodas cilvēks? Kurp ejam mēs? Enģeļu skandinātie vārdi, ganu nodoti tālāk visai cilvēcei, skan ik Ziemassvētkos:

Gods Dievam augstībā, un miers uz zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Vai mēs, tiem ieskanoties mūsos, ņemsimies cerību un ticību, vai mēs noticēsim šim spēkam, kas plūst no dievišķā, kas paredzēts mums, ikvienam no mums, kas ir paredzēts, lai mūs glābtu? Vai mēs ticēsim, ka tas var notikt dievišķā pilnvarā, ko saka apustulis Pāvils:

Kristus mūs apspīdēs,

jo Viņš sevi par mums ir nodevis, lai atpestītu mūs no netaisnības un šķīstītu sev par īpašiem ļaudīm, dedzīgiem krietnos darbos?

Ziemassvētku Vēsts par Dieva dēla piedzimšanu mūs grib pamodināt, uzraust no ierastās šodienības, no mūsdienības, no modernajiem postmodernisma laikiem, no aizmigšanas dzīves ērtību šūpulī – tā aicina itin kā atpakaļ kā pie kaut kā sen aizmirsta un tajā pašā reizē – uz priekšu, uz šķīstu un patiesu dzīvi, uz īstu dzīvi. Lai spēku šai dzīvei meklējam arī vēstī par Dieva Dēla piedzimšanu, lai mēs līdz ar enģeļiem slavējam Dievu:

Gods Dievam augstībā!

Lai ticam, ka pasauli var izglābt tikai tas, kas grib mūs atgriezt atpakaļ pie īstas dzīves un tādā nozīmē pie īstas pasaules. Lai ticam dievišķajam, kas grib mūs redzēt nešaubošos un neapšaubošus visu, kas grib mūs redzēt stiprus ticībā krietnajam un šķīstajam! Kungs Kristus ir mūsu Aizstāvis, viņš arī darīs[1]. Tāpēc lai dzirdam enģeļu balsis skandinām:

Lai miers ir uz zemes!

Lai lūdzam un ticam, ka Dieva Dēls maina cilvēku prātus, ka Viņš spēj nest dvēselēs mieru un dot cilvēkiem labu prātu, kad cilvēks top Viņa apspīdēts. Un patiesības gaisma jau ir atspīdējusi![2] Lai lūdzam līdzi enģeļiem:

Cilvēkiem patiesi lai ir labs prāts!

Šī vēsts tāpēc jau atskan, lai cilvēki sāktu ticēt sev un šķīstajam sevī. Lai ir labs prāts visos cilvēkos, kad skan:

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Āmen!