Vispārīga informācija

Kluba biedri

Jaunumi

Statūti

Valde

Arhīvs

Ints Cālītis 8. Rīgas vēl. apg.

Dzimis 1931. g. 5. martā Rīgā. Tēvs žurnālists un sabiedrisks darbinieks, padomju laikā politieslodzītais, vectēvs – rakstnieks Eduards Cālītis. Ir jaunāks brālis un māsa.

Atgriezies Rīgā no bēgļu gaitām Kurzemē 1947. gadā, pēc tēva vadītās nacionālo partizānu grupas aresta. Iestājies Rīgas pilsētas 1. vidusskolā un vienlaikus organizējis un vadījis jauniešu pagrīdes organizāciju, kurai bija jākļūst par bruņotās pretestības rezervi. Pēc proklamāciju izplatīšanas kopā ar vēl 9 grupas dalībniekiem 1948. gada 18. novembrī arestēts un notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījuma. Nosūtīts uz Magadānas apgabala nometnēm, kur nodarbināts zelta un urāna rūdas raktuvēs. 1955. gadā ieslodzījums nomainīts ar mūža nometinājumu Magadānas apgabalā. Pēc 1956. gada amnestijas atgriezies Rīgā un turpinājis mācības vidusskolā, vienlaikus pelnot iztiku.

1958. gadā arestēts otro reizi un par pretpadomju aģitāciju un propagandu notiesāts uz 6 gadiem ieslodzījumā. Mordovijas nometnē beidzis vidusskolu un pēc termiņa beigām 1964. gadā atgriezies Rīgā un pēc gada apprecējies. Kopā ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pretestības kustības aktīvistiem turpinājis pretdarbību okupācijas režīmam. Piedalījies organizācijas “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību galvenā komiteja” izveidošanā 1977. gadā ar mērķi apvienot šajās valstīs esošās grupas un atsevišķus aktīvistus un propagandēt nepieciešamību atdalīties no PSRS. Ir parakstījis tā saucamo 45 parakstu dokumentu, ko dēvē arī par Baltijas Hartu (pēc analoga ar čehu dokumentu Harta–77). Šajā dokumentā triju Baltijas valstu disidenti vēršas pie abu Vāciju, PSRS un Atlantijas Hartu parakstījušo valstu valdībām, kā arī pie ANO ģenerālsekretāra K. Valdheima ar prasību atzīt par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža Molotova–Ribentropa paktu, publicēt šīs noziedzīgās vienošanās tekstu, ieskaitot slepenos protokolus, un palīdzēt novērst līguma radītās sekas.

1983. gadā arestēts trešo reizi un notiesāts uz 6 gadiem ieslodzījuma, pie kam pirmie divi gadi jāpavada cietuma režīmā. No Permas apgabala politieslodzīto nometnes atbrīvots 1986. gadā, sākoties Gorbačova reformām. Atgriezies Rīgā un iestājies Latvijas Vides aizsardzības klubā, kļūstot par tā politiskā departamenta vadītāju. Savā dzīvoklī iekārtojis pirmo publisko nereģistrēto bibliotēku tā laika PSRS (1987. g.). 1988. gada rudenī piedalījies Neformālās tautas frontes dibināšanā, kļūstot par vienu no tās līdzpriekšsēdētājiem. Pēc tam kad LTF dibināšanas kongresā Neformālā tautas fronte iekļaujas LTF sastāvā kā patstāvīga vienība, kļūst par LTF Domes locekli, vēlāk arī par Domes valdes locekli. Kā LTF Valdes priekšsēdētājs vadījis LTF II kongresu. Tautas frontē vadījis Komiteju sakariem ar demokrātiskām organizācijām un piedalījies dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā. Bijis LTF delegāts Gruzijas Tautas frontes, Armēnijas Tautas frontes, kā arī Ukrainas “Ruh” dibināšanas kongresos.

Pēc ievēlēšanas LR AP 1990. gada martā darbojies Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā, pildot šīs komisijas sekretāra pienākumus. Piedalījies likumprojekta “Par politiskajām partijām” un “Administratīvo pārkāpumu kodeksa” sagatavošanā. Piedalījies ANO Cilvēktiesību komisijas 48. sesijā Ženēvā (1992. gada janvārī), kur viņa runa bijusi pirmā Latvijas pārstāvja uzstāšanās Nāciju pilī pēc neatkarības atjaunošanas.

1992. gadā aktīvi iesaistījies Demokrātiskās centra partijas dibināšanā, kļūstot par tās priekšsēdētāju. Pēc apvienošanās ar partiju “Saimnieks” bijis šīs partijas domnieks.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Ģimenē aug trīs bērni.

Ivars Caune 106. Malienas vēl. apg.

Dzimis 1933. g. 4. augustā Valkas apriņķa Annas pagastā lauksaimnieka ģimenē, kurā ir trīs bērni. No agras bērnības iepazinis lauku ikdienu, vispirms pildot gana pienākumus. Vēlāk strādājis arī citus lauku darbus.

Beidzis Annas pamatskolu (1947. g.), pēc tam Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu agronoma specialitātē. Neklātienē studējis LLA, kuru beidzis 1965. g., iegūstot agronoma diplomu.

Pēc tehnikuma absolvēšanas strādājis par agronomu kolhozā Balvu rajona Kubuļu pagastā un Alūksnes rajona Malienas pagastā. Bijis obligātajā dienestā Padomju armijā Ziemeļosetijas pilsētā Ordžonikidzē (tagad Vladikaukāzs). Armijas laikā pildījis rakstveža pienākumus tanku pulkā. Pēc demobilizēšanās atkal agronoma darbā Alūksnes rajona Bejas pagastā. Šajā laikā iesaistījies jauniešu tautisko deju pulciņā. Dažādos kolektīvos dejojis vairāk nekā divas desmitgades. Turpmākās darba gaitas saistās ar Alūksnes rajona Mālupes pagastu, jo 1962. gadā ticis ievēlēts par kolhoza “Igrīve” priekšsēdētāju, kur strādājis līdz ievēlēšanai AP 1990. gadā. Bijis PSKP.

Augstākajā Padomē (1990-1993) darbojies Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijā, bijis LTF frakcijā.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Precējies kopš 1961. gada. Sieva Aina ir grāmatvede, meita Ilze - deju skolotāja Alūksnē. Znots Sandors – pedagogs mūzikas skolā. Ir mazbērni – Adele un Alberts. Abi ar sievu tagad ir pensijā un dzīvo Alūksnē.

Juris Celmiņš 187. Tukuma vēl. apg.

Dzimis 1950. g. 6. februārī Talsos lauksaimnieku ģimenē.

1969. gadā beidzis Irlavas neklātienes vidusskolu. 1974. gadā absolvējis LVU, iegūstot vēsturnieka specialitāti.

Sācis strādāt par vēstures skolotāju Irlavas vidusskolā (1974. g.). Tālāk strādājis par vēstures skolotāju E. Birznieka-Upīša Tukuma astoņgadīgajā skolā (1975-1983), par direktoru Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā (1983-1987), pēc tam -  Tukuma 2. vidusskolā (1987-1989). Bijis PSKP, izstājies no tās Atmodas sākumā. No 1989. līdz 1990. gadam ir laikraksta “Tukuma Ziņotājs” redaktors. 1990. gadā ievēlēts par LR AP deputātu. Darbojies LTF frakcijā un ir bijis Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Strādājis pie Izglītības likuma, Kultūras pieminekļu aizsardzības likuma un citu komisijā izstrādāto likumu sagatavošanas. No 1993. līdz 1995. gadam ir Demokrātiskās centra partijas (vēlāk Demokrātiskā partija) valdes priekšsēdētājs un Demokrātiskās partijas “Saimnieks” līdzpriekšsēdētājs. 1995. gadā ievēlēts par 6. Saeimas deputātu. Bijis Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs. No 1997. līdz 1998. gadam LR izglītības un zinātnes ministrs. Šajā laikā tiek ieviesta studējošo kreditēšana, pieņemts Izglītības likums, palielinātas valsts profesoru algas. Kopš 1998. gada - Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors.

Aktīvu sabiedrisko darbību uzsācis 1988. gadā Tukumā. Bijis viens no LTF Tukuma rajona nodaļas dibinātājiem, 1990. gadā – LTF Tukuma nodaļas vadītājs; LTF pirmo trīs kongresu delegāts. 1992. gadā iesaistās Demokrātiskā centra partijas dibināšanā, darbojas partijas valdē. Sekmē liberālisma ideju popularizēšanu Latvijā. 1994. gadā piedalījies Liberālās internacionāles kongresā Reikjavikā. 1995. gadā pēc Demokrātiskās partijas un partijas “Saimnieks” apvienošanas kļūst par Demokrātiskās partijas “Saimnieks” (DPS) līdzpriekšsēdētāju. 1996. gadā ievēlēts par DPS priekšsēdētāja vietnieku, kopš 1997. gada DPS (no 1999. g. – Latvijas Demokrātiskā partija) valdes loceklis.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Ir precējies. Sieva – skolotāja; audžudēls strādā policijas apsardzē.

Juris Cibuļs (Cibulis) 109. Rugāju vēl. apg.

Dzimis 1951. g. 6. decembrī Abrenes rajona Rekavas ciemā. Abi vecāki kolhoznieki.

Mācījies Balvu rajona Ērgļu pamatskolā (1959-1963) un Rekavas vidusskolā (1963-1970). Beidzis LVU Svešvalodu fakultāti (1975. g.), iegūstot filologa, angļu valodas un literatūras pasniedzēja kvalifikāciju. 1984.-1987. g. mācījies LVU aspirantūrā (pedagoģijas vēsture un teorija).

Strādājis Balvu rajona Tilžas vidusskolā un Tilžas internātskolā par angļu valodas skolotāju (1975-1989). Bijis laikraksta “Skolotāju Avīze” pastāvīgais korespondents (1985-1990). Atmodas laikā kļuvis par LTF Balvu rajona nodaļas atbrīvoto priekšsēdētāju (1989-1990), kā arī par Balvu rajona Tautas deputātu padomes deputātu (1989-1992). Ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu (1990); bijis LSDSP biedrs (1989-1991).

1990. g. ievēlēts par AP deputātu. Darbojies Ārlietu komisijā, vēlāk Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, kā arī Latgales darba grupā. No 1994. gada strādā LR Naturalizācijas pārvaldes Ārējo sakaru un preses daļā.

Ir vairāku mācību grāmatu autors vai līdzautors, to skaitā “Latgalīšu ābece (lementars)” divās daļās (Lielvārds, 1992); “Ābece” (R, 1996); “Burtu kamolītis” divās daļās (R, 1996). Dažādos laikrakstos un krājumos publicējis 340 rakstus latviešu, latgaļu, krievu, angļu, dāņu un franču valodā. Veicis 84 tulkojumus, kas publicēti  dažādos laikrakstos un divās grāmatās, kā arī piecās atsevišķās brošūrās.

Uzņemts ASV Nacionālajā ģeogrāfu biedrībā (1978), biedrībā “Maledicta” (Pasaules verbālās agresijas biedrība - 1995), kā arī biedrībā “Amici Linguarum” (“Valodu draugi” - 1995).

Aizraujas ar kolekcionēšanu. Savācis aptuveni 2000 ābeču no 150 zemēm 280 valodās un dialektos, kas 100 reizes izstādītas Latvijas muzejos, skolās, bibliotēkās, klubos, kā arī 1987. gadā Maskavā Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē, kurā kolekcija tika apbalvota ar sudraba medaļu.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Einārs Cilinskis 57. Rīgas vēl. apg.

Dzimis 1963. g. 28. augustā Rīgā. Tēvs bija šoferis, Māte - ķīmiķe.

Beidzis Rīgas 50. vidusskolu (1981. g.), pēc tam RPI Ķīmijas fakultāti (1986. g.) ar ķīmiķa inženiera diplomu. RTU ieguvis bakalaura grādu uzņēmējdarbības ekonomikas specialitātē (1997. g.) un ekonomikas maģistra grādu specialitātē “ārējo ekonomisko sakaru vadīšana” (1999. g.).

Strādājis LZA Organiskās sintēzes institūtā par laborantu, jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, asistentu peptīdu ķīmijas jomā un dažos citos darbos (1983-1995). Vairāku zinātnisku publikāciju autors. Bijis Rīgas padomes, vēlāk Rīgas Domes deputāts (1989-1997), kur darbojies kā Vides aizsardzības komitejas, vēlāk Pilsētas drošības un kārtības komitejas priekšsēdētājs. Ievēlēts par AP deputātu (1990-1993), bijis Vides aizsardzības komisijas sekretārs. Saeimā strādājis par LNNK frakcijas konsultantu un dažādos laikos bijis deputātu E. Berklava, J. Dobeļa un A. Kiršteina palīgs (1993-1997). Kopš 1997. gada strādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par valsts sekretāra padomnieku, no 1998. gada - par valsts sekretāra vietnieku, Eiropas integrācijas nodaļas vadītāju.

1988. gadā iestājies VAK, LNNK un LTF. Ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu un tā Latvijas Komitejas locekli. Bijis LNNK biedrs, līdz šī organizācija apvienojās ar apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”, pēc tam apvienības “TB/LNNK” biedrs. Vairākkārt bijis LNNK padomes un valdes loceklis, arī LNNK priekšsēdētāja vietnieks. Šobrīd ir TB/LNNK valdes loceklis.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Brīvajā laikā nodarbojas ar sportu (vieglatlētiku), klausās mūziku un lasa grāmatas.

Mārcis Cīrulis 54. Rīgas vēl. apg.

Dzimis 1946. g. 17. februārī Apē kalpotāju ģimenē. Ģimenē bijuši 5 bērni, no kuriem dzīva māsa Dace.

Beidzis Trikātas septiņgadīgo skolu (1953-1960) un Strenču vidusskolu (1960-1964). 1964. g. iestājies RMI, kura Vispārējo ārstniecības fakultāti absolvējis 1970. gadā. Ir vairāku racionalizācijas priekšlikumu autors par jaundzimušo aprūpes jautājumiem.

1970. gadā uzsācis ārsta pediatra karjeru Tukuma rajona centrālajā slimnīcā, kā arī strādādams par pediatru kolhozā "Dzimtene". Tukuma rajona centrālajā slimnīcā strādājis gan par iecirkņa pediatru, gan bērnu nodaļas vadītāju, gan rajona pediatru, neonatologu dzemdību nodaļā. 1977. gadā sācis strādāt jaunceļamajā Rīgas I dzemdību namā, vispirms par ordinatoru, tad jaundzimušo nodaļas vadītāju. 1980. gadā organizējis un vadījis Latvijā pirmo jaundzimušo intensīvās terapijas palātu, vēlāk nodaļu, kas sniedza palīdzību slimajiem jaundzimušajiem. Bijis PSKP biedrs.

Ievēlēts par AP deputātu (1990. g.), gandrīz visu pilnvaru laiku turpinājis strādāt praktiskā laukā - par dzemdību nama galvenā ārsta vietnieku, Labklājības ministrijas vadošo perinatologu. Viņa vadībā realizēts dzīvē Latvijas-Šveices projekts par perinatālo aprūpi valstī. Kopš Latvijas Nacionālā Perinatālās aprūpes centra nodibināšanas 1994. gada 17. janvārī ir tā vadītājs. AP (1990-1993) darbojies Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā. Šajā laikā iesaistījies pensiju jautājumu risināšanā, pievērsies bērnu aprūpes problēmām, tajā skaitā ieslodzījuma vietās. Vadījis arī AP Demogrāfijas komisiju, kura panākusi valsts dotācijas daudzbērnu ģimenēm. Bijis AP LTF frakcijā, vēlāk frakcijā “Satversme”. Iesaistījies LZP, kuras biedrs ir joprojām.

Kopš 1995. gada ir Latvijas Perinatologu asociācijas priekšsēdis.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Precējies; ir meita Ieva un dēls Andrejs. Brīvajā laikā patīk rakņāties pa zemi, atpūsties pie jūras, ceļot, arī skatīties boksa pārraides televīzijā.

Ivans Cupruns 184. Valdemārpils vēl. apg.

Dzimis 1951. g. 20. martā Dobeles rajona Aucē kalpotāja ģimenē.

Beidzis Auces pamatskolu, pēc tam Dobeles vidusskolu (1968. g.). Studējis RPI (1968-1973), iegūstot inženiera elektriķa specialitāti.

Strādājis Rīgas kuģu remonta rūpnīcā par inženieri (1973-1976), par Talsu Specializētās pārvietojamās mehanizētās kolonas (SPMK) galveno inženieri (1976-1983), “Latvenergo” Dienvidu elektriskajos tīklos (1983-1985), par Talsu PMK galveno inženieri (1985-1990).

Bijis PSKP biedrs (1982. g. – 1990. g. marts). 1990. g. martā, Valdemārpils LTF nodaļas izvirzīts, viņš tika ievēlēts AP, kur darbojās Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijā, kā arī vēlāk – budžeta komisijā. No 1993. gada strādā par SIA “CVS” komercdirektoru, bet no 1998. gada - arī par SIA “TLS” direktoru.

Nav politisko partiju biedrs.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Velta Čebotarenoka 85. Jūrmalas vēl. apg.

Dzimusi 1949. g. 1. aprīlī Rīgā kalpotāju ģimenē.

Beigusi Rīgas 3. vidusskolu (1966. g.) un LVU Filoloģijas fakultāti (1972. g.).

Darba gaitas sākusi septiņpadsmit gadu vecumā, pēc vidusskolas beigšanas, strādājot par sekretāri LPSR Kinoamatieru studijā. Pēc augstskolas pabeigšanas strādājusi LPSR Zinību biedrības Kultūras komisijā par referenti un organizējusi kā Latvijas, tā arī Maskavas, Ļeņingradas, Tallinas, Viļņas u.c. mākslinieku uzstāšanos Rīgā un lielākajās Latvijas pilsētās un lauku rajonos.

1985. gadā sākusi strādāt tolaik progresīvajā laikrakstā "Jūrmala", kas kļuva par ietekmīgu avīzi visā republikā un par Jūrmalas LTF organizētāju. Žurnālistes darbā ar saviem rakstiem veicinājusi Atmodas procesu Jūrmalā. Aktīvi piedaloties LTF veidošanā kūrortpilsētā, kļuvusi par vienu no Jūrmalas LTF vadītājām, ievēlēta par LTF Domes locekli un bijusi visu LTF kongresu delegāte. Uzstājoties debatēs LTF I kongresā, ierosinājusi uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. 1988. gadā kopā ar LTF Jūrmalas dalībniekiem pacēla Latvijas karogu virs viesnīcas "Majori" un virs sanatorijas "Ķemeri". 1989. gadā demonstratīvi izstājusies no PSKP, aicinādama to darīt arī citus; tā iznākumā pašlikvidējās laikraksta "Jūrmala" partijas pirmorganizācija. Tajā pašā gadā ievēlēta par Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieci.

1990. gadā ievēlēta un darbojusies LR AP. Bijusi AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas locekle, piedalījusies apžēlošanas lūgumu izskatīšanā. Pēc AP deputātes pilnvaru izbeigšanās (1993. g.) uzaicināta strādāt bankā “Baltija" par viceprezidenti, kur darba pienākumos ietilpa darbs ar sabiedrību un sponsorēšanas jautājumi. Tagad strādā kopuzņēmumā E.G.C. par prezidenta padomnieci.

Apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Precējusies. Vīram Jānim Liepiņam pieder zemnieku saimniecība "Liepulejas"; ir dēls Arnolds un meita Lauma. Dzīvo Jūrmalā.

Alfrēds Čepānis 191. Valkas vēl. apg.

Dzimis 1943. g. Madonas rajona Kalsnavas pagastā.

Darba gaitas sācis 14 gadu vecumā pēc pamatskolas beigšanas, bijis traktorista palīgs, traktorists, kombainieris. Strādājis lauksaimniecībā, komjaunatnes darbā, rajona izpildkomitejā u.c. Madonas rajonā (no 1957. g.) un Ventspils rajonā (no 1967. g.). Beidzis neklātienē Augstāko partijas skolu Maskavā (1973. g.). Bijis darbā LKP struktūrās Preiļu un Liepājas rajonā (1979-1988), pēc tam - Latvijas PSR MP priekšsēdētāja vietnieks. 1990. gadā ievēlēts par AP deputātu, vadījis Tirdzniecības un pakalpojumu komisiju. 1993. gadā ievēlēts par 5. Saeimas, bet 1995. gadā - par 6. Saeimas deputātu. Bijis Saeimas priekšsēdētāja biedrs (1995-1996), Saeimas priekšsēdētājs (1996-1998).

Apbalvots ar Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordeņa lielvirsnieka krustu.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Vaļasprieki – medības, makšķerēšana, sēņošana un grāmatu lasīšana.

Raits Černajs 122. Dobeles vēl. apg.

Dzimis 1948. g. 13. augustā Dobeles rajona Augstkalnes ciemā “Elkšņu” mājās. Tēvs – zemnieks, māte – pārdevēja ciema veikalā. Sakarā ar draudošām represijām ģimene 1948. gadā devusies uz Lietuvu un tur dzīvojusi līdz 1955. gadam.

Mācījies Ezeres, Annenieku, Ukru, Bērzes skolās. Beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti matemātikas specialitātē (1972. g.).

Strādājis Plānošanas zinātniskās pētniecības institūtā par inženieri, vecāko inženieri, vecāko zinātnisko līdzstrādnieku (1972-1981), pēc tam par Dobeles rajona statistikas nodaļas vadītāju (1981-1990). Bijis PSKP biedrs.

Tautas frontes veidošanas laikā bijis viens no Dobeles pilsētas LTF grupas dibinātājiem un līdz 1990. g. šīs grupas vadītājs, kā arī LTF Dobeles rajona nodaļas valdes loceklis, LTF kongresu delegāts un LTF Domes loceklis. Darbojies K. Zemdegas Dobeles atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanā un okupācijas simbola – pieminekļa “Tanks” novākšanā. Ievēlēts par Dobeles rajona padomes deputātu (1989-1992), kur bijis Budžeta komisijas vadītājs, rajona padomes valdes loceklis.

1990. gada martā kā LTF kandidāts ievēlēts AP. Strādājis AP Ekonomikas komisijā par sekretāru, vadītāja vietnieku, apakškomisijas vadītāju. Vadījis darba grupas amatniecības, statistikas un grāmatvedības likumu izstrādāšanā. Strādājis pie Amatniecības kameras un Zvērināto revidentu asociācijas izveidošanas. Bijis Amatniecības kameras Prezidija loceklis un Grāmatvedības metodiskās padomes loceklis. AP izveidojis 63. Zemessardzes padomnieku rotu. Pēc deputāta pilnvaru izbeigšanās strādājis par Ministru prezidenta padomnieku. 1993. g. 9. decembrī Saeima ievēlējusi viņu par LR Valsts kontrolieri. 1997. g. 8. decembrī atkārtoti ievēlēts par LR Valsts kontrolieri un strādā šajā amatā joprojām.

Valdības grāmatvežu asociācijas loceklis (ASV) kopš 1995. gada, Starptautiskā finansu vadības konsorcija loceklis kopš 1999. gada.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Iekšlietu ministrs apbalvojis ar personīgo ieroci (1998. g.).

Precējies. Sieva – Inta, meitas Kristīne un Agnese.