1999. gada Lieldienās

Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies!

Šeit, pie šīm sievām tas atskan visasāk. Pie viņām saduras tās abas - dzīvība un nāve. Viņām jānes vissmagāk abu radītās sekas, gan to dzīvības radīto dēļ, gan nāves. Pie viņām arī jānotiek atrisinājumam. Evaņģelijs noliek šeit sievas, lai tās pirmās ieraudzītu šo notikumu norisi. Viņām pirmajām būs jāierauga, ka nāve reiz ir atkāpusies. Viņām pirmajām to pavēstīs eņģeļi spožās drēbēs. Viņām pirmajām būs šī vēsts jāiznes pasaulē.

Augstākā skatījumā tas nozīmē, ka nāves nav, tā neeksistē. Tas ir pārpratums, ko cilvēks uzlūko par nāvi. Cilvēkam nepietiek pacietības, lai gaidītu. Cilvēkam nepietiek mīlestības, lai spētu saskatīt tālāk, par to, ko rāda fiziskā redze. Cilvēkam nav gribas gaidīt, lai redzētu, kam jānotiek ar viņu šajā pasaulē. Cilvēks nepazīst šo īstenību, kuŗai ir jānotiek pie viņa, tieši pie viņa. Viņš paiet tai garām.

Nāve neeksistē. Cilvēks to izdomā. Cilvēks kapitulē iznīcības priekšā, satrūdēšanas priekšā. Viņš padodas. Ne nāve pati, bet apziņa par nāvi ir iestādīta cilvēka apziņā, lai viņš baidītos, baidītos par savu dzīvību, baidītos par savu miesu, par tās drošu eksistenci. Mēs neesam paredzēti nāves varai, - ja tikai mēs spētu aptvert, kas ar mums notiek īstenībā, ja tā neizslīdētu no mūsu spējas aptvert notiekošo ap mums. Bet iejaucas viņa - apziņa - tev reiz ir jāmirst. Viņa sajauc tavu prātu un draud - tu vari mirt ik brīdi, tu esi nāves apdraudēts. Bet mūsos mājo dvēsele, kas ir nemirstīga. Mūsos ir kāda daļa no tā, kas stāv ārpus šī laika un telpas. Nemirstīgā dvēsele. Mūžības daļa mūsos. Vai nāves apziņa liek baidīties arī par to - nemirstīgo dvēseli? Tieši pretēji - nāves apziņa visu dara, lai nemirstīgā dvēsele tiktu aizmirsta pavisam. Nāves apziņai nemirstīgā dvēsele ir ienaidniece. Tās stāv viena otrai pretī, tās viena otru neieredz un nicina. Nicina tik stipri, ka iedveš, kam vien var, viena par otras neesamību. Kam lai noticam? Apziņai, ka mirsim? Vai arī apziņai, ka dzīvosim mūžīgi?

Dievs mūs nepamet apjukuma stāvoklī mūsu nevarīgās apziņas priekšā. Viņš mūs grib pasargāt. Viņš grib mūs izglābt no mežonīgajām nāves bailēm un to sekām, Viņš mums sūta savu Dēlu. Kā lai pārliecina, ka nāve nav visu varena? Kā lai to cilvēkam iestāsta? Kā lai to izdara, vienlaicīgi saglabājot mūsu patreizējo stāvokli šajā pasaulē, kur mums pašiem ir jāatrod ceļš pie Dieva, kur mums ir dota izvēle, vai doties uz elli vai Debesīm? Dievs sūta savu Dēlu. Viņam nāve ir jāuzvar. Dieva dēlam jānodzīvo tā, kā mēs bijām paredzēti dzīvot šajā pasaulē, ja mēs nebūtu pazaudējuši saskari ar notiekošo ap mums, ja mēs nebūtu pazaudējuši satiksmi ar īstenību. Kristus nebūs pakļauts šim pārpratumam - nāvei. Viņš dzīvos patiesi. Viņš nodzīvos mūsu priekšā kā paraugs, lūk, skatieties, nāves nav, tā neeksistē. Dieva dēls dzīvos dzīvi, kur nāves apziņa nevaldīs, tā nepastāvēs, kur nāves vara atkāpsies, kur nebūs grēka, kur ellei tiks atņemts tās dzelonis - nāve.

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Dievs mūs grib pasargāt, sūtot savu Dēlu. Vai pasaules kārtība, kur viss ir pakļauts idejai par mirstīgumu, nav nekādas alternatīvas? Vai nāves bailēm ir jābūt kanonizētām par augstāko sociālo bausli? Vai viss vērtīgais pasaulē ir jāpakārto tai? Vai tad vērtīgākais un labākais šajā pasaulē nestāv augstāk pār nāvi absolūtā nozīmē, bez jebkādiem papildus pieļāvumiem, bez aplinkiem? Dieva Dēls un viss, kas nāk ar to sakarā - tas ir pretējais pols nāvei. Viss pārējais šajā pasaulē grupēsies ap nāvi, pakārtosies nāvei, būs sakarā ar nāvi. Jo viss ir pakļauts nāves bailēm. Jo viss ir pakļauts grēkam - nāves baiļu satelītam.

Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?

Dievs dzīvību dod un Dievs dzīvību ņem, bet Dievā pašā dzīvība ir mūžīga. Dievs dzīvību ienes pasaulē caur sievu, tai piešķirot dzīvības došanas pilnvaras. Bet vēl dziļākā būtībā, Dievs piešķir dzīvības došanas pilnvaras mīlestībai. Kā dzīvība sajaucas ar nāvi dabas atjaunotnes norisēs, tā mīlestība sajaucas ar grēku, kur vairs nav izšķiŗams ne gals ne sākums. Bet visa pirmsākums tomēr ir un paliek mīlestība, tā ir radītāja, tā ir Rādītāja pilnvarotā, tā pati ir Radītāja, jo, redziet, Dievs ir mīlestība.

Kristus ir uzvarējis nāvi. Bet vai Kristus upuris nebūs noniecināts, ja sacīsim, ka nāves nemaz nav? Vai Kristu neatcelsim, ja sacīsim, ka nāvi kādu to uztveram, mēs esam izdomājuši, izcepuši savā slinkumā, negausībā, muļķīgumā, nevarīgumā, gara trulumā, uzpūtībā. Nē. Nepavisam. Jo nāves apziņa ir briesmīgāka par nāvi. Ja viss cilvēka dzīvē, visā viņa mūža garumā būs pakļauts vienai vienīgai domai par gaidāmo iznīcību, ja visu pakļaus tikai šī doma - savu miesas celtni šai pasaulē uzglabāt visilgāk, nepieļaujot pat iespēju to pakļaut bojā ejas briesmām - tad šī Nāve, jā, Nāve ar lielo burtu, tā ir daudz briesmīgāka. Tā neļaus šim cilvēkam viņa dzīvē nodzīvot pat mirkli, esot brīvam no šīs Nāves, no šādas Nāves, no tās nesaraujamajām un visuvarenajām saitēm.

Vai mūs uztrauc, ja kviešu grauds krīt zemē un satrūd, lai nestu jaunu dzīvību? Kāpēc mūs uztrauc, ka mūs miesas celtne reiz tiks nojaukta, ka mums būs jāpārceļas uz dzīvi citur? Vai tāpēc, ka nezinām, kas mūs tur gaida? Vai tāpēc, ka mūs biedē šī nezināmā esamība, kuŗai neizbēgsim? Vai tāpēc, ka nezinām, kā tai gatavoties? (Ja es, kārtīgais cilvēks, visu dzīvē būšu pakļāvis domai, kā sev garantēt drošu eksistenci, tad esmu ar nāvi apzīmogots. Ja viss pie manis notiek tikai tāpēc, lai ar mani nenotiktu nekas ļauns, tad esmu pat niecīgāko nāves draudu parādnieks. Ja es spēju pastāvēt tikai tad, ja nekas ar mani nenotiek, tad ar mani nekas nenotiek ītenībā, es esmu jau nāves eņģelis. Es klīstu kā ēna, garlaicības, apnikuma un riebuma pret dzīvi dzenāts.) Kāpēc mūs uztrauc nezināmais pēc nāves vārtu atvēršanās un aizvēršanas? Vai tāpēc, ka nemākam sevi tam sagatavot? Bet tad jau tas ir pat labi. Dzīvosim jau šeit, šajā saulē ar to pašu apziņu - es nezinu, kas mani gaidīs rīt. Es esmu gatavs uz visu. Es paļaujos uz visu, lai kas ar mani notiktos. Vai arī tas ir pieņemams tikai nenopietnajiem cilvēkiem? Vai nopietniem cilvēkiem no šādām domām nav jāvairās?

Nē, nav jāvairās. Mūsos vajadzētu būt it kā divām dzīves perspektīvām - viena, kuŗā mēs ietverām mūsu ilgās dzīves plānus, daudziem dzīves gadiem, kur mēs robežu nezinām - mēs to nenospraužam paši, to noteiks Dievs. Un tā otra perspektiva - mēs esam kā kviešu grauds, kas gatavs krist zemē ik mirkli. Lai satrudētu. Lai būtu jauna dzīvība. Tā tas notiek īstenībā, tā tas dabā notiek ik gadu. Arī cilvēka dzīvē notiek viss tieši tāpat. Arī visu cilvēku dzīvē kopumā tā notiek un tā tam ir jābūt. Cilvēki dzimst un mirst, nāk jaunas paaudzes, lai piepildītu iepriekšējo paaudžu alkas, cerības. Ir tikai šī lielā atšķirība - vai īstenību mēs pamanām un tajā dzīvojam, vai tā mums paiet garām kā netverams mirklis, kā ilūzija - bija vai nebija?

Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?

Tā skan Lieldienu vēstījums, kam jātop sadzirdamam visā pasaulē. Kristus ir augšāmcēlies, lai Nāvei vairs nebūtu varas pār dzīvību, pār cilvēku. Ir nāve - satrudēšana, ir nāve - šī zemes tērpa nomešana, bet tikai tāpēc, lai uzģērbtu jaunu, neiznīcīgu. Tad kāpēc to magnificēt? Tad kādēļ to pacelt pāri visam? Mēs caur nāvi ieiesim mūžībā. Patiesi, nāve nav nekas, ja ticam un mākam gaidīt, ja mācāmies gaidīt, ja vien gribam gaidīt. Bet nav citas Nāves - tās, ko mēs izdomājam varenu esam, tā, kuŗa valda pār mums mūsu nespēkā, mūsu grēkapziņā, tā kuŗa ir iestādīta, lai tā dzīvotu savai grēcīgajai miesai, lai tā sūktu dzīvinošo sulu no cilvēka pati savai nešķīstajai eksistencei.

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? - Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

…tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd